„Tikpat interesanti kā Carmen Amaya bija daudzi tā laika dejotāji, no kuriem viņa mācījās...Tikai viņu stāsti netika uzrakstīti...”

Kā viss sākās?

Pirmo reizi ģitāru rokās paņēmu savos tīņa gados. Dažus gadus vēlāk aizbraucu uz Spāniju. Tas bija skaists laiks – mans pirmais Spānijas brauciens. Nodzīvoju tur gadu. Finansiāli biju ļoti ierobežots. Man bija tikai 250 dolāri visam gadam. Bet mana pieredze bija brīnišķīga. Visi bija draudzīgi un pretimnākoši. Tas bija 60.- tajos gados, kad Spānija vēl nebija pārpildīta ar flamenko mācīties gribošiem ārzemniekiem, tāpēc mani uztvēra kā interesantu jaunumu un tas, ka pratu spēlēt ģitāru, nozīmēja neskaitāmus ielūgumus uz svinībām un fiestām. Flamenko ģitāristi vēlējās, lai es viņiem pasniedzu Sabicas materiālu (viņš tajā laikā Spānijā tikai sāka kļūt populārs), un čigāni gribēja zināt, vai protu spēlēt rokmūziku no Pink Floyd repertuāra. Jā, tas bija maģisks laiks. Man žēl to cilvēku, kuri šobrīd dodas uz Spāniju. Sevilja ir masu tūrisma sabojāta.

Pastāstiet par kādu no savām visinteresantākajām flamenko ģitārista pieredzēm.

Nevaru tā ātrumā iedomāties, bet vienmēr ir interesanti strādāt ar Spānijas flamenko top māksliniekiem. Vislielākais izaicinājums ir uzstāties ar augsta līmeņa dejotājiem un dziedātājiem, pirms tam neizmēģinot. Parasti viss izdodas lieliski. Vienīgi esmu ievērojis, ka, atkārtojot to pašu šovu, vairs nav vajadzīgā efekta – pietrūkst mirkļa vienreizīguma sajūtas. Ir arī grūti, ja spēlēju divatā ar vēl kādu ģitāristu. Tas atņem spontānuma un brīvības sajūtu. Man ideālais flamenko ir – viens dejotājs, viens dziedātājs, viens ģitārists.

Jūs esiet ne tikai flamenko ģitārists, bet arī žurnālists.

Jā, tas palīdz šo kultūras fenomenu aplūkot no iekšējās perspektīvas. Cenšos rakstīt par lietām, kas mani pašu ļoti interesē.

Esiet sarakstījis vairākas grāmatas, veltītas flamenko tēmai...

Mans koncepts Paco de Lucia grāmatai bija – lai viņš pats stāsta savu stāstu. Ar saviem vārdiem - tāpat kā to ir darījis daudzajās intervijās. Cik man zināms, Paco nekad nav bijis līdzdalībnieks viņa biogrāfiju tapšanā. Ja neskaita vienu, kura nesen tika izdota spāņu valodā. Visās pārejās grāmatās autori tikai centušies radīt viņa klātbūtnes sajūtu. Ar Carmen Amaya grāmatu bija citādāk – ja, piemēram, Camaron de la Isla bija Dievs, tad Carmen – Dieviete... Tik daudzi slaveni flamenko dejotāji Karmenu dēvē par savu paraugu un ir ietekmējušies tieši no viņas, kaut arī patiesībā viņi neko nezina par šo sievieti un nekad nav redzējuši viņas deju. Tikpat interesanti kā Karmena bija daudzi tā laika dejotāji, no kuriem viņa mācījās. Tādas pašas personības. Tikai viņu stāsti netika uzrakstīti...

Pastāstiet par savas grāmatas „Čigānu Karaliene” rakstīšanas gaitu.

Vienmēr esmu rakstījis. Flamenko žurnāla „Jaleo” izdošana 12 gadu garumā devusi lielu pieredzi. Esmu savācis milzum daudz materiālu. Man ir analītiķa dotības. Grāmatas par Karmenu Amaju galvenie panākumi slēpjas pamatīgā informācijas avotu izpētē. Dienu no dienas stundām es pavadīju dažādu bibliotēku pagrabos. Gāju cauri visiem vecajiem video un audio ierakstiem. Lasīju kaudzēm avīžu, vācu informāciju.

Karmena Amaja ir leģenda, kurai vēl joprojām ir milzīga ietekme. Kā varēja rasties šāds fenomens?

