Es esmu Jūlija, Karolīna, Konstance, Inma un Rozālija. Vēl es esmu arī tā bailaora pirmajā rindā pa kreisi. Un tā tur – vidū – tā arī esmu es. Un staltais džeks baltajā krekliņā – arī tas esmu es. Es esmu Huans, Karloss, Pedro un vēl sazin kas. Rāmjus un robežas radām mēs paši. Ir taču drošāk dzīvot kastītēs... Manam ķermenim tiks uzmestas trīs saujiņas smilšu. Iesākumā. Pēc tam uzmetīs visas pārējās. Varbūt labāk jau tagad lidot izplatījumā? Nav labi dzīvoties citu ķermeņos, ja reiz piešķirts savējais? Bet robeža starp es un citi ir tik viegli plūstoša...

Autors: FlamencoRiga.lv

"Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta..."

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz mūzikai?

Esmu izaugusi dziedātāju ģimenē. Mans tēvs Yitzak Levy bija mūziķis, komponists, dzejnieks un dziedātājs. Viņa ģimene cēlusies no trimdiniekiem, kuri 1492. gadā tika izsūtīti no Spānijas. Tolaik ebrejiem un musulmaņiem Spānijā tika uzspiesta katoļticība. Tiem, kuri nevēlējās pakļauties, nācās bēgt. Tēva priekšteči nonāca Turcijā un dzīvoja tur apmēram 500 gadus. Kad tēvam bija 3 gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Jeruzalemi, bet viņi vēl joprojām saglabāja spāņu dziedāšanas tradīcijas, kuras kā mutvārdu daiļrade tika nodotas no paaudzes paaudzē. Mans tēvs bija pirmais, kurš saprata, cik nozīmīgi ir to visu pierakstīt, jo laika gaitā šīs zināšanas var izzust. Viņš mēdza doties no vienas mājas uz otru, lai runātos ar cilvēkiem un klausītos viņu dziesmās. Pirms savas nāves viņš paspēja izdot četrpadsmit dziesmu grāmatu sējumus. Šī iemesla dēļ viņš tiek uzskatīts par Spānijas ebreju kultūras mantojuma sargātāju. Diemžēl viņš nomira, kad biju tikai vienu gadu veca. Viss, kas man palicis no tēva, ir viņa dziesmas. Esmu uzaugusi, klausoties viņa ierakstos. Ļoti daudz esmu dziedājusi kopā ar savu māti, bet nekad nebiju domājusi kļūt par dziedātāju. Mans sapnis bija kļūt par veterinārārsti, bet 17 gadu vecumā, tieši pirms manas dienēšanas armijā, aizbraucu uz Spāniju. Apciemoju mātes draudzeni, spāņu kristieti Jūliju, kura vēlējās ierakstīt ladino mūzikas albumu. Viņai bija daži mana tēva ieraksti, un viņa lūdza, lai es padziedu. Teicu, ka neprotu, bet viņa uzstāja, apgalvodama, ka mūzika ir manī un mans pienākums ir dziedāt šīs dziesmas. Tā viss sākās...

Kā radies ladino?

Kad kristieši atkaroja Spāniju no musulmaņiem, gan ebrejiem, gan musulmaņiem tika uzstādīts ultimāts - pieņemt jauno situāciju vai arī izvākties no valsts. Daudzi kļuva par kristiešiem, bet liela daļa pieņēma lēmumu doties prom. Tajā laikā Spānijā visi runāja, kā šobrīd saka, senajā spāņu valodā. Tiem, kuri izbrauca no Spānijas un uzsāka dzīvi citās valstīs, nācās asimilēt šo valstu valodas, kā rezultātā izveidojās jauna valoda  ar daudziem dialektiem – ladino. Ebrejiem, kuri 1492. gadā izceļoja no Spānijas, nebija iespējas paņemt līdzi savu mantību. Vienīgais viņu īpašums bija atmiņas un dziesmas, kuras stāsta par mīlu, skumjām, ilgām pēc Jeruzalemes, vīriem, kuri aizgājuši karā. Ir arī ļoti daudz dziesmu ar „slēpto” vēstījumu.

Jūs savos priekšnesumos mēdzat miksēt ladino ar flamenko...

Čigāni flamenko radīja, klejodami no Indijas uz Spāniju. Patiesībā ļoti daudz viņi aizguva no arābu mūzikas, visvairāk tieši no muedzi dziesmām, un pievienoja savu ritmu. Vai flamenko ir arī ebreju ietekme, tas ir diskutējams jautājums, jo čigāni Spāniju sasniedza krietni pēc 1492. gada izraidīšanas. Manuprāt, šīs saknes tomēr ir, jo ebreji, kuri pievērsās kristietībai un palika Spānijā, vēl joprojām dziedāja savas sinagogas dziesmas – baznīcas kormūziku, kura iepludinājās flamenko.

Jūs tiekat pamatīgi kritizēta par Mercedes Sosas dziesmas „Gracias a la Vida” pārveidojumu...

