Pastāstiet par Jūsu jauno inscenējumu „Lietus”. Kāds tas ir?

„Lietus” – melanholija, zaudēta mīlestība, nespēja komunicēt. Es nespēju iedomāties mākslinieku, kurš nav skumjš brīdī, kad rada. Mans vīrs un meita vienmēr teic, ka esmu ļoti melanholiska. Es par to esmu domājusi un atzīstu, ka tā tas patiešām ir. „Lietus” ir manas melanholijas atspoguļojums. Patiesībā tādejādi centos atbrīvoties no savām skumjām. Tas ir savāds. Atšķiras no tā, ko ar savu kompāniju esam darījuši pēdējos 10 gadus. Mūzika, horeogrāfija, tērpi – viss ir citādāks. Ir pat atsevišķa horeogrāfija „Lauztie vārdi” – veltījums nedzirdīgajiem, ar kuriem strādājām kopā, sazinoties zīmju valodā. H. Garsija šai daļai uzrakstīja dzeju. Man pašai ļoti patīk šī daļa. Esmu apmierināta.

Kādēļ tāds nosaukums – „Lietus”?

Man lietus nozīmē dzīvi un nāvi. Būtībā tas var asociēties ar jebko – ar asarām, dzimšanu, cerībām vai skumjām...

Kā savas idejas un jūtas spējat transformēt horeogrāfijās?

Tas nav viegli. Uzskatu, ka šis ir vissaturīgākais un vērtīgākais inscenējums, ko jebkad esmu veikusi. Tajā ir taranetas, levantikas, soleas, bulerias, tangillos no Kadizas un skaists tremolo ar nosaukumu „Viņš bez dzīves beigām”.

Kas bija Jūsu iedvesmas avots?

Pēdējā laikā saskaros ar iejūtības trūkumu. Cilvēkos ir zudis cilvēcīgums. Mani biedē attiecību vēsums. Tad es sev vaicāju- kāpēc tā notiek? Tas viss mani ļoti satrauc, un es mēģinu iedziļināties šajās problēmās. Cilvēkiem ir dotas jūtas un prāts, taču ne visi tos aktīvi pielieto – skatās, bet nesaredz būtisko, neieklausās, neizjūt... Un tad es domāju par tiem, kuriem nemaz nav dota iespēja redzēt vai dzirdēt, kuriem tas atņemts jau no dzimšanas. Tiem cilvēkiem parasti ir vairāk attīstīta kāda no esošajām maņām. Kaut kas tiek atņemts, kaut kas iedots. Šo pārdomu vadīta, tikos ar Spānijas neredzīgo organizācijas direktoru, psihologu un neredzīgajiem bērniem. Pirms tikšanās biju ļoti uztraukusies, bet vēlāk secināju, ka mēs – pieaugušie- esam tie, kuri pārāk daudz uztraucas. Bērni visu uztver vienkāršāk. Viņi tik daudz neuztraucas. Tiekoties ar neredzīgajiem bērniem, uzzināju, ka viņi nekad nesmaida. Viņi smejas, bet nesmaida. Tas mani šokēja. Viņi visu dara no sirds... Tas viss rada pārdomas un vēlāk atspoguļojas manā mākslā.

Vai varat aprakstīt radošo procesu, kad domas pārtop dejā?

Drūmas un lietainas dienas sabango manu drosmi tā, kā jūra. Ja nevaru iet ārā, ļauju pildspalvai vaļu un rakstu. Pēc kāda laika atgriežos pie senajiem pierakstiem un domāju: „Ak, Dievs, tā es jutos tai dienā! Kā lai es to interpretēju uz skatuves?” Tā viss sākas.

Vai Jūs savā dejā sapludināt moderno ar tradicionālo?

Mans nolūks nav dejot moderno deju. Tā būtu kļūda, jo es to neprotu un nezinu, kā to darīt. Es nevaru teikt: „Nu es uztaisīšu modernu deju šovu.” Tas būtu absurds. Es vienkārši aizveru acis, ieklausos mūzikā un veidoju kustības. Daru tā, kā mans ķermenis vēlas. Es sevi neierobežoju. Ļauju sev vaļu un skatos, kas no tā visa iznāk. Mans pašmērķis nav likt cilvēkiem izprast, ko es vēlos pateikt. Nē. Viss, ko es vēlos, ir lai cilvēki vienkārši justu... Es nespētu atkāpties no tradicionāla flamenko. Es tā nevarētu. Un ne tāpēc, ka es tiektos pēc skaistām, tīrām, tehniski perfektām kustībām.

