08.08.2010. Manā alā ievācās francūži. Nekas īpaši nav mainījies, izņemot to, ka man pašai vairs nav jāatskaņo flamenko mūzika – klausos viņējo. Muzikālā gaume viņiem ir laba.

Grupas biedrenes brauc prom uz savām valstīm. Visi smaidīgi, iespaidu pilni, apskaujas, atvadās. Prasa, kad es braucu? Saku, ka palieku... Viņas šokā, nesaprot... Bet es taču gribu dejot flamenko!!!!! Pa īstam!!!!! Ar atbraukšanu vienreiz gadā uz Spāniju nepietiek. Tas tad ir hobijs, izklaide. Te ir jādzīvo. Flamenko nav eksotika. Tas ir smags darbs. Un dzīvesveids.

Vēlme kļūt par flamenku Spānijā ir traka ideja. To var darīt tikai tad, kad esi ticis skaidrībā ar savu dzīvi un zini, ka tev neko citu vairs nevajag, jo esi no tā izaudzis vai arī tas tev nekad nav bijis aktuāli. Tas ir apmēram kā doties kalnos vai klosterī pildīt garīgu praksi. Ar flamenko ir līdzīgi. Ja Indijai ir Joga, tad Spānijai – Flamenko.

Uz ielas bieži satieku kastaņešu spēlētāju – sievieti gados, kura Los Tarantos alās šovos spēlē kastaņetes. Lūr uz mani ar dziļu interesi. Cope un stāja laikam mani nodod. Saprotu, ka ir laiks sākt mācīties spēlēt, un to pat izmisīgi gribu. Skolotāja ar uzradusies, bet nav naudas. Nevaru nopirkt kastaņetes.

Rīt uz Los Tarantos pie Pepes. Aizeju no Carmen de Las Cuevas, lai mācītos pa kaktiem un meklētu meistarus. Pepe Flores jau ir solis pareizajā virzienā.

Carmen de Las Cuevas ir skola ārzemniekiem, kuriem nepieciešama drošības sajūta un organizētība. Skola visu nodrošina, saplāno, piešķir mitekli. Galva nav jālauza. Daudz gudrāk ir meklēt dzīvokli pašam. Skolā ir pārāk daudz ārzemnieku, tāpēc komunikācija lielākoties angļu valodā. Nodarbības, protams, vada spāniski, bet ārpus tām visi runā poliski, krieviski, vāciski, angliski. Carmen de Las Cuevas – skola tiem, kam flamenko ir hobijs.

Man tā kā gribas profesionāli!!!!!!