„Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…”

Nu jau gandrīz 10 gadus esiet SO „Eksotisko deju centrs „Alegria”” direktore un deju pasniedzēja. Tā izveidē un attīstībā ieguldīts milzīgs darbs. Vai jūtaties gandarīta?

Jā, nenoliedzami esmu gandarīta, bet tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu stipras un saliedētas komandas. Uzskatu, ka viens ilgstoši neesi cīnītājs. Sākumā un krīzes brīžos, protams, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja, bet ilgstoši - vajadzīgs kolektīvs ieguldījums. Mūsu dejotāji iziet pasaulē, un par to man ir milzīgs prieks. Bet uzskatu, ka tas ir tikai sākums. Ja Alegria audzinās dejotājus jau no 10 - 12 gadu vecuma, rezultāts būs daudz labāks. Tam tikai vajadzīgs laiks.

Droši vien piekritīsiet teicienam – nekad nav par vēlu, taču jo ātrāk, jo labāk...

Uzskatu, ka flamenko sākas ar labu bāzi. Ja mēs gribam labus dejotājus, tā ir veidojama jau no bērnības un - pie stangas. Lielākajai daļai Spānijas flamenko dejotāju šī bāze ir, un tas dod papildus bonusus meistarības kaldināšanā. Flamenko, kā jebkurā dejā, ir daudz griezienu, kur baleta pieredze ir noderīga. Protams, arī vispārējā koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta, bez kā nav iedomājama neviena deja.

Eksotisko deju centrs „Alegria” nupat kā pārcēlis nodarbību vietu. RJTC telpām bijāt pamatīgi pieķērusies. Ar ko saistījās šī vieta?

Deju centram jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas daudzas nodarbību vietas. Arī pašlaik esam dažādās Rīgas vietās. Par RJTC jāsaka tā - tā bija vieta, kur labi dejojās, jo bijām 3.stāvā - tuvāk debesīm - ar skatu uz Pēterbaznīcas torni, rietošas saules staros…

Jūs dejojat gan flamenko, gan čigānu, gan vēderdejas. Katrai no šīm dejām ir sava specifika – tās ir tik dažādas! Kā spējat sevi sadalīt visam?

Katrā nākošajā deju stilā atpūšos no iepriekšējā. Lai kā mēs spētu iemācīties identificēties ar citu nacionalitāti - tas ir uz laiku un nosacīti. Katram no šiem pieminētajiem stiliem ir kaut kāda sava rozīnīte - vēderdejām - saldums un optimisms, čigāniem - augošais temperaments, spāņiem - iespēja padusmoties un pailgoties. Pēdējais man ir vistuvākais, jo raksturā esmu ārkārtīgi nopietna un tieša. Mana būtība ar flamenko sakrīt visvairāk. Flamenko arī ir tiešs. Tik tiešs, ka sit pa nerviem…

Kur rodat spēku darbam un ģimenei?

Savos studentos, viņu smaidos un viņu dejā. Komunikācijā. Skaistā mūzikā. Dabā. Gleznošanā. Klusumā…

Vai esiet romantiķe?

Mēdz teikt, ka katra sieviete ir vismaz drusku romantiķe. Uzskatu, ka esmu pragmatiķe un praktisks cilvēks. Mana vide ap mani nav romantiska, un tātad arī es tāda nevaru būt. Patiesībā romantisms man asociējas ar naivismu un pārspīlētu puķīšmīlestību, aiz kuras kaut kas slēpjas. Tie ir mani dzīves novērojami, ka pārlieku romantiski cilvēki aiz romantisma slēpj savas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Jā, man patīk zīmēt ziedus, bet šajā gadījumā tas ir vairāk skaistuma un erotikas simbols. Pavisam noteikti - neesmu par romantismu un romantiķiem.

Mums pieder noteikts, taču nezināms daudzums dzīves pieredzes. Tiklīdz smilšu pulkstenis tiks apgriezts, smiltis sāks plūst un plūdīs… Kādas ir Jūsu attiecības ar laiku? Vai nav gribējies apturēt šo plūdumu?

Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…

Intervēja: FlamencoRiga.lv

Vēdekli – ierīci, kura pielāgota sejas apvēdināšanai un atvēsināšanai un itin bieži tiek lietota flamenko dejā, pazina jau antīkajā pasaulē. Šī priekšmeta rašanās definējama ar brīdi, kad vīrietis centās iedegt ugunskuru. Lai iekvēlinātu ogles, viņš ugunskuram vēdīja gaisu, izmantodams vēdeklim līdzīgu priekšmetu.

Sākotnēji vēdekļus saviesīgās ceremonijās izmantoja Ēģiptē, Persijā, Grieķijā un Romā. Tie tika izgatavoti no palmu un lotosa lapām, vēlāk no strausu un pāvu spalvām. Indijā vēdeklis bija karaliskās svītas piederības zīme. Japānā tas simbolizēja militāro varu. Eiropā par ierastu dāmas garderobes sastāvdaļu kļuva 16. gs. Tieši šajā laikā no Austrumiem Eiropā ienāca saliekamie vēdekļi. Ludviga XV un XVI laikā Francijā parādījās ar zeltu, sudrabu, perlamutru un ziloņkaulu rotāti vēdekļi no ādas, zīda un pergamenta. Versaļas galmā tiem bija milzīga loma pils ceremonijās – vēdekli varēja atvērt tikai karalienes klātbūtnē.

Spānijā vēdeklis pirmo reizi minēts 14. gs. sarakstītajā Pedro IV de Aragón hronikā, kurā karalis cildināts ar vārdiem - „viņš, kurš nēsā vēdekli”. Kaut arī dažās kultūrās vēdekļus lietojuši vīrieši, 18., 19. gs. Spānijā šis aksesuārs ir neatņemama sieviešu garderobes sastāvdaļa. Vēdeklis kā smalku un elegantu pilsētnieču atribūts tiek atspoguļots arī tā laika literatūrā un glezniecībā. Visvairāk tas ticis izmantots Andalūzijā – Seviljā un Granadā. Par šī aksesuāra svarīgumu liecina īpaši izkoptā žestu valoda. Ja sieviete slēpa acis aiz vēdekļa, tas nozīmēja, ka viņa iekāro savu vīrišķā dzimuma sarunu biedru. Ja daiļā dāma ar vēdekli maigi pieskārās kreisajam vaigam, šis žests kalpoja par pielūdzēja atraidīšanas zīmi. Vēdekļa pieskaršanās labajam vaigam nozīmēja piekrišanu. Precētas sievietes vēdekli vēdīja lēni un apvaldīti. Ātra vēdekļa vicināšana bija jaunu meiteņu privilēģija. Ar šādu žestu viņa labprātīgi piedāvājās un akcentēja savu neprecētas sievietes statusu.

Autors: FlamencoRiga.lv