Pēc kā tad? Radošuma, inovācijām?

Jau pirms vairākiem gadiem – 1998. g. es teicu, ka vairs nav palicis nekā, ko radīt no jauna. Viss jau ir bijis. Un vēl jo projām domāju tāpat. Nemuļķosim sevi. Viss jau ir radīts. Izpētīsim bijušo un esošo. Ir daudz kas pārsteidzošs no 40tajiem 50tajiem gadiem. Tas, ko šodien sauc par inovāciju, manī izraisa smīnu. Visbrīnišķīgākā inovācija māksliniekam ir - radīt pašam savu stilu. Tieši pēc tā es tiecos. Nekas cits man neeksistē.

Atgriezīsimies vēl pie „Lietus”. Tas noslēdzas ar solea – stilu, ko pieprotat vislabāk.

Man solea ir flamenko māte. Es to vienmēr esmu teikusi. Lai to izdejotu, ir nepieciešams miers, harmonija un nepārtrauktība. Es esmu māte, sieviete... Solea ir ārkārtīgi dziļa, tā iedarbojas tā, kā tai jāiedarbojas. Man nav iebildumu, ka tieku asociēta ar šo deju. Protams, arī šajā uzvedumā ir solea, bet tā nav tāda, kādu rasts redzēt. Šī solea man ir īpaša. Vienmēr esmu teikusi, ka iepazīstu sevi caur flamenko. Soli pa solim atklāju sevi, un šī solea ir vēl viens manas personības aspekts, daļa no manas patiesās būtības – mana iekšējā Eva.

Ar savu iepriekšējo uzvedumu Jūs svinējāt deju kompānijas 10gadi – augstu punktu Jūsu karjerā. Kā jūtaties?

Esmu priecīga. Tas bija ļoti intensīvs posms. Laiks, kurā mācījos. Šie 10 gadi devuši man pieredzi, kā sastrādāties un sadzīvot ar deju kompānijas cilvēkiem. Pieredzi, kā organiski iesaistīt dejotājus manis pašas radītajā. Man nepatīk pieķerties pagātnei, atmiņām. Es nejūtos laimīga vai lepna, bet man patīk dzīvot šim mirklim. Pagātne ir izbijusi. Es vēl jo projām esmu Eva – normāls cilvēks, kuram patīk būt mājās, iet iepirkties, gatavot, tīrīt. Esmu pateicīga, jo varu darīt sirdij tīkamu darbu. Es ar nevienu nesacenšos – tikai ar sevi...

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Intervēja: Juanjo Castillo

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Intervija ar Omayru Amayu

"Tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu..."

Pastāstiet, lūdzu, kā sākāt dejot flamenko?

Es jau piedzimu dejojot. Mamma dejoja līdz pat pēdējai grūtniecības nedēļai un, kad piedzimu, uzreiz atsāka. Neatceros, kad tieši sāku dejot, bet zinu, ka tas bija uzreiz pēc tam, kad iemācījos staigāt. Jau 3 gadu vecumā vecāki man ļāva uzstāties kompānijas šova noslēgumā. Šova laikā, kamēr vecāki atradās uz skatuves, es dzīvojos pa aizkulisēm. Jau bērnībā zināju, ka vēlos kļūt par dejotāju, ka tas ir tieši tas, kas man nepieciešams. Es nemaz nespēju savu dzīvi iedomāties citādu – bez dejām, kustības, mūzikas.

Kāda ir atšķirība starp spāņu klasisko flamenko un Andalūzijas čigānu flamenko?

Čigānu flamenko no spāņu flamenko atšķiras ar pilnīgi citādu estētikas ievirzi.

Kā jūsu radiniece Karmena Amaja ietekmējusi Jūsu darbu?

Flamenko, ko pazīstu, ir tāds, kādu es to mācījos no savas ģimenes. Mēs visi turpinām Karmenas Amajas skolas stilu. Abi mani vecāki bija viņas deju kompānijas dalībnieki. Mamma sāka strādāt viņas kompānijā 15 gadu vecumā. Tētis ceļoja, mācījās un trenējās ar šo kompāniju jau kopš dzimšanas. Karmena Amaja nevienu nekopēja. Viņas stils bija unikāls – nevainojama tehnika, varens spēks, ritms, ātrums, muzikalitāte. Viņas kustības bija ārkārtīgi asas un precīzas, taču arī maigas, lieganas un jutekliskas. Viņas dejā bija dziļums...

