Ir dziesmu un deju stili, kuru robežas sniedzas ārpus flamenko. Kaut arī to izcelsme saistīta ar spāņu un Dienvidamerikas tautas mūziku, šiem stiliem ir neliela saite ar flamenko mākslu.

Rumbas izcelsme ir Kuba. Šis stils atceļojis uz Spāniju pēc kara starp Kubu un Ameriku 1898. gadā. Karam beidzoties, Rumbu uz Spāniju atveda tolaik Kubā karadienestā iesauktie andalūzieši. Rumba ir izteikti latīņamerikāniska deja, kuras izpildījumā dominē seksīgas un pavedinošas gurnu kustības. Sākotnēji ritmiski tā bija daudz sarežģītāka, bet Eiropu tā sasniedza jau kā stipri novienkāršots stils. Ap 1950. g. Rumbas popularitāti Spānijā veicināja Barselonā dzīvojošie čigāni, kuri adaptēja šo stilu. Čigānu šarmu un juteklību ieguvušais stils nu tika dēvēts par Rumba Gitana. Vēlāk šo stilu pārņēma tādi mūziķi kā Paco de Lucia, Cameron un Gypsy Kings.

Colombiana ritmiski ļoti līdzīga Rumbai. Kaut arī daži eksperti lēš, ka šo stilu radījis Pepe Marchena, tā attīstījusies no Latīņamerikas tautas mūzikas. Pepe Marchena savas Colombianas balstīja uz Rumbas. Viņa Colombianas tika pamatīgi kritizētas. Flamenko mākslas pētnieki atzīst, ka Marchena un Valderama, spēlējot Colombianas, postīja flamenko patieso būtību, padarot to par lētu komerciju. Kā Rumba, tā Colombianas ir absolūtā kontrastā ar flamenko raksturojošo cante jondo (Dziļā dziesma). Šie stili ir daudz vieglāki, melodiskāki, tāpēc vidusmēra klausītāja ausīm tīkamāki un saprotamāki. Tikpat vienkārši ir Colombianu dziesmu teksti – pārsvarā aprobežojas ar stāstu par jaunu Kolumbiešu meiteni. Kaut gan pētnieki Colombianu neuzskata par flamenko, neoficiāli šajā kategorijā tā iekļuvusi pateicoties leģendārajai flamenko dejotājai Carmen Amaya, kura kopā ar savu ģitāristu Sabicas šo stilu popularizēja, koncertējot ārpus Spānijas.

Arī Guajira ir kubiešu stils, kas Andalūzijā nonācis ap 1840. gadu. Spāņi lieto vārdu guajiro, lai apzīmētu kubiešu zemnieku, bet guajira Kubā dzīvojošo indiāņu valodā nozīmē – meitene. Guajiru dziesmu teksti attiecināmi uz kādu skaistu meiteni no Havannas. Tās ritms ir identisks Buleriām, mainās tikai akcentējums. Arī šo stilu bija iemīļojis Pepe Marchena. Guajiru saldās, jaukās, harmoniskās melodijas kļuva par viņa mūzikas raksturojošo iezīmi, tādējādi izraisot vieglu smīnu un zobošanos par Pepes Marchenas nenopietnību, jo tīrs flamenko nesatur nevienu no šiem elementiem.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv