"Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu..."

Kā jūs jūtaties, redzot savus bērnus dejojam?

Vispirms es iedomājos sevi kritiķa vietā, it kā es būtu parasts vērotājs, un ja man kaut kas nepatīk, uzreiz viņiem to pasaku. Ja patīk, tad izbaudu un arī, protams, pasaku. Esmu samērā tiešs.

Un kad Izraels laida klajā savas dīvainās lietas, jūs arī bijāt diezgan atklāts... Droši vien jums nebija viegli pieņemt viņa savādo dejas manieri...

Tas pat bija milzīgs šoks, jo es taču viņu skoloju jau no pašas mazotnes... Kad viņam bija četri vai pieci gadi, viņš jau samērā labi dejoja bulerias un to flamenko, ko es viņam mācīju. Tad viņš vinnēja Kordovas balvu, vēlāk – Giraldillo Seviljas biennālē. Izraels bija tik flamenko!!!! Bet nāca 1995. gada briesmīgā pārvērtība, kuru es lāgā nesapratu... Tas, ko viņš dejoja, bija kaut kas neaptverams. Nekāda sakara ar flamenko! Es uztaisīju pamatīgu traci... Pat lūdzu, lai taču parāda kaut mazdrusciņ no tā, ko esmu iemācījis. Es, kā tēvs un meistars, kurš mācījies flamenko akademijā, jutos ārkārtīgi aizskarts. Bet nekas cits jau neatlika, kā samierināties.

Bet tagad pat saka – Izraelā Galvanā ir vairāk flamenko nekā pārējos dejotājos...

Jā, jo citi jau arī ir manījuši savu stilu. Tapēc es izlēmu atgriezties uz flamenko skatuves, redzēdams, kā tagad visi dejo. Gribēju parādīt to flamenko, kāds tas bija, kad es jaunībā mācījos...

Jūs zināt, cik smaga dzīve māksliniekam. Neskatoties uz to, vēlaties, lai jūsu bērni piedzīvo to pašu?

Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu!

Bet tas taču ir tik grūti...

Jā, man patiešām bija grūti, kad es toreiz sāku. Cik reižu nenācās nakšņot ģērbtuvē, kad mēs ar deju kompāniju braucām turnejās. Mums nebija naudas, nebija pat par ko paēst, kur nu vēl viesnīcai samaksāt... Tas viss bija uz veselības rēķina... Arī draugu nebija. Visi mēs bijām konkurenti un ienaidnieki, jo cīnījāmies par izdzīvošanu. Jebkurš bija gatavs biedram kaitēt, ja tas viņam deva kādu materiālu labumu. To es saucu par grūtībām...

Jums ir vēl viens dēls. Ko dara viņš?

Nu, jā... Tur vainīga mana sieva. Viņa tātad ir čigāniete, flamenka un māksliniece – viss kopā. Sieva vēlējās, lai trešais bērns nodarbojas ar ko normālu, izglītojas un tādā garā... Viņš studēja, strādāja bankā. Bet tad tas kaut kā pajuka, un tagad studē psiholoģiju.

Viņš nedejo nemaz?

Dejo, dejo. Es viņu šad tad pamācu. Kā čigānu pēcnācējam vismaz buleriu nodejot viņam jāprot. Citādi es to nespētu pārciest...

Kādēļ jūsu sieva Eugenia de los Reyes pārtrauca dejot?

Viņa beidza savu dejotājas karjeru 26 gadu vecumā, jo vēlējās sevi ziedot bērniem. Tā bija viņas pašas izvēle. Čigāniem pieņemts tā – vai nu viņi visur staipa savus bērnus līdz, vai arī paši sēž pie bērniem. Un Eugenia vēlējās būt pie viņiem. Man tas bija ļoti sāpīgi, jo mēs jau no bērnības kopā dejojām, un es nespēju būt uz skatuves bez Eugenias... Tāpēc arī es aizgāju no skatuves un nolēmu izveidot deju skolu.

Jūs esiet izskolojis ne tikai savus bērnus, bet arī daudzus citus flamenko māksliniekus. Nosauciet pāris vārdus.

Juana Amaya, Rafael Campallo, Rafael del Carmen, Domingo Ortega, Juan de los Reyes, Torombo u.c. Bija daudzi, daudzi skolnieki...

Tulkoja: FlamencoRiga.lv