Ko flamenko mākslā nozīmē vārds Duende?

Duendi var izskaidrot un izteikt daudzos veidos, bet man tas nozīmē sekojošo. Kad ģitārists spēlējot izjūt dziļu emocionālu piepildījumu, kad dejotājs izjūt, un publika izjūt... un kad viņi visi izjūt kopā... Šai brīdī tu sāc redzēt dvēseli, domas, jūtas, emocijas. Mirklis intimitātes, kad enerģija tiek spēcīgi sakoncentrēta un plūst laukā kā vulkāna izvirdums. Tā ir Duende. Šis brīdis. Absolūta laime un brīvība caur ekspresiju.

Kā ar flamenko un tā vēsturi?

Flamenko sākotnēji bija veids, kā čigāni izteica savu politisko, sociālo un arī personīgi emocionālo situāciju – bailes, prieku, dusmas, cerības, vilšanos, sapņus, mistēriju, vientulību, ilgas... dzīvi. Bet nekas nav mainījies. Ir bailes, problēmas, kuras mums, čigāniem, vēl joprojām saglabājušās līdz pat šodienai. Tāpēc flamenko ir mākslas forma šodienai – šim brīdim. Kaut arī čigānu vēsture gadsimtiem gara, tie paši stāsti, notikumi – to visu es izjūtu šobrīd.

Ievēroju, ka dažas roku kustības ļoti līdzīgas hindu mudrām. Vai ir kāda saistība?

Es lasīju, ka katrai roku kustībai flamenko dejā kādreiz bijusi sava nozīme, bet šī nozīme laika gaitā izzudusi.

Skatoties, kā Jūs dejojat, liekas – tas varētu būt ļoti nogurdinoši. Vai Jūs praktizējat vēl kādus veidus, kā sevi uzturēt formā? Jogu, piemēram?

Eju uz studiju un dejoju. Parasti 4 līdz 6 reizes nedēļā. Mīlu būt savā deju studijā. Kad varu, ņemu arī džeza dejas un baleta nodarbības, īpaši, ja esmu Ņujorkā. Esmu arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem. To daru katru dienu. Mans ķermenis to pieprasa. Es izbaudu.

Jūs teicāt, ka Karmena ļoti ietekmējusi Jūsu deju. Tā tas ir. Arī es to redzu. Bet Jums arī pašai ir savs īpatnējs stils. Liekas, esiet sajaukusi Karmenas Amajas tradicionālo ar pašas moderni eksperimentālo. Vai esiet kādreiz jutusi atbildības nastu par savas ģimenes tradīciju turpināšanu? Nav bijis bail to lauzt un aiziet par tālu?

Tā ir. Jūtos atbildīga. Bet vēl vairāk atbildīga es jūtos pret sevi – man jābūt uzticīgai, godīgai pret sevi, savām sajūtām. Tas ir ļoti būtiski. Man jārunā pašai savā valodā. Man nav jādejo tikai bata de cola kleitā – varu to nomest. Bata de cola atspoguļo tradīciju. Mani centieni ir atrast savu stilu. Kad novelku kleitu, mans ķermenis ir brīvs, brīvs... pavisam brīvs no tradīcijas. Es varu izpaust, ko patiešām jūtu un domāju. Bet tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu...

Pārpublicēts no:  www.heyokamagazine.com

Intervēja: Johnn LeKay

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Es vēlos dejot, dejot un vēlreiz dejot... Attīstīties flamenko dejā, nekad nepārtraukt mācīties un doties turp, kur flamenko mani aicina... Bez jebkādām šaubām vai bailēm..."

Kā sākās Jūsu flamenko dejotājas karjera?

