Pagājuši vairāk nekā 10 gadi, kopš pirmoreiz tika demonstrēta filma „Flamenco”...

Jā. Vai tiešām mana filma? Kā plūst laiks... Nespēju aptvert.

Kā Jums liekas, cik lielā mērā Jūsu filmas ietekmējušas flamenko internacionālo pieejamību?

Esmu absolūti apmierināts ar visiem mūzikliem, kurus radīju sadarbībā ar Antonio Gadesu. Sākot  no „Bodas de sangre” („Asinskāzas”) līdz pat „Carmen”, kurai bija vērienīgi panākumi. Mūs visus tas pārsteidza. Tā bija filma, kura ceļoja pa visu pasauli un vēl joprojām tiek rādīta TV daudzās valstīs. Brīnumaini! Pēcāk kopā ar producentu Juan Lebron filmējām „El amor brujo” („Burvju mīla”) un „Sevillanas”. Lai gan šīs filmas sasniedza acīmredzami mazāka mēroga popularitāti, tā bija revolūcija – jauna, fascinējoša filmu žanra aizsākums. Burvīgs dokumentālās filmas hibrīds. Varen radošs. Nu, nevar to nosaukt par dokumentālo filmu. Mākslinieki piekrita rādīt specifiskas lietas, ko mēs ar Manolo izdomājām. Viņi atskaņoja gabalus speciāli mums, mēģinādami pārveidot Sevillanas. Es un Manolo Sanlucar uzskatījām, ka Sevillanas nav ar flamenko nesaistīts dejas stils. Ja pietiekami nopietni pavēro, flamenko un Sevillanām ir kopīgas iezīmes. Un, liekas, mēs tās atradām. Sevillanas gan ir ļoti ierobežotas, taču man patīk šī ierobežotība, jo arī ciešā rāmī pastāv daudz brīvas izpausmes iespēju. Mūsu atklāsme pārsteidza pat pašus Sevillanu cienītājus. Protams, tāds arī bija mans nodoms – nevis aprobežoties ar jau esošā atspoguļošanu, bet meklēt jaunus, neredzētus apvāršņus. Šo izaicinājumu veicu kopā ar lielisko un neaizstājamo Manolo Sanlucar.

Atgriežoties pie filmas „Flamenco” – kādi bija Jūsu nolūki šai sakarā?

Tā bija daudz sarežģītāka. Ļoti komplicēta filma. To veidot bija samērā grūti. Un laikam jau vissmagāk bija izvēlēties cilvēkus, kuri filmēsies, kuri ne. Diemžēl ne visi, kuriem tur vajadzēja būt, tur arī ir. Bet daudzi no labākajiem ir. (Smejas) Šajā gadījumā sadarbojos ar Manolo brāli Isidro Muñozu, kurš bija mana labā roka. Vienmēr esmu apgalvojis - viss, ko es zinu par flamenko, ir tas, ko esmu spējis iemācīties un pārņemt no līdzcilvēkiem - kolēģiem, biedriem. Vienmēr mēģinu atrast kādu, kurš zina vairāk par mani. Tā es varu mācīties. Ieguvums no sadarbības ar Manolo un Isidro bija milzīgs. Es tik daudz uzzināju. Un „Flamenco” ir šo iegūto zināšanu rezultāts. Tas ir tik kolosāli bagātinoši – stundām ilgi būt kopā ar šādiem cilvēkiem.

„Flamenco” filmējāt vecajā Sevillas Plaza de Armas vilcienu stacijā, to transformējot par uzņemšanas laukumu. Vai filmēšanas laikā bija kādi jautri, anekdotes cienīgi atgadījumi?

