Pastāstiet par Jūsu jauno inscenējumu „Lietus”. Kāds tas ir?

„Lietus” – melanholija, zaudēta mīlestība, nespēja komunicēt. Es nespēju iedomāties mākslinieku, kurš nav skumjš brīdī, kad rada. Mans vīrs un meita vienmēr teic, ka esmu ļoti melanholiska. Es par to esmu domājusi un atzīstu, ka tā tas patiešām ir. „Lietus” ir manas melanholijas atspoguļojums. Patiesībā tādejādi centos atbrīvoties no savām skumjām. Tas ir savāds. Atšķiras no tā, ko ar savu kompāniju esam darījuši pēdējos 10 gadus. Mūzika, horeogrāfija, tērpi – viss ir citādāks. Ir pat atsevišķa horeogrāfija „Lauztie vārdi” – veltījums nedzirdīgajiem, ar kuriem strādājām kopā, sazinoties zīmju valodā. H. Garsija šai daļai uzrakstīja dzeju. Man pašai ļoti patīk šī daļa. Esmu apmierināta.

Kādēļ tāds nosaukums – „Lietus”?

Man lietus nozīmē dzīvi un nāvi. Būtībā tas var asociēties ar jebko – ar asarām, dzimšanu, cerībām vai skumjām...

Kā savas idejas un jūtas spējat transformēt horeogrāfijās?

Tas nav viegli. Uzskatu, ka šis ir vissaturīgākais un vērtīgākais inscenējums, ko jebkad esmu veikusi. Tajā ir taranetas, levantikas, soleas, bulerias, tangillos no Kadizas un skaists tremolo ar nosaukumu „Viņš bez dzīves beigām”.

Kas bija Jūsu iedvesmas avots?

Pēdējā laikā saskaros ar iejūtības trūkumu. Cilvēkos ir zudis cilvēcīgums. Mani biedē attiecību vēsums. Tad es sev vaicāju- kāpēc tā notiek? Tas viss mani ļoti satrauc, un es mēģinu iedziļināties šajās problēmās. Cilvēkiem ir dotas jūtas un prāts, taču ne visi tos aktīvi pielieto – skatās, bet nesaredz būtisko, neieklausās, neizjūt... Un tad es domāju par tiem, kuriem nemaz nav dota iespēja redzēt vai dzirdēt, kuriem tas atņemts jau no dzimšanas. Tiem cilvēkiem parasti ir vairāk attīstīta kāda no esošajām maņām. Kaut kas tiek atņemts, kaut kas iedots. Šo pārdomu vadīta, tikos ar Spānijas neredzīgo organizācijas direktoru, psihologu un neredzīgajiem bērniem. Pirms tikšanās biju ļoti uztraukusies, bet vēlāk secināju, ka mēs – pieaugušie- esam tie, kuri pārāk daudz uztraucas. Bērni visu uztver vienkāršāk. Viņi tik daudz neuztraucas. Tiekoties ar neredzīgajiem bērniem, uzzināju, ka viņi nekad nesmaida. Viņi smejas, bet nesmaida. Tas mani šokēja. Viņi visu dara no sirds... Tas viss rada pārdomas un vēlāk atspoguļojas manā mākslā.

Vai varat aprakstīt radošo procesu, kad domas pārtop dejā?

Drūmas un lietainas dienas sabango manu drosmi tā, kā jūra. Ja nevaru iet ārā, ļauju pildspalvai vaļu un rakstu. Pēc kāda laika atgriežos pie senajiem pierakstiem un domāju: „Ak, Dievs, tā es jutos tai dienā! Kā lai es to interpretēju uz skatuves?” Tā viss sākas.

Vai Jūs savā dejā sapludināt moderno ar tradicionālo?

