"Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt... Abi kopā dubultojam savu enerģiju..."

Vai tu esi sapņotājs?

Kapēc? Tapēc, ka tu mani pieķēri lasām grāmatiņu?

Tevi gandrīz nobrauca mašīna...

Tu mazliet pārspīlē, bet, jā, man gandrīz vienmēr līdzi ir kāda grāmata. Un pildspalva. Man patīk pierakstīt visu, ko redzu, uzzinu, vai kas man iešaujas prātā. Daudz ko no tā pēc tam izmantoju kā vadmotīvu saviem iestudējumiem. Īdejas mēdz rasties kaut vai pastaigājoties gar jūru vien. Tāpat arī iedvesmojos no citiem māksliniekiem. Kad esmu Jerezā, eju uz flamenko koncertiem.

Isabel Bayon ir viena no tavām iemīļotajām deju partnerēm. Kā tas tā sanācis?

Nav nemaz tik viegli to paskaidrot. Protams, man ārkārtīgi patīk viņas deja. Mēs viens otru diezgan ilgi pazīstam, līdz ar to ir izveidojusies uzticība. Es zinu, kas viņai padomā, un varu paļauties. Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt. Abi kopā dubultojam savu enerģiju...

Tu jau daudzus gadus dzīvo Seviljā. Vai tu tur arī pasniedz?

Tikai izņēmuma gadījumos. Piemēram, ja Matilde Coral mani palūdz novadīt kādu vasaras deju kursu. Nevaru viņai atteikt... Bet citādi man pilnīgi pietiek ar dejotāja un horeogrāfa lomas pildīšanu. Nevar jau arī visu darīt vienlaicīgi. Esmu perfekcionists. Ko daru, to izdaru līdz galam un kārtīgi. Atklāti sakot, neizjūtu sevi kā skolotāju...

Tavs stils var tikt uzskatīts par klasisku. Kā tev patīk avangardiskie dejotāji - Izrael Galvan un Andres Marin? Salīdzinot ar viņiem, tu neesi riskētājs...

Tu kļūdies... Risks vienmēr pastāv... Pilnīgi vienalga, vai tu esi tradicionāls vai avangardisks. Jebkurā gadījumā notiek savu iekšējo sajūtu iznešana uz āru. Un nekad nevar paredzēt, kā publika uz to reaģēs.

Flamenko nestāv uz vietas. Kas pa šiem gadiem mainījies?

Vissvarīgākais ir tas, ka deja flamenko mākslā izvirzījusies priekšplānā. Agrāk izteikti dominēja ģitārspēle un dziedāšana, tagad arī deja ir vērtība. Kādreiz deja bija pats pēdējais, par ko flamenko festivālā interesējās. To pat īpaši neatbalstīja. Nebija ne piemērota grīdas seguma, ne atbilstoša apgaismojuma. Bet nu viss ir mainījies.

Vai publikai pret tevi ir augstas prasības?

Ir tāda lieta kā komercija - producējumi, kuri tiek uzvesti un tad tos rāda veselu mūžību. Tā saucamie kases gabali. Es tagad nerunāju par šedevriem, kuri patiešām ir atkārtotas redzēšanas vērti, bet gan par tādu vidusmēra flamenko. Tur prasības ir zemas, jo šie uzvedumi ir taisīti attiecīgai auditorijai un attiecīgam mērķim – vieglai peļņai. Ar mani ir citādāk. Tas, ko daru, ir vienreizīgi. Un no manis to arī sagaida. Par sevi es reiz dzirdēju izsakāmies: "Ā, to jau es kaut kad redzēju. Tas vairs nav nekas jauns..." Bet cilvēki nesaprot, ka flamenko dzīve notiek arī neatkarīgi no festivāliem. Es taču nevaru uz katru uzstāšanos radīt jaunu šovu. Pirms trīs mēnešiem es to dejoju Malagā un tagad – festivālā. 3 mēneši ir pārāk īss laika posms jaunam producējumam. Jā, prasības ir augstas.

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu..."

Kā jūs jūtaties, redzot savus bērnus dejojam?

Vispirms es iedomājos sevi kritiķa vietā, it kā es būtu parasts vērotājs, un ja man kaut kas nepatīk, uzreiz viņiem to pasaku. Ja patīk, tad izbaudu un arī, protams, pasaku. Esmu samērā tiešs.

Un kad Izraels laida klajā savas dīvainās lietas, jūs arī bijāt diezgan atklāts... Droši vien jums nebija viegli pieņemt viņa savādo dejas manieri...