Karmenas Amajas fenomens radies kā daudzu ietekmējošo faktoru kopuma rezultāts. Viņas čigāniskā izcelsme un dzīves stils cilvēkos spēja izraisīt vajadzīgās asociācijas un fantāzijas. Viņas slava tika radīta ārpus Spānijas, kur nekas tamlīdzīgs nebija redzēts. Karmenas dejā atspoguļojās neparasti spēcīga personība. Tā arī bija veiksmes atslēga. Tehniski cilvēkus viņa šokēja ar piesitienu ātrumu un griezieniem, taču ja analizē viņas deju – tā bija krietni ierobežota. Viņa visu laiku atkārtoja vienas un tās pašas kustības. Arīdzan kāju piesitieni, kaut arī ātri un spēcīgi, salīdzinot ar mūsdienu standartiem - ļoti vienkārši. Viņa tiek dēvēta par revolucionāru, bet patiesībā daudzas idejas smēlās no citiem flamenko māksliniekiem. Tai skaitā ideju par dejošanu vīriešu apģērbā...

Pārpublicēts no: www.sfflamenco.com

Intervēja: Jason Englund

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Visvērtīgākie ir tie dzīves brīži, kad mūs piemeklē pirmreizīgums. Īpašā, ne ar ko nesalīdzināmā, racionāli neizskaidrojamā sajūta - mirkļa mūžība. Mākslā šis iedvesmas brīdis, kas nācis no andalūziešu kultūras, tiek saukts par duendi. Tas nozīmē, ka bez talanta, tehnikas un profesionalitātes īstam mākslas notikumam vēl nepieciešams kāds īpašs, racionāli neizskaidrojams spēks, kas radītāju un klausītāju vieno pirmreizīgā dvēseles piedzīvojumā. Kā rakstīja Federiko Garsija Lorka, duende visdabiskāk un brīvāk jūtas mūzikā, jo šī māksla dzimst un mirst mūžīgi, bet dzīvo vien rašanās mirklī. Duende ir mistisks spēks, kuru katrs var izjust, bet neviena filozofija nespēj izskaidrot. Kāds virtuozs flamenko ģitārists reiz teicis: ”Duende nav rīklē. Duende nāk no iekšām... Duende plūst uz augšu no kurpju zolēm...” Šis mistiskais spēks ir tas pats, kurš liek zemeslodei griezties un neapstāties, jebšu tas pats, kurš iekvēloja Nīčes sirdi, un arī tas, kurš caurstrāvo Bizē mūziku.

Katrs cilvēks, katrs mākslinieks kāpj sevis izveidotā perfekciju tornī, līdz tiek sasniegta maksimālā robeža. Ceļā uz savu sasniegumu augstumiem viņu pavada duende (nevis eņģelis vai mūza). Lai atrastu savu duendi, nelīdzēs ne karte, plāns vai disciplīna. Arī centība ne. Vien palīdzēt var apzināšanās - tā iekur liesmas, liek starot uz āru...

Lielie flamenko mākslinieki zina, ka neviena emocija nav iespējama bez duendes starpniecības. Protams, viņi var arī muļķot cilvēkus, dodot duendes klātbūtnes ilūziju, taču patiesu duendi no neīstas var atšķirt tāpat kā dārglietas no bižutērijas. Īstas duendes klātbūtne vienmēr paredz radikālas pārmaiņas. Tā rada atjaunotnes, mirkļa vienreizīguma - brīnuma sajūtu.

Visā arābu mūzikā - dejās, dziesmās, elēģijās – duende tiek sveikta ar kvēliem saucieniem - Allah! Allah! - līdzīgi kā spāņu Olé! Olé!. Arī Andalūzijas dziesmās duendes klātbūtni pielīdzina idejai par Dieva godināšanu, tā esības apzināšanos.

Kur tu esi, mana duende? Kur tu esi, mans Dievs?

Autors: FlamencoRiga.lv

Neatkarība nozīmē pašnoteikšanos, nevis kāda cita valdīšanu. Neatkarības iegūšana - veiksmīgi izcīnītu atdalīšanos, un tāpēc tā tiek svinēta. Pofigisms savukārt ir kaut kas līdzīgs neatkarībai, bet izklausās nepieklājīgi, tāpēc nosauksim to par „apskaidroto pofigismu”.

Latviešiem patīk flamenko – it sevišķi tā straujais, ugunīgais raksturs. Vientulība un smeldze reti tiek pieprasīta. Neatkarīgais ekscentrisms valdzinošāks. Tāds pamanāmāks un uzrunājošāks, bet uz nerviem krītošāks.

Visuma centrs ir neatkarīgo privilēģija. Atrasties centrā taču tik tīkami. Uzmanības trūkums izraisa skumjas.

Paspēlēsim monopolu?

Autors: neatkarīgais FlamencoRiga.lv