10.08.2010. Te ir bezgalīgi skaisti... Un gaiss... Tāds gaiss ir tikai Andalūzijā... Smaržo pēc pilnības... Paradīze... Pa balto māju sienām laiski rāpo ķirzakas. Kaimiņu lielie suņi atstāj smirdīgas kakas uz ielas. Hipiju kalns pilns ar klaidoņiem. Valdība nezina, ko ar viņiem iesākt. Albayzin... Mans baltais ciems. Ielas manas, 45 grādu leņķa slīpās. Ar kādu piepūli es rāpjos savā kalnā!!!!! Mans Olimpa kalns. Intraverss tusiņš ar flamenko dieviem. Pārdomas un apcere. Vīraks un Camel. Gribētos apceļot Andalūzijas pueblos blancos, aizbraukt uz jūru vai ielīst kāda kaimiņa baseinā kailai un tikt pieķertai... Uz Latviju negribu. Ceru, ka vairs nebūs tur jāatgriežas. Spānija ir manas mājas...

Latvijas flamenko vidi raksturo siltumnīcas efekts. Te siltumnīcas efekta nav. Ir vienkārši karsts, un konkurence ir milzīga. Flamenco te ir tik daudz, ka to cenšas iebarot tūristiem, tāpat kā pie mums centrāltirgū spirt, vodka, sigareti. Bet negribētu piekrist, ka tas ir lēts flamenko. Jā, tā varbūt nav Belen Maya vai Joaquin Cortes, ko te ik dienas reklamē, taču tie ir vietējie Granadas dejotāji, kuri ar flamenko nodarbojas jau kopš bērnības un savā jomā ir profesionāļi. Lēts flamenko droši vien meklējams Maljorkā vai Kanāriju salās. Andalūzijā šāds termins nepastāv.

Pepe Flores par mani sajūsmā. Vēro ar izbrīnītām acīm un prasa, vai es gadījumā daudz flamenko neskatos? Un pie kā esmu mācījusies? Viņš jau nezina, ka mums Latvijā pašiem savi nacionālie flamenko varoņi... Visu stundu bliezām. Lika mājās trenēt iemācīto.