Sāku dejot piecu gadu vecumā. Ļoti labi atceros dienu, kad mamma mani aizveda uz baleta nodarbību. Es biju tik laimīga, ka beidzot varu uzvilkt savus rozā svārciņus! Klasisko baletu mācījos 15 gadus, bet nekad nebiju laba dejotāja. Es centos, taču tas mani neaizrāva tik ļoti, lai es šo nodarbi uztvertu nopietni. Man arī nebija vajadzīgās disciplinētības un nodošanās sajūtas, kas šai dejai nepieciešama. Taču kad sāku dejot flamenko, vēlme trenēties, pavadīt neskaitāmas stundas deju studijā, disciplinēt sevi, uztvert šo mākslu nopietni – tas viss nāca dabiski. Es nezināju, vai nodarbošos ar to profesionāli vai nē. Tam arī nebija nekādas nozīmes, arī šobrīd nav. Svarīgi, ka es dejoju un tas man sniedz milzīgu prieku.

Jūs pārcēlāties no Maltas uz Spāniju, lai veltītu sevi flamenko...

Jā, braucu uz Spāniju, lai vairāk uzzinātu par flamenko un sev atklātu tā patieso būtību. Nu es pati tur pasniedzu un uzstājos. Sākumā bija savādi, jo pārcelšanās nozīmēja absolūtu dzīvesveida maiņu, taču tas viss nāca dabiski - it kā kāds mani vadītu un rādītu pareizo virzienu... Tāpēc es nevaru teikt, ka man būtu bijis grūti vai es kaut kādā ziņā būtu cietusi. Šobrīd mana galvenā nodarbe ir dejošana, un tas ir arī mans iztikas avots. Bet nekad neesmu savu dejošanu saukusi par darbu vai karjeru. Flamenko man nozīmē daudz vairāk – tas ir iemesls, kāpēc es dzīvoju... Esmu pateicīga, ka man nav jānodarbojas ar ko citu, ka varu pilnībā sevi veltīt tam, ko patiesi vēlos. Agrāk, kad strādāju cita veida darbus, jutos nožēlojami, jo vienmēr likās, ka veltīgi izšķiežu laiku, kuru varētu atlicināt dejošanai. Spānijā pasniedzu flamenko klases, uzstājos teātros un tablao bāros, bet lielāko daļu sava laika pavadu mācoties un praktizējot. Trenējos vismaz sešas stundas dienā. Nepārtraukti apmeklēju deju kursus un meistarklases pie flamenko slavenībām. Vēroju uzstāšanās tablao bāros un flamenko koncertos. Tikai tā es varu augt, attīstīties un iedvesmoties. Ļoti daudz arī ceļoju, lai sniegtu koncertus un meistarklases ārpus Spānijas, piedalos festivālos.

Vai dzīve Seviljā ir līdzīga dzīvei Maltā?

Kaut kādā ziņā jā, jo ir līdzīga vēsture, klimats un arī dzīves stils. Maltieši ir silti un humāni, daudz atvērtāki, pozitīvāki un bezrūpīgāki nekā spāņi, taču spāņos ir tāds lepnums! Viņi ir tik lepni par sevi, savu izcelsmi un to, kas viņiem pieder! Maltiešiem pietrūkst šīs sevis apzināšanās sajūtas.

Vai maltiešos flamenko talants tikpat spēcīgi izpaužas kā spāņos?

Uzskatu – ar talantu tur visai maz sakara... Tas vienkārši ir virzošais spēks. Flamenko prasa pilnīgu nodošanos, disciplīnu un iedvesmu. Maltiešos jūtu dabisku dziņu, kas vajadzīga flamenko. Viņos ir arī flamenko nepieciešamā personība un fiziskās dotības, taču Maltā ar flamenko nav iespējams nodarboties profesionāli. Maltieši ir ļoti kaismīgi un viņu vēlme sevi izteikt ir neapslāpējama, taču virsroku gūst materiālistiskā dzīves uztvere. Personīgie un mākslinieciskie sasniegumi netiek augstu vērtēti, tāpēc ir grūti būt par flamenko dejotāju Maltā.

Vai Jūs arī spēlējat kādu mūzikas instrumentu?

Mazliet kahonu (cajon). Esmu apmeklējusi arī pāris flamenko dziedāšanas klases. Es gribētu dziedāt, taču visam neatliek laika...

Kādi ir Jūsu nākotnes plāni?

Es vēlos dejot, dejot un vēlreiz dejot... Attīstīties flamenko dejā, nekad nepārtraukt mācīties un doties turp, kur flamenko mani aicina... Bez jebkādām šaubām vai bailēm...

