"Iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē..."
Kādreiz stāstīji, ka tavā dzīvē viss svarīgais sākas uz burta f... – filozofija, fotogrāfija, flamenko...
Jā, atceros. Ja nemaldos, tas bija maģistra darba rakstīšanas periods - franču filozofi Sartrs, Lakāns un darba vadītāja prof. Freiberga... Intensīvs un notikumiem bagāts bija šis laiks. Brīžos, kad ievelc elpu un atskaties, meklē savā dzīvē kādas kopsakarības... Ik pa laikam gribas sakārtot domas un lietas, kas dzīvē svarīgas, dod jēgu un piepildījumu. Filozofija, fotogrāfija un flamenko...
Sešus gadus pavadīju LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Gāja ļoti grūti un bija brīži, kad velējos mest visu pie malas. Bet, zini, tieši grūtais ir tas, kas galu galā dod to vajadzīgo sajūtu dzīvē - jēgu un sapratni par lietām, spēju paskatīties no dažādām pusēm un perspektīvām. Ļoti cienu cilvēkos domāšanas elastību un zinātkāri. Arī šīs svarīgās lietas, ko minēji, manuprāt, ir kompleksas, un tās noteikti nepadara dzīvi vieglāku un saprotamāku, bet uzdod daudz citu jautājumu par to, kā būt...
Fotogrāfija jau kopš sevi atceros mani vilinājusi ar tēliem, stāstiem un nereālajiem notikumiem. Attēlu pasaule - cita realitāte, paralēla esošajām sociālajām kolīzijām. Brīžiem liekas, tā ir kā bēgšana no ikdienas rutīnas un savā ziņā it kā nenozīmīgiem notikumiem. Patverties fotogrāfijās - tas ir tik kārdinoši, un bieži vien ļaujos... Pēdējā laikā arvien biežāk... Organizēju dažādas fotosesijas, domāju koncepciju, tēlus, grimu, apģērbu, aksesuārus, lai uz mirkli ierautu tajā arī savus domubiedrus, un galu galā rezultāti gandrīz vienmēr ir pārsteidzoši.
Flamenko ir ļoti īpašs. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ nedejoju, bet domās tik un tā atgriežos laikā, kad dejoju, kad bijām kopā Spānijā... Pārskatu foto... Fotogrāfija ir veids kā saglabāt mirkļus... Tāpēc ar lielu sajūsmu arī fotografēju flamenko koncertus. Flamenko ir ļoti emocionāla, ar spēcīgu ekspresiju un ļoti sarežģīta deja. Nepieciešama ritma izjūta un kustību plastiskums. Lai attīstītu visas nianses, vajag gadus. Man bija iespēja klātienē redzēt, kā to dara profesionāli dejotāji Spānijā. Jā, tā ir mentalitāte, gadsimtu kultūra... Tas ir jāredz un jājūt, nevis par to jāraksta...
Tu biji tik aizrāvusies un tomēr aizgāji... Meklēšana un meklējumi turpinās, vai ne?
Man noteikti nepieciešams ar kaut ko aizrauties. Es bez tā nevaru. Tas iedvesmo. Visas līdzšinējās radošās aktivitātes un meklējumi ir daļa no tā, kas biju, kas esmu. Noteikti notiek virzība uz priekšu un uz augšu. Jā, meklējumi turpinās... Joprojām reizēm pamoku sevi ar jautājumiem, varbūt atgriezties, jo bija tik labi... Bet tad atkal izspēlēju "visu vai neko" kārti un pielieku punktus. Ja flamenko nevari veltīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams, tad labāk nedarīt to vispār...
Šī brīža meklējumi mani aizveduši līdz kikboksam, kas tiek uzskatīts kā meitenēm nepiemērots, bet te nu es esmu! Droši saku - tas ir jāizmēģina pašam, un tikai tad var izdarīt secinājumus. Kikbokss norūda raksturu, radina pie disciplīnas, un tā ir fantastiska fiziskā slodze, turklāt palīdz gan psiholoģiski, gan emocionāli justies stabilāk un drošāk. Protams, jāpārvar iekšējās bailes uzdrošināties un aiziet uz pirmo, otro treniņu. Tālākais jau notiek pats no sevis. Bieži vien aizspriedumu un stereotipu, kā arī neuzdrīkstēšanās dēļ tiek palaists vējā milzum daudz sevis attīstīšanas iespēju. Mans sevis izzināšanas un attīstības ceļš ir tikai sācies. Jūtu, vēl paies pāris gadi, kamēr nonākšu līdz fundamentam...
