Ir dziesmu un deju stili, kuru robežas sniedzas ārpus flamenko. Kaut arī to izcelsme saistīta ar spāņu un Dienvidamerikas tautas mūziku, šiem stiliem ir neliela saite ar flamenko mākslu.

Rumbas izcelsme ir Kuba. Šis stils atceļojis uz Spāniju pēc kara starp Kubu un Ameriku 1898. gadā. Karam beidzoties, Rumbu uz Spāniju atveda tolaik Kubā karadienestā iesauktie andalūzieši. Rumba ir izteikti latīņamerikāniska deja, kuras izpildījumā dominē seksīgas un pavedinošas gurnu kustības. Sākotnēji ritmiski tā bija daudz sarežģītāka, bet Eiropu tā sasniedza jau kā stipri novienkāršots stils. Ap 1950. g. Rumbas popularitāti Spānijā veicināja Barselonā dzīvojošie čigāni, kuri adaptēja šo stilu. Čigānu šarmu un juteklību ieguvušais stils nu tika dēvēts par Rumba Gitana. Vēlāk šo stilu pārņēma tādi mūziķi kā Paco de Lucia, Cameron un Gypsy Kings.

Colombiana ritmiski ļoti līdzīga Rumbai. Kaut arī daži eksperti lēš, ka šo stilu radījis Pepe Marchena, tā attīstījusies no Latīņamerikas tautas mūzikas. Pepe Marchena savas Colombianas balstīja uz Rumbas. Viņa Colombianas tika pamatīgi kritizētas. Flamenko mākslas pētnieki atzīst, ka Marchena un Valderama, spēlējot Colombianas, postīja flamenko patieso būtību, padarot to par lētu komerciju. Kā Rumba, tā Colombianas ir absolūtā kontrastā ar flamenko raksturojošo cante jondo (Dziļā dziesma). Šie stili ir daudz vieglāki, melodiskāki, tāpēc vidusmēra klausītāja ausīm tīkamāki un saprotamāki. Tikpat vienkārši ir Colombianu dziesmu teksti – pārsvarā aprobežojas ar stāstu par jaunu Kolumbiešu meiteni. Kaut gan pētnieki Colombianu neuzskata par flamenko, neoficiāli šajā kategorijā tā iekļuvusi pateicoties leģendārajai flamenko dejotājai Carmen Amaya, kura kopā ar savu ģitāristu Sabicas šo stilu popularizēja, koncertējot ārpus Spānijas.

Arī Guajira ir kubiešu stils, kas Andalūzijā nonācis ap 1840. gadu. Spāņi lieto vārdu guajiro, lai apzīmētu kubiešu zemnieku, bet guajira Kubā dzīvojošo indiāņu valodā nozīmē – meitene. Guajiru dziesmu teksti attiecināmi uz kādu skaistu meiteni no Havannas. Tās ritms ir identisks Buleriām, mainās tikai akcentējums. Arī šo stilu bija iemīļojis Pepe Marchena. Guajiru saldās, jaukās, harmoniskās melodijas kļuva par viņa mūzikas raksturojošo iezīmi, tādējādi izraisot vieglu smīnu un zobošanos par Pepes Marchenas nenopietnību, jo tīrs flamenko nesatur nevienu no šiem elementiem.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Vicente Escudero tiek uzskatīts par vispolemiskāko flamenko dejotāju. Viņa atteikšanās no tradīcijas un pareiza ritma ignorēšana izsauca milzīgu kritiku. Kaut arī Escudero lieliski pārzināja flamenko kompasu (compas), nevēlējās pakļauties noteikumiem un regulām.

Dzimis 1887. gadā Valladolidā, Vicente uzsāka savu karjeru kā ielu dejotājs. Savu dejošanu viņš dēvēja par Dzīves deju un izteicās, ka vislabāk viņam patīk dejot, vēja brāzmu pavadītam. Vicente mēdza imitēt dažādu mehānisko ierīču darbības radītās skaņas. Viena no viņa specialitātēm, vēl puisēnam esot, bija “vilciena deja”, kāju piesitieniem radot vilciena braukšanas troksni.