Pārpublicēts no: www.maltatoday.com

Intervēja: Matthew Vella

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Vēlos zināt, vai kādreiz spēšu dejot, laimes sajūtas vadīta..."

Brīva. Radoša. Drosmīga. Nemierīga. Bez aizspriedumiem. Belen Maya vēl joprojām simbolizē progresu flamenko dejā. Nemitīgi izaicinājumu un jauninājumu meklējumi dzen no vienas galējības otrā - no neoklasicisma sadarbībā ar Maiti Martin līdz pat mūsdienām, apvienojoties ar Rafaelu Karrasko. Pēc intensīvas darbības, kurai iedvesmu smēlusies sevī, nu meklē jaunus stimulus un vēlas zināt, vai kādreiz spēs dejot, laimes sajūtas vadīta.

Uzvedums „Kamermūzikas flamenko” turpina baudīt vispasaules slavu. Kāds ir sadarbības Belen Maya – Maite Martin mākslinieciskais koncepts?

„Kamermūzikas flamenko” ir inscenējums, kuru rādījām Herezas flamenko festivālā pirms diviem gadiem, taču tas vēl joprojām tiek rādīts. Nokrāsa ir tā pati, kas „Maite + Belen” - tā pati filozofija un estētika. Tradicionāla deja, tradicionāls pavadījums, samērā dūmakains apgaismojums, klasiska garderobe, taču tas viss pielāgots mūzikai. Mēs visi sanācām kopā, lai radītu neatkārtojamu uzvedumu. Sākotnēji ideja radās Maitei un man, taču tā attīstījās. Visa grupa ir devusi savu ieguldījumu. Man pašai ļoti patīk. Ir divas tradicionālas horeogrāfijas bata de cola kleitās: alegrias un solea. Tientos mūziku izvēlējāmies no Pastoras repertuāra - ne tik ātru, kā viņa mēdza dziedāt, bet gan pietuvinājām tradicionālajam variantam. Maite aranžēja un pārņēma vokālās īpatnības - viņa dedzīgi apbrīno Pastoru. Un visbeidzot - tarantos. Es vai beidzos nost no neizsakāmas vēlmes atkal dejot tarantos – biju izdegusi, tāpēc ilgi šo stilu neskāru. Nu atkal tam pieķēros un atgriezu savā dejā jau kā daudz intīmāku stilu. Šī deja ir pavisam vienkārša, ar maz soļiem, nudien. Taču tajā ir daudz klusuma...

Kādā līmenī notiek Jūsu un Maites komunikācija?

Mums ir ļoti cieša emocionāla saikne. Es apbrīnoju daudzus, bet tikai kādas divas, trīs reizes ar mani ir noticis tā - tu dzirdi kādu vai redzi dejojam un vari teikt: „Ar šo cilvēku es vēlos strādāt kopā.” Ar Maiti bija mazliet citādi. Es dzirdēju viņu dziedam un zināju – šī ir balss, kuru vēlos savai dejai. Tas ir kaut kas, ko izjūtu dziļi sevī. Un arī viņai bija tā pati sajūta. Tas bija milzīgs atklājums. Mums ir daudz vienojošu domu un ideju, taču nemitīgi savā starpā cīnāmies. Bet tā ir darba sastāvdaļa – iedvesmas un atklāsmes sastāvdaļa. Un personīgi man tas patīk. Vēl joprojām neesmu atradusi kādu, kura dziedāšana liktos atbilstošāka manai dejai. Es dievinu Estrellu Morenti, bet nespēju iedomāties sevi dejojam pie viņas mūzikas. Tas nebūtu dabiski.

Jūsu dejotās tradicionālās dejas ar bata de cola... tām ir savāda, netverami maģiska aura...

Bata de cola es mācījos no Yolandas Heredia. Vēlāk daudz redzēju, kā dejo La Tona. Un arī Milagrosa Manjibara mazliet. Man nav pārliecinošas tehniskās bāzes, bet lielisks imitēšanas talants gan. Es daudz vēroju, pārņemu un piemēroju savam stilam, vēlāk atspoguļoju kustībās. Man bija iespēja atrast tieši tādu izteiksmes formu, kādu vēlējos. Taču tas bija sarežģīti, jo bata de cola vienmēr jāizskatās tradicionāli, vismaz tehnikai noteikti, citādi nav vajadzīgā efekta. Deja ar bata de cola paver tādas ķermeņa kustību iespējas, kādas īsākā kleitā nepielietot.