Tas pat bija milzīgs šoks, jo es taču viņu skoloju jau no pašas mazotnes... Kad viņam bija četri vai pieci gadi, viņš jau samērā labi dejoja bulerias un to flamenko, ko es viņam mācīju. Tad viņš vinnēja Kordovas balvu, vēlāk – Giraldillo Seviljas biennālē. Izraels bija tik flamenko!!!! Bet nāca 1995. gada briesmīgā pārvērtība, kuru es lāgā nesapratu... Tas, ko viņš dejoja, bija kaut kas neaptverams. Nekāda sakara ar flamenko! Es uztaisīju pamatīgu traci... Pat lūdzu, lai taču parāda kaut mazdrusciņ no tā, ko esmu iemācījis. Es, kā tēvs un meistars, kurš mācījies flamenko akademijā, jutos ārkārtīgi aizskarts. Bet nekas cits jau neatlika, kā samierināties.

Bet tagad pat saka – Izraelā Galvanā ir vairāk flamenko nekā pārējos dejotājos...

Jā, jo citi jau arī ir manījuši savu stilu. Tapēc es izlēmu atgriezties uz flamenko skatuves, redzēdams, kā tagad visi dejo. Gribēju parādīt to flamenko, kāds tas bija, kad es jaunībā mācījos...

Jūs zināt, cik smaga dzīve māksliniekam. Neskatoties uz to, vēlaties, lai jūsu bērni piedzīvo to pašu?

Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu!

Bet tas taču ir tik grūti...

Jā, man patiešām bija grūti, kad es toreiz sāku. Cik reižu nenācās nakšņot ģērbtuvē, kad mēs ar deju kompāniju braucām turnejās. Mums nebija naudas, nebija pat par ko paēst, kur nu vēl viesnīcai samaksāt... Tas viss bija uz veselības rēķina... Arī draugu nebija. Visi mēs bijām konkurenti un ienaidnieki, jo cīnījāmies par izdzīvošanu. Jebkurš bija gatavs biedram kaitēt, ja tas viņam deva kādu materiālu labumu. To es saucu par grūtībām...

Jums ir vēl viens dēls. Ko dara viņš?

Nu, jā... Tur vainīga mana sieva. Viņa tātad ir čigāniete, flamenka un māksliniece – viss kopā. Sieva vēlējās, lai trešais bērns nodarbojas ar ko normālu, izglītojas un tādā garā... Viņš studēja, strādāja bankā. Bet tad tas kaut kā pajuka, un tagad studē psiholoģiju.

Viņš nedejo nemaz?

Dejo, dejo. Es viņu šad tad pamācu. Kā čigānu pēcnācējam vismaz buleriu nodejot viņam jāprot. Citādi es to nespētu pārciest...

Kādēļ jūsu sieva Eugenia de los Reyes pārtrauca dejot?

Viņa beidza savu dejotājas karjeru 26 gadu vecumā, jo vēlējās sevi ziedot bērniem. Tā bija viņas pašas izvēle. Čigāniem pieņemts tā – vai nu viņi visur staipa savus bērnus līdz, vai arī paši sēž pie bērniem. Un Eugenia vēlējās būt pie viņiem. Man tas bija ļoti sāpīgi, jo mēs jau no bērnības kopā dejojām, un es nespēju būt uz skatuves bez Eugenias... Tāpēc arī es aizgāju no skatuves un nolēmu izveidot deju skolu.

Jūs esiet izskolojis ne tikai savus bērnus, bet arī daudzus citus flamenko māksliniekus. Nosauciet pāris vārdus.

Juana Amaya, Rafael Campallo, Rafael del Carmen, Domingo Ortega, Juan de los Reyes, Torombo u.c. Bija daudzi, daudzi skolnieki...

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Vissvarīgākais viņam ir brīvība. Vienīgā iespējamā esības forma – dzīve bez cenzūras un aprobežotas kastīšveida domāšanas. Andres  flamenko skola nosaukta par "Flamenco Abierto". 1969. gadā Seviljā dzimušais dejotājs nekad nav bijis deju kompānijas biedrs, un, ja ir iespējams, izvairās divreiz dejot vienu un to pašu. Viņa šovus raksturo triunfs, postmodernisms, kaut kas no Picasso, abstrakcijas, avangarda. Andres Marin plauktiņā ielikt nevar...

Vai tev ir svarīga publikas reakcija?

