"Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt... Abi kopā dubultojam savu enerģiju..."

Vai tu esi sapņotājs?

Kapēc? Tapēc, ka tu mani pieķēri lasām grāmatiņu?

Tevi gandrīz nobrauca mašīna...

Tu mazliet pārspīlē, bet, jā, man gandrīz vienmēr līdzi ir kāda grāmata. Un pildspalva. Man patīk pierakstīt visu, ko redzu, uzzinu, vai kas man iešaujas prātā. Daudz ko no tā pēc tam izmantoju kā vadmotīvu saviem iestudējumiem. Īdejas mēdz rasties kaut vai pastaigājoties gar jūru vien. Tāpat arī iedvesmojos no citiem māksliniekiem. Kad esmu Jerezā, eju uz flamenko koncertiem.

Isabel Bayon ir viena no tavām iemīļotajām deju partnerēm. Kā tas tā sanācis?

Nav nemaz tik viegli to paskaidrot. Protams, man ārkārtīgi patīk viņas deja. Mēs viens otru diezgan ilgi pazīstam, līdz ar to ir izveidojusies uzticība. Es zinu, kas viņai padomā, un varu paļauties. Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt. Abi kopā dubultojam savu enerģiju...

Tu jau daudzus gadus dzīvo Seviljā. Vai tu tur arī pasniedz?

Tikai izņēmuma gadījumos. Piemēram, ja Matilde Coral mani palūdz novadīt kādu vasaras deju kursu. Nevaru viņai atteikt... Bet citādi man pilnīgi pietiek ar dejotāja un horeogrāfa lomas pildīšanu. Nevar jau arī visu darīt vienlaicīgi. Esmu perfekcionists. Ko daru, to izdaru līdz galam un kārtīgi. Atklāti sakot, neizjūtu sevi kā skolotāju...

Tavs stils var tikt uzskatīts par klasisku. Kā tev patīk avangardiskie dejotāji - Izrael Galvan un Andres Marin? Salīdzinot ar viņiem, tu neesi riskētājs...

Tu kļūdies... Risks vienmēr pastāv... Pilnīgi vienalga, vai tu esi tradicionāls vai avangardisks. Jebkurā gadījumā notiek savu iekšējo sajūtu iznešana uz āru. Un nekad nevar paredzēt, kā publika uz to reaģēs.

Flamenko nestāv uz vietas. Kas pa šiem gadiem mainījies?

Vissvarīgākais ir tas, ka deja flamenko mākslā izvirzījusies priekšplānā. Agrāk izteikti dominēja ģitārspēle un dziedāšana, tagad arī deja ir vērtība. Kādreiz deja bija pats pēdējais, par ko flamenko festivālā interesējās. To pat īpaši neatbalstīja. Nebija ne piemērota grīdas seguma, ne atbilstoša apgaismojuma. Bet nu viss ir mainījies.

Vai publikai pret tevi ir augstas prasības?

Ir tāda lieta kā komercija - producējumi, kuri tiek uzvesti un tad tos rāda veselu mūžību. Tā saucamie kases gabali. Es tagad nerunāju par šedevriem, kuri patiešām ir atkārtotas redzēšanas vērti, bet gan par tādu vidusmēra flamenko. Tur prasības ir zemas, jo šie uzvedumi ir taisīti attiecīgai auditorijai un attiecīgam mērķim – vieglai peļņai. Ar mani ir citādāk. Tas, ko daru, ir vienreizīgi. Un no manis to arī sagaida. Par sevi es reiz dzirdēju izsakāmies: "Ā, to jau es kaut kad redzēju. Tas vairs nav nekas jauns..." Bet cilvēki nesaprot, ka flamenko dzīve notiek arī neatkarīgi no festivāliem. Es taču nevaru uz katru uzstāšanos radīt jaunu šovu. Pirms trīs mēnešiem es to dejoju Malagā un tagad – festivālā. 3 mēneši ir pārāk īss laika posms jaunam producējumam. Jā, prasības ir augstas.

Tulkoja: FlamencoRiga.lv