11.08.2010. Los Tarantos tablao divas meitenes, spāniete no Barselonas un meksikāniete, stundu gaida, kad beigsies nodarbība, lai ar mani nofotografētos. Varēja vēl paprasīt autogrāfu - mans EGO būtu pavisam apmierināts.

Flamenko vispirms ir kājās, galvā un ausīs. Tikai tad nāk klāt rokas. Galvenais ir ausis, dzirde - prast saklausīt. Jāklausās plaukstu sitienos un ar kājām jāatskaņo ritms. Strādājam pie skaņas niansēm. Pepe māca mani saklausīt un precīzi atskaņot. Flamenko piesitienu gūzma manā galvā. Ārkārtīgi daudz jaunās vielas. Ļoti intensīvi te viss notiek. Saku Pepem, ka man ir grūti. Šis savukārt - visai pasaulei ir grūti... Bet man labi sanākot, un tas man jāapgūst, jo tur ir viss, kas vajadzīgs, lai pēc tam dejotu dajebko. Esmu nogurusi. Pepe prasa, vai vakarnakt dzēru???

Nopirku tādas pašas čībiņas kā manam flamenko skolotājam. Vazāsimies pa pasauli vienādi. Melnas 3 eiro čībiņas ar Spānijas karodziņu sānos. Tādas te visi flamenki nēsā. Goda vārds. Tā ir flamenko profesionāļu atpazīstamības zīme – vienojošais elemens, tāpat kā coca – cola. Es nejokoju. Īstenībā visas prasmes slēpjas čībiņās. Nevajag ne flamenko klases ņemt, ne trenēties. Viss notiek pats no sevis... Kā gribētos palaist haļavu...