Jūsu skatuviskais tēls mēdz būt ļoti dažāds.

Jā, man nepieciešamas pārmaiņas. Man ļoti ātri kļūst garlaicīgi – gan pašai ar sevi, gan ar lietām kopumā. Tāpat ir arī ar Rafi (Rafaela Karrasko), tāpēc mēs tik labi satiekam un veiksmīgi sastrādājamies.

Rafaela intervijā teica tieši to pašu!

Mākslā, ja tu esi ko paveicis, tas jau ir bijušais – aizgājušais. Es esmu mazliet vecāka par Rafaelu. Laika gaitā, saskaroties ar lietām, kuras vairs nesagādā baudu, sāku pamanīt savu vecumu. Viņa vēl joprojām dziļi iegrimst lietās, kuras mani vairs  neuzrunā. Bet, paldies Dievam, to visu uztveru mierīgi un saprotoši. Mēs esam līdzīgas, jo protam respektēt, un mums abām ātri kļūst garlaicīgi – nepieciešami jauni izaicinājumi.

Jums ar Rafaelu ir īpaša mākslinieciskā saskaņa, tā ir?

Esam ļoti labas draudzenes jau 18 gadus. Viņa ir persona, kuru labprāt skatos dejojam. Es saprotu, ko viņa jūt – lasu viņas domas. Zinu, ko viņa vēlas pateikt. Bet Rafi mani nepapildina, kā tas ir ar Maiti Martin. Rafaela ir mans pretstats, it kā mēs būtu pretpoli. Viņa ir auksta, es – silta. Viņas kustības, izteiksme ir pavisam atšķirīga no manējās. Un tieši tāpēc uzvedums „Ārpus robežām” ir tik skaists. Tajā ir 8 solo, kuri ir pilnīgi dažādi. Katrs no tiem reprezentē spilgtus raksturus. Mēs neatkārtojamies. Varbūt es atkārtoju kaut ko no tā, ko esmu jau kādreiz darījusi, bet mēs nekad viena otru nekopējam. Mums katrai ir sava pieeja, skatījums uz lietām, taču protam respektēt. Viņa ir visinteliģentākā dejotāja pēc Evas Yerbabuenas - vispatiesākā, sirsnīgākā.

Rafaela izteicās, ka Jums vienai no otras bail...

Mēs viena otru tik labi pazīstam, ka nespējam neko noslēpt... Mums bail kāpt uz skatuves, jo viena otru pārāk iespaidojam. Viņa izsauc manī nedrošību – par piesitieniem, ritma palēlināšanu. Viņa, savukārt, izjūt nedrošību citu iemeslu dēļ. Tāpēc mums ļoti ieteicams strādāt kopā, kaut arī bail.

Kādas ir Jūsu attiecības ar tēvu?

Viņš ir dejotājs. Tā ir nasta. Vienmēr esmu centusies būt atšķirīga, distancēties, radīt pašai savu valodu, neietekmēties. Bet viss tik un tā beidzas ar to, ka esmu viņam līdzīga. Jo nevar izvairīties no fakta - tās ir manas saknes, tātad - es pati.

Vai nejūtaties izolēta no apkārtējiem?

Cilvēks ir vientuļa sala. Jūtos izolēta. Mēs – flamenko mākslinieki – katrs esam izveidojuši savu individuālo valodu, katrs darām savas lietas. Nav laika dalīties. Esam iegrimuši darbos, jaunos producējumos. Eva dara savu, Andres Marin, Rafaela – savu... Mēs visi esam vientuļas salas...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra -par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...”

Kā notika tava pirmā sastapšanās ar flamenko?

Nav iespējams noteikt konkrētu brīdi, kad uzzināju par flamenko, drīzāk ir tāda sajūta, ka tas manā apziņā ir bijis vienmēr. Toties skaidri atceros kādu skaistu, melnbaltu fotogrāfiju, kurā bija redzama tumšmataina sieviete garos svārkos, kas pagriezusi muguru. Fotogrāfija atstāja uz mani lielu iespaidu. Man šķita, ka tā ir flamenko dejotāja, kas tikko izpildījusi deju un klusējot aiziet. Tāds ļoti spēcīgs un piepildīts mirklis. Brīdis pēc dejas. Un, protams, man gribējās būt šai sievietei... Tā laikam bija mana pirmā spēcīgā flamenko sajūta, bet tas bija ļoti sen. Pavisam reāli sastapos ar flamenko tikai tad, kad atnācu uz Alegria.