Mans nolūks nav dejot moderno deju. Tā būtu kļūda, jo es to neprotu un nezinu, kā to darīt. Es nevaru teikt: „Nu es uztaisīšu modernu deju šovu.” Tas būtu absurds. Es vienkārši aizveru acis, ieklausos mūzikā un veidoju kustības. Daru tā, kā mans ķermenis vēlas. Es sevi neierobežoju. Ļauju sev vaļu un skatos, kas no tā visa iznāk. Mans pašmērķis nav likt cilvēkiem izprast, ko es vēlos pateikt. Nē. Viss, ko es vēlos, ir lai cilvēki vienkārši justu... Es nespētu atkāpties no tradicionāla flamenko. Es tā nevarētu. Un ne tāpēc, ka es tiektos pēc skaistām, tīrām, tehniski perfektām kustībām.

Pēc kā tad? Radošuma, inovācijām?

Jau pirms vairākiem gadiem – 1998. g. es teicu, ka vairs nav palicis nekā, ko radīt no jauna. Viss jau ir bijis. Un vēl jo projām domāju tāpat. Nemuļķosim sevi. Viss jau ir radīts. Izpētīsim bijušo un esošo. Ir daudz kas pārsteidzošs no 40tajiem 50tajiem gadiem. Tas, ko šodien sauc par inovāciju, manī izraisa smīnu. Visbrīnišķīgākā inovācija māksliniekam ir - radīt pašam savu stilu. Tieši pēc tā es tiecos. Nekas cits man neeksistē.

Atgriezīsimies vēl pie „Lietus”. Tas noslēdzas ar solea – stilu, ko pieprotat vislabāk.

Man solea ir flamenko māte. Es to vienmēr esmu teikusi. Lai to izdejotu, ir nepieciešams miers, harmonija un nepārtrauktība. Es esmu māte, sieviete... Solea ir ārkārtīgi dziļa, tā iedarbojas tā, kā tai jāiedarbojas. Man nav iebildumu, ka tieku asociēta ar šo deju. Protams, arī šajā uzvedumā ir solea, bet tā nav tāda, kādu rasts redzēt. Šī solea man ir īpaša. Vienmēr esmu teikusi, ka iepazīstu sevi caur flamenko. Soli pa solim atklāju sevi, un šī solea ir vēl viens manas personības aspekts, daļa no manas patiesās būtības – mana iekšējā Eva.

Ar savu iepriekšējo uzvedumu Jūs svinējāt deju kompānijas 10gadi – augstu punktu Jūsu karjerā. Kā jūtaties?

Esmu priecīga. Tas bija ļoti intensīvs posms. Laiks, kurā mācījos. Šie 10 gadi devuši man pieredzi, kā sastrādāties un sadzīvot ar deju kompānijas cilvēkiem. Pieredzi, kā organiski iesaistīt dejotājus manis pašas radītajā. Man nepatīk pieķerties pagātnei, atmiņām. Es nejūtos laimīga vai lepna, bet man patīk dzīvot šim mirklim. Pagātne ir izbijusi. Es vēl jo projām esmu Eva – normāls cilvēks, kuram patīk būt mājās, iet iepirkties, gatavot, tīrīt. Esmu pateicīga, jo varu darīt sirdij tīkamu darbu. Es ar nevienu nesacenšos – tikai ar sevi...

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Intervēja: Juanjo Castillo

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Intervija ar Omayru Amayu

"Tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu..."

Pastāstiet, lūdzu, kā sākāt dejot flamenko?

Es jau piedzimu dejojot. Mamma dejoja līdz pat pēdējai grūtniecības nedēļai un, kad piedzimu, uzreiz atsāka. Neatceros, kad tieši sāku dejot, bet zinu, ka tas bija uzreiz pēc tam, kad iemācījos staigāt. Jau 3 gadu vecumā vecāki man ļāva uzstāties kompānijas šova noslēgumā. Šova laikā, kamēr vecāki atradās uz skatuves, es dzīvojos pa aizkulisēm. Jau bērnībā zināju, ka vēlos kļūt par dejotāju, ka tas ir tieši tas, kas man nepieciešams. Es nemaz nespēju savu dzīvi iedomāties citādu – bez dejām, kustības, mūzikas.