Nesen lasīju interviju ar flamenko dejotāju un horeogrāfu Israel Galván, kurš gatavo savu jauno deju uzvedumu. Un tici vai nē, tas norisināsies boksa ringā... Kas kopīgs boksam ar flamenko?
Tā noteikti ir vēlme pēc nebijušām izjūtām, iekšējās brīvības alkas, bet lai līdz tam nonāktu, ir jāiet garš un nogurdinošs ceļš. Tā ir cīņa. Gan iekšēja, gan ārēja. Abos gadījumos. Ķermeņa valoda ir tik dažāda un apbrīnojami bagāta ar smalkām niansēm, un flamenko to perfekti parāda. Kā jebkurā sportā, arī dejā, lai sasniegtu noteiktu meistarības līmeni, ir jāpārvar sevi, jāizcīna cīņa galvenokārt ar sevi, kas norūda gan raksturu un morālo stāju, gan arī fiziski. Es pat samērā viegli varētu iedomāties divu flamenko dejotāju cīņu ringā. Protams, mēs varam būt toleranti un teikt, ka uzvarētāji ir abi, bet kāds vienmēr ir spēcīgāks, ātrāks, izveicīgāks, izturīgāks, vai vienkārši vairāk paveicas, respektīvi - kāds uzvar un kāds paliek otrais. Cīņas spars, cīņa - tas noteikti ir gan flamenko, gan boksā.
Par cīņu runājot, cilvēkā nemitīgi cīnās divas vēlmes; pirmā ir: kaut visi liktu mani mierā; otrā: vajadzība pēc sabiedrības. Kura vēlme tev dominējošā?
Manī noteikti ir abas, bet viņas neteiktu, ka cīnās, vienkārši, ja apstākļi neļauj realizēties vienai, tad otra kļūst bezjēdzīga un neproduktīva... Pēc darba nedēļas noteikti labprātāk pavadu laiku vienatnē vai šaurā ģimenes lokā. Ikdienas sarunas un notikumi vienā brīdī ir par daudz, iestājas pārsātinājums, emocijas sāk ņemt virsroku un reakcijas uz sociāliem notikumiem kļūst neadekvātas...Tad ir skaidrs, ka vajag "off mode" un prom no visa un visiem - pabūt pāris dienas klusumā, dabā, mājās, lasot grāmatas, klausoties mūziku.
Neprasīšu, vai esi laimīga, bet gan – vai esi pašpietiekama?
Viltniece! Es vienalga atbildēšu! Ir tādi brīži, kad piefiksē, lūk, tagad ir viss un jūties aizkustināts, saviļņots, kaut kas ir izdarīts labāk nekā plānots... Nu, reizēm, jā, liekas, esmu laimīga. Bet tā ir tikai tāda mirkļa struktūra. Tas nav nekas apaļš un formulējams, kā senie grieķu filozofi centās to definēt... Ir arī teiciens - ja vēlies būt laimīgs, tad esi! Katram ir visas iespējas būt laimīgam. Arī man un tev. Un domāju, ka mēs uz to ejam, lai galu galā varētu pateikt, jā, mana dzīve ir piepildīta, un tā laimes mirkļa struktūra tad varētu būt kādu sekundi ilgāka... Pašpietiekamība, domāju, nav iespējama. Cilvēks un pasaule jau balstās uz pretpoliem, pretmetiem, pretējām enerģijām un viedokļiem. Dievs ir pašpietiekams. Cilvēks tāds nevar būt. Uz to var tiekties - sasniegt zināma veida emocionālu vai finansiālu, ekonomisku pašpietiekamību, bet jebkurā brīdī tas viss var pajukt, un tad vairs nav uz kā balstīt savu imagināro pašpietiekamību... No otras puses, jā, šobrīd man ar sevi pietiek. Bet tomēr... iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē... Pietrūkst tās pašpietiekamības, īpaši pilnmēnesī...
Intervēja: FlamencoRiga.lv