Vairāk man tomēr interesē manis paša sajūtas, bet es cenšos publiku pārliecināt par to, ko es daru. Deja man nozīmē izteiksmi, kura virzās no iekšas uz āru un nevis otrādi. Deja spoguļa priekšā mani nāvīgi garlaiko. Flamenko nav domāts tikai virtuoziem. Jebkurš cilvēks var dejot flamenko, jo galvenais ir personīgās sajūtas, kuras caur šo deju var izteikt. Mani vairāk interesē flameno sākotnējās, senās kustības. Katru gadu uzpeld kaut kādas jaunas kustības, kuras skaitās ļoti stilā un tad visi tās atdarina. Šīs modes kliedziena kustības mani neinteresē. Bet ir senās kustības, kuras nepakļaujas nekādām modes tendencēm, jo tās atspoguļo absolūtu, cilvēcisku nepieciešamību. Tas, lūk, mani saista.

Vai tu savā dejā meklē harmoniju?

Bet kas tad ir harmonija? Pretstats nelīdzsvarotībai? Es nezinu, kas ir harmonija. Labprāt vēlētos to uzzināt.

Nu, tā varētu būt sajūta, ka tu, piemēram, nekritīsi un ka viss ir droši... 

Krišana ražo adreanalīnu, un man tas tik ļoti nepieciešams! Es nevaru bez izaicinājumiem. Tas man ir kā maza nāvīte. Ja es nekrītu, nespēju atklāt neko jaunu. Jaunatklājumi rodas kritienā. Vienīgi es varu censties savus kritienus kontrolēt...

Tev patīk viss bīstamais?

Man vienkārši jāredz, cik tālu es varu iet... Kur ir manas robežas. Un vai vispār ir... Man tā vienmēr ir bijis. Citiem varbūt tā nav. Nezinu. Viņi droši vien meklē to harmoniju. Grib dzīvot mierā un tikt saprasti.

Vai tā jau bija, kad vēl tikai sāki mācīties dejot?

Ak, jā. Jau no paša sākuma... Man nācās visu izārdīt, izjaukt noteikumus, struktūru. Visus stilus saskaldīt. Bet tie bija mani personīgie meklējumi. Vēlāk šādā rīcībā es saskatīju dziļu jēgu. Biju uzkrājis pamatīgu bagāžu. Daudzi cilvēki, kuri mani redzēja dejojam, teica: "Viņš ir galīgi jucis!" Bet ziņkārīgi bija gan... Un redz, cik tālu esmu ticis...

Un tavi vecāki?

Oi, viņi bija ļoooooti tradicionāli. Tēvs bija tradicionāls dejotājs. Viņam pilnīgi noteikti bija vairāk baiļu kā man... Bet viņš man uzticas, ļauj man lidot un neierobežo manu brīvību. Es meklēju radošumu - ieeju sapņu valstībā...

Tava ķermeņa valoda lauž jebkurus noteikumus. Vai tavā dejā eksistē kaut kas tāds, kā tipiski sieviešķais vai tipiski vīrišķais?

Katrā vīrietī ir sievišķā puse, un katrā sievietē – vīrišķā. Par savu seksuālo orientāciju esmu pilnīgi drošs. Man patīk sievietes. Teikt, ka šī kustība ir sievišķīga un šī savukārt vīrišķīga, un tāpēc to nedrīkst dejot pretējie dzimumi, ir muļķīgi. Tā ir cenzūra! Mēs, vīrieši, taču arī esam tikpat jūtīgi. Arī mēs raudam un smejamies. Tas varbūt bija Franko valdīšanas laikā, kad katra sievišķa kustība tika momentā uzskatīta par homoseksualitātes pazīmi. Beidzot deja jāatbrīvo no tādiem terminiem kā "sieviešķs" un "vīrišķs". Respektam un brīvībai flamenko jābūt pirmajā vietā. Tāda ir arī mana ideālā dzīvošanas forma.

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Dzīties pēc perfekcijas nav labi. Sasniegt perfektumu nemaz nav iespējams... Laiks ir vislabākais skolotājs... Vēl jo projām mācos, mācos un mācos..."

Eva, kā jūs raksturotu savu deju?

Mana deja ir grūti definējama. Galvenais dzinulis ir mūzika, dziesma. Tā mani ļoti iedvesmo. Vienmēr esmu teikusi, ka flamenko viss jau ir atklāts, bijis. Atliek vien piešķirt personīgumu. Jā, tas ir pats galvenais. Flamenko ir jābūt personīgam. Jāataspoguļo sajūtas. Mans flamenko izsaka manu personīgo jušanu, esību, mani pašu...

Pastāstiet par savu flamenko filozofiju!