Jaunībā Escudero patiešām nespēja saprast flamenko ritmu. Tas viņam izraisīja milzīgas problēmas, jo dejotājs nekādi nav varējis sist plaukstas vajadzīgajā ritmā un ātrumā. Daudzi ģitāristi atteicās ar viņu sadarboties, uzskatot, ka puisim ir apņēmība, bet vājš respekts pret tradīciju. Pats Escudero uzskatīja, ka atdarināšana jeb kopēšana ir zagšana un daudzus dejotājus kritizēja par personības neesamību un nespēju savā dejā parādīt individualitāti. Šādus dejotājus viņš sauca par “mehāniskajiem dejotājiem”. Savas augstprātības dēļ flamenko mākslinieku vidū Escudero bija nepopulārs, taču publikai viņš patika. Vidusmēra skatītāji tolaik neko nejēdza no kompasiem (arī šobrīd nejēdz…), tāpēc, kamēr vien viņš spēja dejot, tas bija pietiekoši, lai publika būtu apmierināta.

Taču Vicente Escudero bija viens no dabiskākajiem flamenko dejotājiem. Ietiepība un netradicionālā attieksme pret deju veidoja viņu par īstu flamenko mākslinieku – viņš bija absolūti radošs. Kaut arī Vicente nebija čigāns, savu bērnību pavadīja to sabiedrībā, kas viņā veidoja čigāniem līdzīgu attieksmi – konkrētā brīža sajūtu atspoguļojumu un akadēmiskās dejas noteikumu ignorēšanu.

1940. gadā Escudero publikā izsauca sajūsmu vētru, kļūstot par pirmo Siguiriyas izpildītāju visā flamenko vēsturē. Pirms viņa neviens to nebija uzdrošinājies dejot, uzskatot šo flamenko stilu par reliģiski svētu. Taču Vicente bija pārliecināts, ka jebkurš flamenko stils ir izdejojams.

Pēc savas sievas nāves 1963. gadā Vicente sāka sērot un 1969. gadā Madridē sniedza pēdējo publisko uzstāšanos. Pēcāk pārcēlās uz Barselonu, kur nodzīvoja savu atlikušo mūžu. 1980. gadā, sasniedzis 93 gadu vecumu, Vicente aizgāja no šīs dzīves.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Bonita es la novia                                  

Que tiene que dar

Rosas y jazmines

Por la madruga

Alevanta es novia pa arriba

Que se despida de su familia

Mare mia de la juncuera

Tu pones cama y yo cabecera

Y yeli, yeli , yeli ya

En el carro de infanta

Gaste un dineral

Por venir a tu boda

De madruga

Y yeli, yeli, yeli ya

Ese panuelito blanco

Que amanece sin sena

Antes que amanezca el dia

De rosas lo voy a colmar

Bonita es la novia

Bonito es el novio

Bonita la cama del matrimonio

Y yeli, yeli, yeli ya…

„Es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...”

Runā, ka esi galīgi traka uz flamenko...

Ak, jā, esmu galīgi traka. Pilnīgi un absolūti. Neredzu neko jēdzīgāku, ar ko nodarboties. Godīgi sakot, cits nekas mani vairs neinteresē.

Vai fanātisms nav kaitīgs?

Domāju, ka nē. Vismaz manā gadījumā. Tas palīdz apzināties mērķi, uz ko tiecos...

Uz ko tiecies?

Hmmm...

Tu esi ļoti nopietna?

Jā, esmu ārkārtīgi nopietna. Bet reiz mans filozofijas pasniedzējs teica tā: „Jūs esiet ļoti nopietna, taču Jūsos ir dzīvs humors. Tas labi...” Agrāk ļoti kompleksēju par savu nopietnību, jo visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus. Man tas riebjas. Man nepatīk smaidīt. Es dažreiz viltīgi smīnu, bet smaidu ļoti reti. Un man pašai arī labāk patīk nopietni cilvēki. Tādi drūmie – mūžīgie domātāji.

Tev patīk domāt?

Es agrāk nedomāju. Neiedziļinājos. Visu darīju automātiski. Darīju tikai tāpēc, ka jādara, jo tā vajag, jo tas ir pareizi – to no manis sagaida. Tagad man nospļauties. Esmu baigā egoiste. Daru to, ko jūtu. Iedziļinos sevī.

Kā sāki dejot flamenko?

