11.08.2010. Mans franču kaimiņu puisis ir pa pusei spānis. Tapēc es domāju, kur viņš tik brīvi pāriet no franču uz spāņu valodu. Man šī pāreja pagaidām vēl nav tik dabiska. Daudz saprotu, maz runāju. Tātad, mans franču kaimiņu puisis... Viņš ne tikai brīvi runā spāniski, bet arī spēlē, dejo un dzied flamenko... Viņa māte centās atrast kopsakarības, kāpēc man tik ļoti patīk flamenko, ja nāku no valsts, kurai ar to diezgan maz sakara. Par savu dēlu viņai skaidrs – spāņu asinis, bet man? Viņa domā, ka arī man ir flamenko saknes, proti, kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijusi flamenka. Visai tradicionāls pieņēmums... Viņai pašai savukārt patīk Ēģipte.

Man ir izteikti daudz vēlmju flamenko sakarā. Tās visas galvenokārt saistītas ar sevis pilnveidošanu un meistarības celšanu, lai kādreiz varētu dejot flamenko tādā kvalitātē, kā to dara vietējie. Domāju, tas ir iespējams. Man – noteikti.

Šovakar Corral del Corbon flamenko pagalmā sākas Teatro – Flamenco uzvedums. Trīs dienas to te rādīs. Vakar 2 stundas sēdēju ģenerālmēģinājumā. Nepiederošais personāls tika izdzīts no zāles, bet es uzskatīju, ka esmu piederoša, tāpēc paliku. Uzvedums – 9 scēnās sadalīts flamenko priekšnesums ar sižetu. Tēma visai nopietna - sievietes ciešanas... Nevis tādas vienkāršas ciešanas, bet gan GLOBĀLAS, LIELAS CIEŠANAS... Sīkāk nepaskaidrošu. Sāka viņi visu to murgu ar savdabīgi iestudētām sigirijām. 5 sievietes uz skatuves. Chua Albu uzreiz atpazinu. Nesimpatizēja. Dejo viņa samērā labi, bet pirmais, ko es flamenko dejotājā, skolotājā vai vispār cilvēkā meklēju, ir inteliģence – iekšējais skaistums, kas dejotāju un viņa deju padara pilnīgu... Te tas nebija... Pēc tam Alegrias. Horeogrāfijas interesantas. Ilgāk nepaliku. 2 stundas sākumu vien viņi mocīja...