Vispārsteidzīgākais un jautrākais bija apziņa, ka man kaut kādā veidā būs jārosina un jāpiespiež La Pagueru un visus tos cilvēkus atnākt uz uzņemšanas laukumu un filmēties. Ja nu viņiem būs auksti, piemēram. Un ja nu viņi nebūs spējīgi parādīt savu mākslu tādu, kāda tā būtu citādā situācijā – dabiskos apstākļos. Man bija bail, ka tikai neiznāk tāpat, kā filmējot „Sevillanas”, kad visi teica: ”Un mums te tagad jārāda viss, ko protam? Kamerām un prožektoriem? Jūs vēlaties, lai mēs šeit dziedam līdz nemaņai, ja?” (Smejas) Taču šoreiz, par laimi, viss bija brīnišķīgi. Cilvēki saprata, ka viņu veikumam ir dziļa jēga - tas, ko viņi rādīs, tiks iemūžināts un saglabāsies kā kultūrvēsturiska liecība. Mēs visi centāmies, cik spējām, lai gūtu maksimāli labu rezultātu. Un šī ir tā svarīgākā lieta kinomākslā – spēja tvert mirkli, iemūžināt. Daudzi izcili flamenko mākslinieki - Lola Florez, Farruco, Antonio Gades - vairs nav starp mums, viņi ir miruši. Cik tas ir skumji! Bet ir saglabājušās dokumentālas liecības. Mēs vēl joprojām varam apbrīnot viņu dziesmas, dejas, talantu.

Talantu, kurš iedvesmo visu pasauli...

Jā, tas ir netverami skaisti...

Jūsu nākamais muzikālais projekts „Iberia” arī ietver flamenko. Kādā veidā šoreiz?

„Iberia” ir citādāka. Šajā filmā ir flamenko, taču tā ietver arī citus deju un mūzikas žanrus. Filmā ir spožs mākslinieku sastāvs - Enrique Morente, Sara Baras, Antonio Canales, Manolo Sanlucar – viņi visi pamatīgi strādājuši, lai mums parādītu patiesu skaistumu... Un ir arī Aragonas tradicionālā deja – hota (jota), basku dejas gabals. Albenizs komponēja pāris nesavienojamus skaņdarbus, tāpēc bija izaicinājums tos miksēt ar flamenko un citiem žanriem. Ir pat pāris hiphopa un flamenko miksējumi, kas ir ļoti interesanti, jo šīm dejām ir daudz kopīga. Mans sapnis ir uztaisīt mūziklu, kurā hiphops būtu samiksēts ar flamenko. Es runāju nopietni. Es patiešām nejokoju...

Kas izraisījis šo flamenko un kino „mīlas dēku”?

Kino spēj parādīt acīmredzamo. Flamenko ir fenomens, kas pārsteidzis mūs visus. Tas ir ceļš, kurš veras arvien plašāks un sniedzas tālu nākotnē. Mans kino nav tuvošanās kaut kam stagnātiskam, pagātnē iestrēgušam. Tas varētu būt bīstami. Tad flamenko kļūtu par nedzīvu mākslu, kā tas ir noticis ar tradicionālo spāņu folkloru. Viss jau būtu lieliski, taču tā noenkurojusies pagātnē un tikai retu reizi bauda atdzimšanu. Savukārt flamenko – kas mani tā iedvesmo – iet citu ceļu. Tas ir kā džezs, kurš var būt ļoti pareizs un arī nepareizs, vai arī pavisam, pavisam dīvains, ja kādreiz tam tādam jābūt. Un es cīnos par to, lai flamenko māksla sasniegtu jaunu kreativitātes pakāpi. Vienmēr esmu dejotājiem teicis – ir jauki, ka tiek dejots tradicionāli, bet var arī citādāk. Kāpēc nepamēģināt ko jaunu? Vai arī – kāpēc nedziedāt citādi? Lieliski, ka ir tādi burvīgi flamenko dziedātāji kā, piemēram, Enrique Morente, kurš lauž visas iespējamās barjeras. Es to uzskatu par unikalitāti. Viņš eksperimentē visos virzienos. Arī citi dziedātāji to dara. Uz ģitāras to ir vieglāk panākt. Ir flamenko ģitāristi, kuri ļaujas izaicinājumam un rada patiešām ļoti personisku mākslu. Arī flamenko dejā to ir vieglāk izdarīt. Nav vērts sevi ielikt rāmjos, iegrožot...

Vai tieši flamenko dejas estētika ir Jums vistīkamākā?