Jā, bija ļoti daudz negatīvu atsauksmju. Ielīdu kurpēs, kuras man par lielām... Dziedātājam nepieciešams uzkrāt pieredzi... Likās, ka rīkojos pareizi. Tā ir dziesma, pie kuras uzaugu un mani ļoti iedvesmo. Vēlējos piešķirt citu skanējumu, bet cilvēkiem tā patīk tāda, kāda ir. Es to pārveidoju par agresīvāku flamenko. Nu, jā, šī ir dziesma, kura pieder lieliskajai Mercedes. Un tad atnāk mazā Jasmīna, paņem un pārveido viņas burvīgo dziesmu... Rezultātā dabūju pamatīgu pļauku... Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta...

Pārpublicēts no: www.challenge-mag.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Man tavu stāstu nevajag

Par rozes trauslo dabu;

Man tavu deju nevajag.

Kā piecelties un aiziet tur,

Kur rozes zied un viņu pilis slejas?

Autors: FlamencoRiga.lv

Ugunīgā...

Galvas tiesu pārākā par citām.

Tas, kas šķiet spēle,

Reizēm var arī atspēlēties.

Tu, uguns bīstamā.

Nejēgas un neprašas sadeg,

Jo spēks sadedzina viņu kvintesenci.

Autors: FlamencoRiga.lv

Kāpēc nostāties pret kaislībām? Vai tās nav labākais no pasaulē esošā? Vai no tām nerodas varonība, entuziasms, deja, mūzika, māksla - vārdu sakot, viss?

Labais un ļaunais viens no otra atšķiras ar dažādu kaislību hierarhiju un mērķu subordināciju. Stipras kaislības, attīstītas un virzītas turp, kur tas ir nepieciešams un derīgi, kļūst par spēku un garīgo bagātību.

Mērenība ir nevietā...

Jā, nakts, mīla un vīns nav tie, kas darītu pieticīgas mūsu vēlmes, bet kaislības ir iekvēlinātas vēlmes, un tās ir visu mūsu prieku pamatā.

Alegria...

Autors: FlamencoRiga.lv

Viss plūst un mainās. Cilvēki nāk un iet. Arī tendences mainās. Bet fundaments paliek. Un ir tik labi apzināties, ka ir kas mūžīgi nemainīgs. Seviljas skolai raksturīga stabilitāte un pamatīgums. Bet nav jau tik vienkārši.

Nemainīgums ir jānosargā...

„Kad es, 21 gadu veca jauna sieviete, biju aizbraukusi pie Pastoras Imperio, redzēju viņu dejojam... Vēroju viņas majestātisko spēku... Andalūzijas skolas kvalitāte... Kā nerūsējošs tērauds.” /M. Coral/

Un atnāk kāds, kurš nosargā...

Fiziskais un garīgais skaistums. Būtība. Veids, kā tu pacel roku...

Autors: FlamencoRiga.lv

Sarkans simbolizēt kaislību, dusmas, seksualitāti, revolūciju, briesmas. Sarkanā ir asiņu krāsa – dzīvības simbols. Tajā pašā laikā jāatceras, ka asiņu izliešana nozīmē nāvi. Sarkanais visspēcīgāk kairina mūsu redzi. Tā simbolizē nerimtību, trauksmi, kustību,  tos spēkus, kas cilvēkiem liek ciest un atkal atdzimt. Sarkans - drosme, cīņa un uzvara. Tas uzbudina un paātrina. Sarkanās krāsas devīze ir – nekad neapstāties! Šī krāsa iedvesmo un dod spēku turpināt aizsākto darbu. Krāsas pozitīvais aspekts – līderība, neatlaidība, cīņa par savām tiesībām, dinamiskums, atzinība, atdzimšana, pateicība. Tā valda pār seksuālajām attiecībām. Sarkanā krāsa savā labākajā izpausmē piepilda dzīvi ar kaislību, kas nes gandarījumu, bet negatīvajā aspektā tā ir saistīta ar dzīvniecisku instinktu un izvirtību. Sarkanā krāsa ir orientēta uz izdzīvošanu un paš­saglabāšanos, tā izjūt vajadzību pēc taisnības.

Autors: FlamencoRiga.lv

Tu, spožuma avots, kas dej' iekš visa un ap visu apkārt. Dari maigus manas esības pamatus un svētī telpu, kur dēstīt tavu klātesamību. Pildi mani ar savu radošo spēku, lai es spēju nest tava redzējuma augļus. Piešķir man gudrību radīt no tā, kas ir manī, to, kas man nepieciešams un vēlams. Atšķetini manus samežģījušos likteņa pavedienus un izgaismo šībrīža iespējas. Jo tu esi radītājs. Tā vara, kas rada un uztur visu dzīvo. Lai piepildījums ir atkal kopā vākts un padarīts par veselumu...

  Visām rozēm ir ērkšķi...