Alegria tulkojumā no spāņu valodas nozīmē - prieks. Vai vari teikt, ka jūties priecīgāka?

Jā, protams! Pirmkārt jau tāpēc, ka kustība nes dzīvesprieku, un deja ir visskaistākā kustība. Otrkārt - tāpēc, ka es daru to, ko tiešām ļoti gribu darīt.

Vēlējos runāt par skumjām, bet varbūt nevajag? Flamenko taču ir ļoti dramatiska māksla. Dziesmu teksti lielākoties ir par sāpēm, ciešanām, dvēseles alkām, cerībām - zudušām un nepiepildītām... Vai prieks, ko izjūti, ir prieks caur skumjām?

Protams, ka flamenko ir skumjas un ilgas, un tieši tās mani visvairāk piesaista šajā mākslā. Tomēr, nenoliedzami, tajā ir arī prieks, enerģija un lepnums. Dramatismu rada tieši šie pretstati. Flamenko - tie ir kontrasti. Kāju piesitienu asums un roku kustību maigums, sarkans un melns, ritms un pēkšņs klusums. Tāpat arī prieks un skumjas, kas reizēm pastāv līdzās pat vienā dziesmā. Tomēr es nedomāju, ka tie, kas nodarbojas ar flamenko, būtu īpaši skumji cilvēki. Vienkārši, tas ir veids, kā par skumjām un ilgām runāt, kā tās izpaust. Varbūt - kā pašam labāk saprast savas skumjas un ar tām tikt galā? Traģiskāko un ciešanu pilno flamenko mūziku es nekad neklausos ilgi - to nedrīkst par daudz. Man prieks flamenko nozīmē sekojošo - es daru to, kas mani ļoti iedvesmo, piepildu sapni, un man ir iespēja piedalīties skaistumā! Tas taču ir lielākais prieks!

Kāda ir tava ikdienas dzīve? Ar ko nodarbojies?

Strādāju astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā, tāpat kā daudzi citi. Brīvdienās man patīk izbraukt ārpus pilsētas - nomainīt vidi. Arī flamenko dejošana nu jau pieder pie manas ikdienas.

Par tālāku nākotni domājot - vai spēj sevi iedomāties flamenko deju pasniedzējas pozīcijā?

Šobrīd īsti nespēju. Tomēr jāatceras, ka vēl pirms pāris gadiem nevarēju iedomāties arī to, ka dejošu flamenko! Laikam jau nekas nav neiespējams.

Dejot flamenko - tas nozīmē pārstāvēt spāņu kultūru. Kā ir ar latvietību? Vai nejūties to zaudējusi?

Esmu par to domājusi. Flamenko es uztveru kā daļu no pasaules kultūras mantojuma, vairāk kā kaut ko globālu un universālu, nekā tikai un vienīgi Spānijai piederīgu. Flamenko taču jau sākotnēji ir vairāku kultūru sajaukums, un tagad ar to nodarbojas cilvēki visā pasaulē. Un kāpēc gan ne? Domāju - tas, ko izsaka flamenko, ir saprotams un sajūtams gan spāņiem, gan latviešiem, gan japāņiem. Jautājums vienīgi - cik autentiski to spēj darīt cilvēks, kas dzīvo un ir izaudzis citā kultūrā? Un laikam jau ir taisnība, ka tāds flamenko, kā Spānijā, ir tikai Spānijā! Tāpēc es sevi gluži neuzskatu par īstas spāņu kultūras nesēju vai izplatītāju, drīzāk par tās baudītāju! Jā, tas lielā mērā ir arī tāpēc, ka es joprojām dejoju galvenokārt pati sev un nevis citiem. Es taču esmu tikai šī ceļa sākumā. Latvietība? Tā jau nekur nepazūd. Man patīk flamenko un spāņu valoda, un vispār valodas, un ļoti daudz kas cits no dažādām pasaules malām. Bet es nedomāju, ka tas man kaut ko atņemtu, drīzāk tieši otrādi - tas padara bagātāku. Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra - par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...

Intervēja: FlamencoRiga.lv