Jā, flamenko deja man patīk vairāk, kā jebkura cita deja. Nevaru izskaidrot, kāpēc. Tur ir kaut kāda mistērija. Kaut kāda maģija. Flamenko deja ir ekskluzīva – jau tas vien, ka nevienā citā dejā tu nevari vienlaicīgi ar kājām iesakņoties zemē un ar rokām pieskarties debesīm. Nu, vai tas nav ekskluzīvi?

Varbūt šī atziņa ir brīnišķīgs iegansts „Flamenco 2” radīšanai?

Nezinu gan. Es jau labprāt gribētu, bet ir jābūt izdevībai to darīt. Es uzfilmēju „Iberia” un šobrīd vēl nezinu, ko darīšu tālāk. Manā dzīvē flamenko vienmēr bijis ļoti aktuāls, taču mani saista arī daudzas citas lietas. Piemēram, man tika piedāvāts uzņemt filmu Portugālē, kuras pamatā būtu tradicionālās fado elēģijas. Nezinu kad, bet es to paveikšu. Fado nav saiknes ar flamenko, bet verētu būt. Atšķirība nemaz nav tik liela. Ja flamenko dziedātājs pēkšņi vēlētos kļūt par fado dziedātāju, tas būtu satriecoši! (Smejas) Esmu atvērts visādām idejām. Jā, es domāju, tas būtu kolosāli!

Kā Jūs vērtējat Antonio Gadesa atstāto māksliniecisko mantojumu?

Mjā... Antonio. Tas, ko viņš paveica... Man liekas, viņš pats to pat neapzinājās. Mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš gan nebija nekāds inovators. Ne soli neatkāpās no solīdā flamenko struktūras, ko apguva ar Pilar Lopez un turpināja kopā ar Cristina Hoyos. Viņš bija akadēmiskās flamenko dejas meistars. Es bieži vēroju viņa vadītos mēģinājumus. Viņš prata iedvesmot savus dejotājus. Prata motivēt, disciplinēt, rosināja dejot maksimāli labi, mēģināt, trenēties tik ilgi, kamēr izdodas. Vēlāk viņš deva brīvību pašiem izvēlēties, ko un kā dejot. Talanta un disciplīnas ziņā viņš bija satriecoša personība. Un lielisks horeogrāfs, ko daudzi aizmirst. Iespējams, tikpat labs horeogrāfs, cik labs dejotājs. Viņā bija tāda ritma izjūta... un telpas izjūta...

Un apgaismojuma...

Jā, arī apgaismojuma izjūta, tas tiesa. Viņam patika fotomāksla, tāpat kā man. Šajā ziņā mums ir dvēseles radniecība. Mēs daudz runājām arī par foto. Viņš man deva fotokameras, kad es tās sāku kolekcionēt, esmu tām ļoti pieķēries. Un šo skaisto pulksteni viņš man atdeva, esmu ļoti saudzīgs pret to. Jā, mēs lieliski sapratāmies.

Kāds viņš bija?

Viņš bija vīrietis ar ļoti dramatisku izskatu. Ārkārtīgi nopietns. Dejoja tā, it kā viss būtu viena liela traģēdija. Es viņam mācīju priecāties par deju – nedejot tikai tāpēc, ka tas ir pienākums, ka viņam ir deju kompānija, kura jāvada, jo tas ir viņa darbs. Liekas, man izdevās viņu iemācīt baudīt...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Aivars Drāznieks, pieredzējis fotogrāfs, piedāvā iemūžināt skaistākos flamenko mirkļus profesionālās fotogrāfijās.

 „Uz sievietes ķermeņa meklēju skaistas līnijas, plastiku un gaismas,” stāsta fotogrāfs. „Bieži gribas redzēt patiesas emocijas. Tukša bilde ar neko acīs arī paliek tukša bilde ar neko acīs. Varbūt par erotisku var nodēvēt arī lauvenes vāļāšanos tēviņa priekšā vai kaķu uzvedību martā, bet tas viss ir tajās robežās, kam tas ir domāts.” Bezkaislīgi strādāt fotogrāfs neprot un nevēlas, bet tai pašā laikā, fotografējot meitenes, neesot ne mazākās novirzes no darba. Tur ir īsta profesionāļa attieksme.

Info: 29431301