Vissvarīgākais viņam ir brīvība. Vienīgā iespējamā esības forma – dzīve bez cenzūras un aprobežotas kastīšveida domāšanas. Andres flamenko skola nosaukta par "Flamenco Abierto". 1969. gadā Seviljā dzimušais dejotājs nekad nav bijis deju kompānijas biedrs, un, ja ir iespējams, izvairās divreiz dejot vienu un to pašu. Viņa šovus raksturo triunfs, postmodernisms, kaut kas no Picasso, abstrakcijas, avangarda. Andres Marin plauktiņā ielikt nevar...
Vai tev ir svarīga publikas reakcija?
Vairāk man tomēr interesē manis paša sajūtas, bet es cenšos publiku pārliecināt par to, ko es daru. Deja man nozīmē izteiksmi, kura virzās no iekšas uz āru un nevis otrādi. Deja spoguļa priekšā mani nāvīgi garlaiko. Flamenko nav domāts tikai virtuoziem. Jebkurš cilvēks var dejot flamenko, jo galvenais ir personīgās sajūtas, kuras caur šo deju var izteikt. Mani vairāk interesē flameno sākotnējās, senās kustības. Katru gadu uzpeld kaut kādas jaunas kustības, kuras skaitās ļoti stilā un tad visi tās atdarina. Šīs modes kliedziena kustības mani neinteresē. Bet ir senās kustības, kuras nepakļaujas nekādām modes tendencēm, jo tās atspoguļo absolūtu, cilvēcisku nepieciešamību. Tas, lūk, mani saista.
Vai tu savā dejā meklē harmoniju?
Bet kas tad ir harmonija? Pretstats nelīdzsvarotībai? Es nezinu, kas ir harmonija. Labprāt vēlētos to uzzināt.
Nu, tā varētu būt sajūta, ka tu, piemēram, nekritīsi un ka viss ir droši...
Krišana ražo adreanalīnu, un man tas tik ļoti nepieciešams! Es nevaru bez izaicinājumiem. Tas man ir kā maza nāvīte. Ja es nekrītu, nespēju atklāt neko jaunu. Jaunatklājumi rodas kritienā. Vienīgi es varu censties savus kritienus kontrolēt...
Tev patīk viss bīstamais?
Man vienkārši jāredz, cik tālu es varu iet... Kur ir manas robežas. Un vai vispār ir... Man tā vienmēr ir bijis. Citiem varbūt tā nav. Nezinu. Viņi droši vien meklē to harmoniju. Grib dzīvot mierā un tikt saprasti.
Vai tā jau bija, kad vēl tikai sāki mācīties dejot?
Ak, jā. Jau no paša sākuma... Man nācās visu izārdīt, izjaukt noteikumus, struktūru. Visus stilus saskaldīt. Bet tie bija mani personīgie meklējumi. Vēlāk šādā rīcībā es saskatīju dziļu jēgu. Biju uzkrājis pamatīgu bagāžu. Daudzi cilvēki, kuri mani redzēja dejojam, teica: "Viņš ir galīgi jucis!" Bet ziņkārīgi bija gan... Un redz, cik tālu esmu ticis...
Un tavi vecāki?
Oi, viņi bija ļoooooti tradicionāli. Tēvs bija tradicionāls dejotājs. Viņam pilnīgi noteikti bija vairāk baiļu kā man... Bet viņš man uzticas, ļauj man lidot un neierobežo manu brīvību. Es meklēju radošumu - ieeju sapņu valstībā...
Tava ķermeņa valoda lauž jebkurus noteikumus. Vai tavā dejā eksistē kaut kas tāds, kā tipiski sieviešķais vai tipiski vīrišķais?
Katrā vīrietī ir sievišķā puse, un katrā sievietē – vīrišķā. Par savu seksuālo orientāciju esmu pilnīgi drošs. Man patīk sievietes. Teikt, ka šī kustība ir sievišķīga un šī savukārt vīrišķīga, un tāpēc to nedrīkst dejot pretējie dzimumi, ir muļķīgi. Tā ir cenzūra! Mēs, vīrieši, taču arī esam tikpat jūtīgi. Arī mēs raudam un smejamies. Tas varbūt bija Franko valdīšanas laikā, kad katra sievišķa kustība tika momentā uzskatīta par homoseksualitātes pazīmi. Beidzot deja jāatbrīvo no tādiem terminiem kā "sieviešķs" un "vīrišķs". Respektam un brīvībai flamenko jābūt pirmajā vietā. Tāda ir arī mana ideālā dzīvošanas forma.
Tulkoja: FlamencoRiga.lv