Baudīt, baudīt un vēlreiz baudīt visu, kas ir bijis un ir flamenko - to, kas, pateicoties ierakstiem, ir saglabājies līdz pat šodienai, ko varam skatīt, klausīties, izdzīvot... Māksla mums piešķir dzīvību... Nespētu dzīvot bez dejošanas... Bieži sev jautāju, kāpēc man tā patīk flamenko deja un mūzika, ja neviens manā ģimenē nekad nav bijis saistīts ar flamenko...

Jums laikam ir perfekta muzikālā dzirde un jušana. Jūsu deju kompozīcijas lieliski saplūst ar mūziku...

Flamenko māte ir dziesma... Tas ir galvenais, pēc kā jāvadās, radot deju. Starp mūziku un deju jābūt harmonijai. Tas ir svarīgi. Dejai jāatspoguļo mūzika.

Pastāstiet, lūdzu, kā vieta ietekmē flamenko mākslu? Mēdz teikt, ka Andalūzija ir flamenko templis. Un ja, piemēram, esi no Madrides, tad tas vairs nav tas...

Jā. Nav viegls jautājums... Paldies Dievam, katrs cilvēks ir varena Pasaule. Un iedomājieties, ja mēs visi nāktu no vienas vietas un visi būtu vienādi... Tas taču būtu šausmīgi! Bet nē, mēs esam tik dažādi, katram ir sava jušana, sava izteiksmes forma, ko savā ziņā ietekmējusi dzīvesvieta, izcelsme. Un tas ir tik jauki! Un nevar teikt, ka ja esi no Madrides, tā nav māksla. Nē! Mākslai nav robežu. Katrai vietai ir sava dvesma. Kad ierodos Granadā, mani iedvesmo tās gaisma. Seviljā gaisma ir citādāka. Jaenā – vēl savādāka. Visur ir sava esence.

Jūs izcili pārziniet visus flamenko palos. Kurā izjūtat sevi visvairāk?

Visvairāk mani aizrauj solea, tangos, martinete.

Kuras zvaigznes visvairāk ietekmējušas Jūsu māksliniecisko būtību?

Varu minēt tādas personības kā Farruco, Carmen Amaya, Carmen Mora. Ak, Dievs, mīļais, cik bieži es aplūkoju viņu fotogrāfijas! Neesmu redzējusi, kā dejoja La Argentinita, bet viņas fotogrāfiju skatīšanās vien jau ir ko vērta! Kad dzīvo flamenko pasaulē, tevi ietekmē viss, viss, kas šeit apkārt. Atliek vien izdzīvot!

Kas ir tas dzinulis, kas dod impuslu? Mīlestība uz flamenko? Milzīga vēlme sevi izteikt un realizēt? Tieksme pēc perfekcijas? Kas tas ir, Eva?

Dzīties pēc perfekcijas nav labi. Sasniegt perfektumu nemaz nav iespējams... Laiks ir vislabākais skolotājs... Vēl jo projām mācos, mācos un mācos...

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta..."

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz mūzikai?

Esmu izaugusi dziedātāju ģimenē. Mans tēvs Yitzak Levy bija mūziķis, komponists, dzejnieks un dziedātājs. Viņa ģimene cēlusies no trimdiniekiem, kuri 1492. gadā tika izsūtīti no Spānijas. Tolaik ebrejiem un musulmaņiem Spānijā tika uzspiesta katoļticība. Tiem, kuri nevēlējās pakļauties, nācās bēgt. Tēva priekšteči nonāca Turcijā un dzīvoja tur apmēram 500 gadus. Kad tēvam bija 3 gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Jeruzalemi, bet viņi vēl joprojām saglabāja spāņu dziedāšanas tradīcijas, kuras kā mutvārdu daiļrade tika nodotas no paaudzes paaudzē. Mans tēvs bija pirmais, kurš saprata, cik nozīmīgi ir to visu pierakstīt, jo laika gaitā šīs zināšanas var izzust. Viņš mēdza doties no vienas mājas uz otru, lai runātos ar cilvēkiem un klausītos viņu dziesmās. Pirms savas nāves viņš paspēja izdot četrpadsmit dziesmu grāmatu sējumus. Šī iemesla dēļ viņš tiek uzskatīts par Spānijas ebreju kultūras mantojuma sargātāju. Diemžēl viņš nomira, kad biju tikai vienu gadu veca. Viss, kas man palicis no tēva, ir viņa dziesmas. Esmu uzaugusi, klausoties viņa ierakstos. Ļoti daudz esmu dziedājusi kopā ar savu māti, bet nekad nebiju domājusi kļūt par dziedātāju. Mans sapnis bija kļūt par veterinārārsti, bet 17 gadu vecumā, tieši pirms manas dienēšanas armijā, aizbraucu uz Spāniju. Apciemoju mātes draudzeni, spāņu kristieti Jūliju, kura vēlējās ierakstīt ladino mūzikas albumu. Viņai bija daži mana tēva ieraksti, un viņa lūdza, lai es padziedu. Teicu, ka neprotu, bet viņa uzstāja, apgalvodama, ka mūzika ir manī un mans pienākums ir dziedāt šīs dziesmas. Tā viss sākās...