Kāda ir atšķirība starp spāņu klasisko flamenko un Andalūzijas čigānu flamenko?

Čigānu flamenko no spāņu flamenko atšķiras ar pilnīgi citādu estētikas ievirzi.

Kā jūsu radiniece Karmena Amaja ietekmējusi Jūsu darbu?

Flamenko, ko pazīstu, ir tāds, kādu es to mācījos no savas ģimenes. Mēs visi turpinām Karmenas Amajas skolas stilu. Abi mani vecāki bija viņas deju kompānijas dalībnieki. Mamma sāka strādāt viņas kompānijā 15 gadu vecumā. Tētis ceļoja, mācījās un trenējās ar šo kompāniju jau kopš dzimšanas. Karmena Amaja nevienu nekopēja. Viņas stils bija unikāls – nevainojama tehnika, varens spēks, ritms, ātrums, muzikalitāte. Viņas kustības bija ārkārtīgi asas un precīzas, taču arī maigas, lieganas un jutekliskas. Viņas dejā bija dziļums...

Ko flamenko mākslā nozīmē vārds Duende?

Duendi var izskaidrot un izteikt daudzos veidos, bet man tas nozīmē sekojošo. Kad ģitārists spēlējot izjūt dziļu emocionālu piepildījumu, kad dejotājs izjūt, un publika izjūt... un kad viņi visi izjūt kopā... Šai brīdī tu sāc redzēt dvēseli, domas, jūtas, emocijas. Mirklis intimitātes, kad enerģija tiek spēcīgi sakoncentrēta un plūst laukā kā vulkāna izvirdums. Tā ir Duende. Šis brīdis. Absolūta laime un brīvība caur ekspresiju.

Kā ar flamenko un tā vēsturi?

Flamenko sākotnēji bija veids, kā čigāni izteica savu politisko, sociālo un arī personīgi emocionālo situāciju – bailes, prieku, dusmas, cerības, vilšanos, sapņus, mistēriju, vientulību, ilgas... dzīvi. Bet nekas nav mainījies. Ir bailes, problēmas, kuras mums, čigāniem, vēl joprojām saglabājušās līdz pat šodienai. Tāpēc flamenko ir mākslas forma šodienai – šim brīdim. Kaut arī čigānu vēsture gadsimtiem gara, tie paši stāsti, notikumi – to visu es izjūtu šobrīd.

Ievēroju, ka dažas roku kustības ļoti līdzīgas hindu mudrām. Vai ir kāda saistība?

Es lasīju, ka katrai roku kustībai flamenko dejā kādreiz bijusi sava nozīme, bet šī nozīme laika gaitā izzudusi.

Skatoties, kā Jūs dejojat, liekas – tas varētu būt ļoti nogurdinoši. Vai Jūs praktizējat vēl kādus veidus, kā sevi uzturēt formā? Jogu, piemēram?

Eju uz studiju un dejoju. Parasti 4 līdz 6 reizes nedēļā. Mīlu būt savā deju studijā. Kad varu, ņemu arī džeza dejas un baleta nodarbības, īpaši, ja esmu Ņujorkā. Esmu arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem. To daru katru dienu. Mans ķermenis to pieprasa. Es izbaudu.

Jūs teicāt, ka Karmena ļoti ietekmējusi Jūsu deju. Tā tas ir. Arī es to redzu. Bet Jums arī pašai ir savs īpatnējs stils. Liekas, esiet sajaukusi Karmenas Amajas tradicionālo ar pašas moderni eksperimentālo. Vai esiet kādreiz jutusi atbildības nastu par savas ģimenes tradīciju turpināšanu? Nav bijis bail to lauzt un aiziet par tālu?

