Vēdekli – ierīci, kura pielāgota sejas apvēdināšanai un atvēsināšanai un itin bieži tiek lietota flamenko dejā, pazina jau antīkajā pasaulē. Šī priekšmeta rašanās definējama ar brīdi, kad vīrietis centās iedegt ugunskuru. Lai iekvēlinātu ogles, viņš ugunskuram vēdīja gaisu, izmantodams vēdeklim līdzīgu priekšmetu.

Sākotnēji vēdekļus saviesīgās ceremonijās izmantoja Ēģiptē, Persijā, Grieķijā un Romā. Tie tika izgatavoti no palmu un lotosa lapām, vēlāk no strausu un pāvu spalvām. Indijā vēdeklis bija karaliskās svītas piederības zīme. Japānā tas simbolizēja militāro varu. Eiropā par ierastu dāmas garderobes sastāvdaļu kļuva 16. gs. Tieši šajā laikā no Austrumiem Eiropā ienāca saliekamie vēdekļi. Ludviga XV un XVI laikā Francijā parādījās ar zeltu, sudrabu, perlamutru un ziloņkaulu rotāti vēdekļi no ādas, zīda un pergamenta. Versaļas galmā tiem bija milzīga loma pils ceremonijās – vēdekli varēja atvērt tikai karalienes klātbūtnē.

Spānijā vēdeklis pirmo reizi minēts 14. gs. sarakstītajā Pedro IV de Aragón hronikā, kurā karalis cildināts ar vārdiem - „viņš, kurš nēsā vēdekli”. Kaut arī dažās kultūrās vēdekļus lietojuši vīrieši, 18., 19. gs. Spānijā šis aksesuārs ir neatņemama sieviešu garderobes sastāvdaļa. Vēdeklis kā smalku un elegantu pilsētnieču atribūts tiek atspoguļots arī tā laika literatūrā un glezniecībā. Visvairāk tas ticis izmantots Andalūzijā – Seviljā un Granadā. Par šī aksesuāra svarīgumu liecina īpaši izkoptā žestu valoda. Ja sieviete slēpa acis aiz vēdekļa, tas nozīmēja, ka viņa iekāro savu vīrišķā dzimuma sarunu biedru. Ja daiļā dāma ar vēdekli maigi pieskārās kreisajam vaigam, šis žests kalpoja par pielūdzēja atraidīšanas zīmi. Vēdekļa pieskaršanās labajam vaigam nozīmēja piekrišanu. Precētas sievietes vēdekli vēdīja lēni un apvaldīti. Ātra vēdekļa vicināšana bija jaunu meiteņu privilēģija. Ar šādu žestu viņa labprātīgi piedāvājās un akcentēja savu neprecētas sievietes statusu.

Autors: FlamencoRiga.lv