Kā radies ladino?

Kad kristieši atkaroja Spāniju no musulmaņiem, gan ebrejiem, gan musulmaņiem tika uzstādīts ultimāts - pieņemt jauno situāciju vai arī izvākties no valsts. Daudzi kļuva par kristiešiem, bet liela daļa pieņēma lēmumu doties prom. Tajā laikā Spānijā visi runāja, kā šobrīd saka, senajā spāņu valodā. Tiem, kuri izbrauca no Spānijas un uzsāka dzīvi citās valstīs, nācās asimilēt šo valstu valodas, kā rezultātā izveidojās jauna valoda  ar daudziem dialektiem – ladino. Ebrejiem, kuri 1492. gadā izceļoja no Spānijas, nebija iespējas paņemt līdzi savu mantību. Vienīgais viņu īpašums bija atmiņas un dziesmas, kuras stāsta par mīlu, skumjām, ilgām pēc Jeruzalemes, vīriem, kuri aizgājuši karā. Ir arī ļoti daudz dziesmu ar „slēpto” vēstījumu.

Jūs savos priekšnesumos mēdzat miksēt ladino ar flamenko...

Čigāni flamenko radīja, klejodami no Indijas uz Spāniju. Patiesībā ļoti daudz viņi aizguva no arābu mūzikas, visvairāk tieši no muedzi dziesmām, un pievienoja savu ritmu. Vai flamenko ir arī ebreju ietekme, tas ir diskutējams jautājums, jo čigāni Spāniju sasniedza krietni pēc 1492. gada izraidīšanas. Manuprāt, šīs saknes tomēr ir, jo ebreji, kuri pievērsās kristietībai un palika Spānijā, vēl joprojām dziedāja savas sinagogas dziesmas – baznīcas kormūziku, kura iepludinājās flamenko.

Jūs tiekat pamatīgi kritizēta par Mercedes Sosas dziesmas „Gracias a la Vida” pārveidojumu...

Jā, bija ļoti daudz negatīvu atsauksmju. Ielīdu kurpēs, kuras man par lielām... Dziedātājam nepieciešams uzkrāt pieredzi... Likās, ka rīkojos pareizi. Tā ir dziesma, pie kuras uzaugu un mani ļoti iedvesmo. Vēlējos piešķirt citu skanējumu, bet cilvēkiem tā patīk tāda, kāda ir. Es to pārveidoju par agresīvāku flamenko. Nu, jā, šī ir dziesma, kura pieder lieliskajai Mercedes. Un tad atnāk mazā Jasmīna, paņem un pārveido viņas burvīgo dziesmu... Rezultātā dabūju pamatīgu pļauku... Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta...

Pārpublicēts no: www.challenge-mag.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē..."

Kādreiz stāstīji, ka tavā dzīvē viss svarīgais sākas uz burta f... – filozofija, fotogrāfija, flamenko...

Jā, atceros. Ja nemaldos, tas bija maģistra darba rakstīšanas periods - franču filozofi Sartrs, Lakāns un darba vadītāja prof. Freiberga... Intensīvs un notikumiem bagāts bija šis laiks. Brīžos, kad ievelc elpu un atskaties, meklē savā dzīvē kādas kopsakarības... Ik pa laikam gribas sakārtot domas un lietas, kas dzīvē svarīgas, dod jēgu un piepildījumu. Filozofija, fotogrāfija un flamenko...

Sešus gadus pavadīju LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Gāja ļoti grūti un bija brīži, kad velējos mest visu pie malas. Bet, zini, tieši grūtais ir tas, kas galu galā dod to vajadzīgo sajūtu dzīvē - jēgu un sapratni par lietām, spēju paskatīties no dažādām pusēm un perspektīvām. Ļoti cienu cilvēkos domāšanas elastību un zinātkāri. Arī šīs svarīgās lietas, ko minēji, manuprāt, ir kompleksas, un tās noteikti nepadara dzīvi vieglāku un saprotamāku, bet uzdod daudz citu jautājumu par to, kā būt...