Vienmēr esmu dejojusi. Daudzus gadus dejoju tautas dejas. Man ļoti labi padevās. Savā grupā biju vislabākā. Tad mani paaicināja uz vecāko grupu, kur sarežģītākas dejas. Arī tur viss sanāca. Pēc tam estrādes dejas pie Ritas Spalvas dejoju. Tad aizgāju uz Veizāna modes dejām. Visur patika. Veizāna modes dejās daudz ieguvu. Kaut arī dejojām hiphopu, funky, jazz, swing. Mums bija labi pasniedzēji – Gunta Bāliņa, Andris Bukolovskis, Sergejs Ostrenko u.c. Pēc tam staigāju uz vēderdejām. Tas bija kaut kas jauns – gribējās pamēģināt. Arī salsu un Argentīnas tango izmēģināju, līdz beidzot nonācu līdz flamenko. Garš posms. Dažreiz žēl, ka flamenko sāku tik vēlu. Nu, kāpēc neatnācu agrāk...

Cik ilgi dejo flamenko?

Vēl pat īsti divi gadi nav pagājuši, kopš atnācu uz Alegria flamenko grupu pie Ilzes Zariņas. Tas ir ļoti maz. Flamenko mācās gadiem. Uzskatu, ka tāda īsta flamenko dejotāja no manis varētu sanākt pēc gadiem septiņiem. Man priekšā pamatīgs darbs. Un Spānija man vēl priekšā. Flamenko man jāmācās Spānijā. Es nevaru būt īsta flamenko dejotāja, dzīvojot Latvijā. Tas nav nopietni.

Ko tad tu vēl šeit dari?

Mjā... Studēju. Man jāpabeidz augstskola. Studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Pēc vidusskolas beigšanas biju galīgi izmisusi, nezināju, ko iesākt. Jutos kā no laivas izmesta. Braucu prom no Latvijas. Dzīvoju Vācijā, strādāju par auklīti 3 bērnu ģimenē. Vēlāk mani iepazīstināja ar franču mākslinieci – gleznotāju. Es viņai iepatikos, viņa mani paņēma strādāt savā galerijā. Tas bija interesants laiks. Nokļuvu pavisam citā sabiedrībā - mākslinieki, intelektuāļi. Bija tāda ļoti viegla dzīve. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, bija vietējās slavenības, ļoti bagāti. Tādu bagātību mūžā nebiju redzējusi. Sākumā tas mani šokēja. Dzīvoju villā. Man tika dots viss trešais stāvs. Varēju izvērsties. Pieradu pie luksusa. Tad sāku just diskomfortu – it kā viss ir, naudas arī pietika, bet piepildījumu kā nejutu, tā nejutu. Izdomāju, ka jābrauc atpakaļ, kaut kas jāstudē, par kaut ko jākļūst... Tikai nevarēju saprast, par ko... Meklēju iespējamos studiju variantus. Ieraudzīju kultūras vadības programmu – likās saistoša. Pirmajās lekcijās mums stāstīja, ka mēs esam tie, kuriem dzīvē būs jāmācās saskatīt lietas, ko citi nesaredz. Vēl mums stāstīja, ka esam unikāli un īpaši. Es tam noticēju. Mums piekodināja meklēt pašiem savu kultūras un mākslas formu, kurā izpausties. Arī to es ņēmu vērā un cītīgi meklēju. Kas meklē, tas atrod. Liekas, esmu atradusi...

Vai jūties laimīga?

Nezinu. Laikam nejūtos. Vēl jo projām kaut kas pietrūkst... Es, protams, novērtēju to, kas man ir. Kad ir pavisam grūti, es domāju par tiem, kam ir vēl grūtāk. Piemēram – par tiem, kuriem nav kāju vai roku. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Netālu no manām mājām ir rehabilitācijas centrs. Tur ir daudz invalīdu. Kad braucam ar mašīnu, jāuzmanās, jo pa ceļa malu braukā cilvēki ratiņkrēslos. Katru dienu redzu tādus cilvēkus. Man ļoti žēl. Tad es apzinos, ka īstenībā esmu laimīga un man tādai jābūt. Man ir kājas un rokas. Man ir acis, ar kurām es redzu, un ausis, kuras man ļauj sadzirdēt. Man ir brīnišķīgs ķermenis. Vienreiz redzēju, kā flamenko koncertā zālē ieved sievieti ratiņkrēslā un pieved tuvu pie skatuves, lai arī viņa varētu baudīt koncertu. Baudīt. Bet kā var baudīt, apzinoties, ka pats nekad nevarēsi staigāt... Sāpīgi. Tāpēc es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...

Intervēja: Tatjana Petrova