Tā ir. Jūtos atbildīga. Bet vēl vairāk atbildīga es jūtos pret sevi – man jābūt uzticīgai, godīgai pret sevi, savām sajūtām. Tas ir ļoti būtiski. Man jārunā pašai savā valodā. Man nav jādejo tikai bata de cola kleitā – varu to nomest. Bata de cola atspoguļo tradīciju. Mani centieni ir atrast savu stilu. Kad novelku kleitu, mans ķermenis ir brīvs, brīvs... pavisam brīvs no tradīcijas. Es varu izpaust, ko patiešām jūtu un domāju. Bet tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu...

Pārpublicēts no:  www.heyokamagazine.com

Intervēja: Johnn LeKay

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Es vēlos dejot, dejot un vēlreiz dejot... Attīstīties flamenko dejā, nekad nepārtraukt mācīties un doties turp, kur flamenko mani aicina... Bez jebkādām šaubām vai bailēm..."

Kā sākās Jūsu flamenko dejotājas karjera?

Sāku dejot piecu gadu vecumā. Ļoti labi atceros dienu, kad mamma mani aizveda uz baleta nodarbību. Es biju tik laimīga, ka beidzot varu uzvilkt savus rozā svārciņus! Klasisko baletu mācījos 15 gadus, bet nekad nebiju laba dejotāja. Es centos, taču tas mani neaizrāva tik ļoti, lai es šo nodarbi uztvertu nopietni. Man arī nebija vajadzīgās disciplinētības un nodošanās sajūtas, kas šai dejai nepieciešama. Taču kad sāku dejot flamenko, vēlme trenēties, pavadīt neskaitāmas stundas deju studijā, disciplinēt sevi, uztvert šo mākslu nopietni – tas viss nāca dabiski. Es nezināju, vai nodarbošos ar to profesionāli vai nē. Tam arī nebija nekādas nozīmes, arī šobrīd nav. Svarīgi, ka es dejoju un tas man sniedz milzīgu prieku.

Jūs pārcēlāties no Maltas uz Spāniju, lai veltītu sevi flamenko...

Jā, braucu uz Spāniju, lai vairāk uzzinātu par flamenko un sev atklātu tā patieso būtību. Nu es pati tur pasniedzu un uzstājos. Sākumā bija savādi, jo pārcelšanās nozīmēja absolūtu dzīvesveida maiņu, taču tas viss nāca dabiski - it kā kāds mani vadītu un rādītu pareizo virzienu... Tāpēc es nevaru teikt, ka man būtu bijis grūti vai es kaut kādā ziņā būtu cietusi. Šobrīd mana galvenā nodarbe ir dejošana, un tas ir arī mans iztikas avots. Bet nekad neesmu savu dejošanu saukusi par darbu vai karjeru. Flamenko man nozīmē daudz vairāk – tas ir iemesls, kāpēc es dzīvoju... Esmu pateicīga, ka man nav jānodarbojas ar ko citu, ka varu pilnībā sevi veltīt tam, ko patiesi vēlos. Agrāk, kad strādāju cita veida darbus, jutos nožēlojami, jo vienmēr likās, ka veltīgi izšķiežu laiku, kuru varētu atlicināt dejošanai. Spānijā pasniedzu flamenko klases, uzstājos teātros un tablao bāros, bet lielāko daļu sava laika pavadu mācoties un praktizējot. Trenējos vismaz sešas stundas dienā. Nepārtraukti apmeklēju deju kursus un meistarklases pie flamenko slavenībām. Vēroju uzstāšanās tablao bāros un flamenko koncertos. Tikai tā es varu augt, attīstīties un iedvesmoties. Ļoti daudz arī ceļoju, lai sniegtu koncertus un meistarklases ārpus Spānijas, piedalos festivālos.

Vai dzīve Seviljā ir līdzīga dzīvei Maltā?