Fotogrāfija jau kopš sevi atceros mani vilinājusi ar tēliem, stāstiem un nereālajiem notikumiem. Attēlu pasaule - cita realitāte, paralēla esošajām sociālajām kolīzijām. Brīžiem liekas, tā ir kā bēgšana no ikdienas rutīnas un savā ziņā it kā nenozīmīgiem notikumiem. Patverties fotogrāfijās - tas ir tik kārdinoši, un bieži vien ļaujos... Pēdējā laikā arvien biežāk... Organizēju dažādas fotosesijas, domāju koncepciju, tēlus, grimu, apģērbu, aksesuārus, lai uz mirkli ierautu tajā arī savus domubiedrus, un galu galā rezultāti gandrīz vienmēr ir pārsteidzoši.

Flamenko ir ļoti īpašs. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ nedejoju, bet domās tik un tā atgriežos laikā, kad dejoju, kad bijām kopā Spānijā... Pārskatu foto... Fotogrāfija ir veids kā saglabāt mirkļus... Tāpēc ar lielu sajūsmu arī fotografēju flamenko koncertus. Flamenko ir ļoti emocionāla, ar spēcīgu ekspresiju un ļoti sarežģīta deja. Nepieciešama ritma izjūta un kustību plastiskums. Lai attīstītu visas nianses, vajag gadus. Man bija iespēja klātienē redzēt, kā to dara profesionāli dejotāji Spānijā. Jā, tā ir mentalitāte, gadsimtu kultūra... Tas ir jāredz un jājūt, nevis par to jāraksta...

Tu biji tik aizrāvusies un tomēr aizgāji... Meklēšana un meklējumi turpinās, vai ne?

Man noteikti nepieciešams ar kaut ko aizrauties. Es bez tā nevaru. Tas iedvesmo. Visas līdzšinējās radošās aktivitātes un meklējumi ir daļa no tā, kas biju, kas esmu. Noteikti notiek virzība uz priekšu un uz augšu. Jā, meklējumi turpinās... Joprojām reizēm pamoku sevi ar jautājumiem, varbūt atgriezties, jo bija tik labi... Bet tad atkal izspēlēju "visu vai neko" kārti un pielieku punktus. Ja flamenko nevari veltīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams, tad labāk nedarīt to vispār...

Šī brīža meklējumi mani aizveduši līdz kikboksam, kas tiek uzskatīts kā meitenēm nepiemērots, bet te nu es esmu! Droši saku - tas ir jāizmēģina pašam, un tikai tad var izdarīt secinājumus. Kikbokss norūda raksturu, radina pie disciplīnas, un tā ir fantastiska fiziskā slodze, turklāt palīdz gan psiholoģiski, gan emocionāli justies stabilāk un drošāk. Protams, jāpārvar iekšējās bailes uzdrošināties un aiziet uz pirmo, otro treniņu. Tālākais jau notiek pats no sevis. Bieži vien aizspriedumu un stereotipu, kā arī neuzdrīkstēšanās dēļ tiek palaists vējā milzum daudz sevis attīstīšanas iespēju. Mans sevis izzināšanas un attīstības ceļš ir tikai sācies. Jūtu, vēl paies pāris gadi, kamēr nonākšu līdz fundamentam...

Nesen lasīju interviju ar flamenko dejotāju un horeogrāfu Israel Galván, kurš gatavo savu jauno deju uzvedumu. Un tici vai nē, tas norisināsies boksa ringā... Kas kopīgs boksam ar flamenko?

Tā noteikti ir vēlme pēc nebijušām izjūtām, iekšējās brīvības alkas, bet lai līdz tam nonāktu, ir jāiet garš un nogurdinošs ceļš. Tā ir cīņa. Gan iekšēja, gan ārēja. Abos gadījumos. Ķermeņa valoda ir tik dažāda un apbrīnojami bagāta ar smalkām niansēm, un flamenko to perfekti parāda. Kā jebkurā sportā, arī dejā, lai sasniegtu noteiktu meistarības līmeni, ir jāpārvar sevi, jāizcīna cīņa galvenokārt ar sevi, kas norūda gan raksturu un morālo stāju, gan arī fiziski. Es pat samērā viegli varētu iedomāties divu flamenko dejotāju cīņu ringā. Protams, mēs varam būt toleranti un teikt, ka uzvarētāji ir abi, bet kāds vienmēr ir spēcīgāks, ātrāks, izveicīgāks, izturīgāks, vai vienkārši vairāk paveicas, respektīvi - kāds uzvar un kāds paliek otrais. Cīņas spars, cīņa - tas noteikti ir gan flamenko, gan boksā.

Par cīņu runājot, cilvēkā nemitīgi cīnās divas vēlmes; pirmā ir: kaut visi liktu mani mierā; otrā: vajadzība pēc sabiedrības. Kura vēlme tev dominējošā?

Manī noteikti ir abas, bet viņas neteiktu, ka cīnās, vienkārši, ja apstākļi neļauj realizēties vienai, tad otra kļūst bezjēdzīga un neproduktīva... Pēc darba nedēļas noteikti labprātāk pavadu laiku vienatnē vai šaurā ģimenes lokā. Ikdienas sarunas un notikumi vienā brīdī ir par daudz, iestājas pārsātinājums, emocijas sāk ņemt virsroku un reakcijas uz sociāliem notikumiem kļūst neadekvātas...Tad ir skaidrs, ka vajag "off mode" un prom no visa un visiem - pabūt pāris dienas klusumā, dabā, mājās, lasot grāmatas, klausoties mūziku.

Neprasīšu, vai esi laimīga, bet gan – vai esi pašpietiekama?

Viltniece! Es vienalga atbildēšu! Ir tādi brīži, kad piefiksē, lūk, tagad ir viss un jūties aizkustināts, saviļņots, kaut kas ir izdarīts labāk nekā plānots... Nu, reizēm, jā, liekas, esmu laimīga. Bet tā ir tikai tāda mirkļa struktūra. Tas nav nekas apaļš un formulējams, kā senie grieķu filozofi centās to definēt... Ir arī teiciens - ja vēlies būt laimīgs, tad esi! Katram ir visas iespējas būt laimīgam. Arī man un tev. Un domāju, ka mēs uz to ejam, lai galu galā varētu pateikt, jā, mana dzīve ir piepildīta, un tā laimes mirkļa struktūra tad varētu būt kādu sekundi ilgāka... Pašpietiekamība, domāju, nav iespējama. Cilvēks un pasaule jau balstās uz pretpoliem, pretmetiem, pretējām enerģijām un viedokļiem. Dievs ir pašpietiekams. Cilvēks tāds nevar būt. Uz to var tiekties - sasniegt zināma veida emocionālu vai finansiālu, ekonomisku pašpietiekamību, bet jebkurā brīdī tas viss var pajukt, un tad vairs nav uz kā balstīt savu imagināro pašpietiekamību... No otras puses, jā, šobrīd man ar sevi pietiek. Bet tomēr... iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē... Pietrūkst tās pašpietiekamības, īpaši pilnmēnesī...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

 „Flamenko ir mūsu saknes, bet mēs netaisām flamenko mūziku...”

Ojos de Brujo ir kaut kas no flamenko, hip – hop un urbānās mūzikas. Kas šiem stiliem kopīgs?

Ļoti daudz kas. It īpaši to raksturā. Hip – hop radās Amerikas mazpilsētās dažādu sociālo slāņu – latīņamerikāņu, melnādaino, balto – sajaukuma rezultātā. Ar flamenko ir līdzīgi. Tie abi ir protesti.

Jūs esiet kļuvuši par tādiem kā spāņu mūzikas vēstniekiem...

Jā, tas ir dīvaini. Kaut arī nespēlējam tīru flamenko, esam kļuvuši par tā vēstniekiem. Tas tāpēc, ka publikai (it sevišķi ārzemniekiem) mūsu mūzika ir „vieglāk sagremojama”.

Nu, jā. Jums ir funk – buleria, reggae – siguiriya utt...

Mūsu grupa balstās uz mežonīgu vēlmi atrast vienojošo. Ne tikai hip – hop, funk, reggae, bet pat rokmūzikā... Ja pavisam atklāti, vairāk par mūziku mēs miksējam cilvēkus...

Kāpēc visi Ojos de Brujo CD nosaukumi ir čigānu valodā?

Nezinu. Tas nav speciāli. Vienkārši tā ir sanācis. Šī ir zudusī valoda, kas tiek nodota no mutes mutē. Tai vairs nav rakstības. Domāju, tā ir laba ideja – caur šiem čigānu vārdiem pateikt mūsu specifisko ziņojumu...

Ko Jums nozīmē vārds brīvība?

Brīvība ir centieni nonākt pēc iespējas tuvāk tādam stāvoklim vai dzīves situācijai, kad tu vari nodarboties tikai un vienīgi ar to, kas tev patīk. Iedomājies grafiku ar divām līknēm. Viena – tas, ko tu vari izdarīt un otra – ko tu patiesībā vēlētos. Jo tuvāk esi tai otrai līknei, jo lielāka iespējamība, ka jutīsies brīvs...

Vai Ojos de Brujo ietekmē ekonomiskā krīze?

Mūsu radošumu un produktivitāti tā neietekmē. Krīze ir finansēs, un tas ir jūtams. Viss, ko mēs varam darīt, ir – vairāk mīlēt un respektēt. Cerams, ka šī krīze uz daudziem būs iedarbojusies terapeitiski un viņi beidzot sapratīs, ka nauda nav viss...

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…”

Nu jau gandrīz 10 gadus esiet SO „Eksotisko deju centrs „Alegria”” direktore un deju pasniedzēja. Tā izveidē un attīstībā ieguldīts milzīgs darbs. Vai jūtaties gandarīta?

Jā, nenoliedzami esmu gandarīta, bet tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu stipras un saliedētas komandas. Uzskatu, ka viens ilgstoši neesi cīnītājs. Sākumā un krīzes brīžos, protams, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja, bet ilgstoši - vajadzīgs kolektīvs ieguldījums. Mūsu dejotāji iziet pasaulē, un par to man ir milzīgs prieks. Bet uzskatu, ka tas ir tikai sākums. Ja Alegria audzinās dejotājus jau no 10 - 12 gadu vecuma, rezultāts būs daudz labāks. Tam tikai vajadzīgs laiks.

Droši vien piekritīsiet teicienam – nekad nav par vēlu, taču jo ātrāk, jo labāk...

Uzskatu, ka flamenko sākas ar labu bāzi. Ja mēs gribam labus dejotājus, tā ir veidojama jau no bērnības un - pie stangas. Lielākajai daļai Spānijas flamenko dejotāju šī bāze ir, un tas dod papildus bonusus meistarības kaldināšanā. Flamenko, kā jebkurā dejā, ir daudz griezienu, kur baleta pieredze ir noderīga. Protams, arī vispārējā koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta, bez kā nav iedomājama neviena deja.

Eksotisko deju centrs „Alegria” nupat kā pārcēlis nodarbību vietu. RJTC telpām bijāt pamatīgi pieķērusies. Ar ko saistījās šī vieta?

Deju centram jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas daudzas nodarbību vietas. Arī pašlaik esam dažādās Rīgas vietās. Par RJTC jāsaka tā - tā bija vieta, kur labi dejojās, jo bijām 3.stāvā - tuvāk debesīm - ar skatu uz Pēterbaznīcas torni, rietošas saules staros…

Jūs dejojat gan flamenko, gan čigānu, gan vēderdejas. Katrai no šīm dejām ir sava specifika – tās ir tik dažādas! Kā spējat sevi sadalīt visam?

Katrā nākošajā deju stilā atpūšos no iepriekšējā. Lai kā mēs spētu iemācīties identificēties ar citu nacionalitāti - tas ir uz laiku un nosacīti. Katram no šiem pieminētajiem stiliem ir kaut kāda sava rozīnīte - vēderdejām - saldums un optimisms, čigāniem - augošais temperaments, spāņiem - iespēja padusmoties un pailgoties. Pēdējais man ir vistuvākais, jo raksturā esmu ārkārtīgi nopietna un tieša. Mana būtība ar flamenko sakrīt visvairāk. Flamenko arī ir tiešs. Tik tiešs, ka sit pa nerviem…

Kur rodat spēku darbam un ģimenei?

Savos studentos, viņu smaidos un viņu dejā. Komunikācijā. Skaistā mūzikā. Dabā. Gleznošanā. Klusumā…

Vai esiet romantiķe?

Mēdz teikt, ka katra sieviete ir vismaz drusku romantiķe. Uzskatu, ka esmu pragmatiķe un praktisks cilvēks. Mana vide ap mani nav romantiska, un tātad arī es tāda nevaru būt. Patiesībā romantisms man asociējas ar naivismu un pārspīlētu puķīšmīlestību, aiz kuras kaut kas slēpjas. Tie ir mani dzīves novērojami, ka pārlieku romantiski cilvēki aiz romantisma slēpj savas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Jā, man patīk zīmēt ziedus, bet šajā gadījumā tas ir vairāk skaistuma un erotikas simbols. Pavisam noteikti - neesmu par romantismu un romantiķiem.

Mums pieder noteikts, taču nezināms daudzums dzīves pieredzes. Tiklīdz smilšu pulkstenis tiks apgriezts, smiltis sāks plūst un plūdīs… Kādas ir Jūsu attiecības ar laiku? Vai nav gribējies apturēt šo plūdumu?

Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…

Intervēja: FlamencoRiga.lv