Kaut kādā ziņā jā, jo ir līdzīga vēsture, klimats un arī dzīves stils. Maltieši ir silti un humāni, daudz atvērtāki, pozitīvāki un bezrūpīgāki nekā spāņi, taču spāņos ir tāds lepnums! Viņi ir tik lepni par sevi, savu izcelsmi un to, kas viņiem pieder! Maltiešiem pietrūkst šīs sevis apzināšanās sajūtas.

Vai maltiešos flamenko talants tikpat spēcīgi izpaužas kā spāņos?

Uzskatu – ar talantu tur visai maz sakara... Tas vienkārši ir virzošais spēks. Flamenko prasa pilnīgu nodošanos, disciplīnu un iedvesmu. Maltiešos jūtu dabisku dziņu, kas vajadzīga flamenko. Viņos ir arī flamenko nepieciešamā personība un fiziskās dotības, taču Maltā ar flamenko nav iespējams nodarboties profesionāli. Maltieši ir ļoti kaismīgi un viņu vēlme sevi izteikt ir neapslāpējama, taču virsroku gūst materiālistiskā dzīves uztvere. Personīgie un mākslinieciskie sasniegumi netiek augstu vērtēti, tāpēc ir grūti būt par flamenko dejotāju Maltā.

Vai Jūs arī spēlējat kādu mūzikas instrumentu?

Mazliet kahonu (cajon). Esmu apmeklējusi arī pāris flamenko dziedāšanas klases. Es gribētu dziedāt, taču visam neatliek laika...

Kādi ir Jūsu nākotnes plāni?

Es vēlos dejot, dejot un vēlreiz dejot... Attīstīties flamenko dejā, nekad nepārtraukt mācīties un doties turp, kur flamenko mani aicina... Bez jebkādām šaubām vai bailēm...

Pārpublicēts no: www.maltatoday.com

Intervēja: Matthew Vella

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Vēlos zināt, vai kādreiz spēšu dejot, laimes sajūtas vadīta..."

Brīva. Radoša. Drosmīga. Nemierīga. Bez aizspriedumiem. Belen Maya vēl joprojām simbolizē progresu flamenko dejā. Nemitīgi izaicinājumu un jauninājumu meklējumi dzen no vienas galējības otrā - no neoklasicisma sadarbībā ar Maiti Martin līdz pat mūsdienām, apvienojoties ar Rafaelu Karrasko. Pēc intensīvas darbības, kurai iedvesmu smēlusies sevī, nu meklē jaunus stimulus un vēlas zināt, vai kādreiz spēs dejot, laimes sajūtas vadīta.

Uzvedums „Kamermūzikas flamenko” turpina baudīt vispasaules slavu. Kāds ir sadarbības Belen Maya – Maite Martin mākslinieciskais koncepts?

„Kamermūzikas flamenko” ir inscenējums, kuru rādījām Herezas flamenko festivālā pirms diviem gadiem, taču tas vēl joprojām tiek rādīts. Nokrāsa ir tā pati, kas „Maite + Belen” - tā pati filozofija un estētika. Tradicionāla deja, tradicionāls pavadījums, samērā dūmakains apgaismojums, klasiska garderobe, taču tas viss pielāgots mūzikai. Mēs visi sanācām kopā, lai radītu neatkārtojamu uzvedumu. Sākotnēji ideja radās Maitei un man, taču tā attīstījās. Visa grupa ir devusi savu ieguldījumu. Man pašai ļoti patīk. Ir divas tradicionālas horeogrāfijas bata de cola kleitās: alegrias un solea. Tientos mūziku izvēlējāmies no Pastoras repertuāra - ne tik ātru, kā viņa mēdza dziedāt, bet gan pietuvinājām tradicionālajam variantam. Maite aranžēja un pārņēma vokālās īpatnības - viņa dedzīgi apbrīno Pastoru. Un visbeidzot - tarantos. Es vai beidzos nost no neizsakāmas vēlmes atkal dejot tarantos – biju izdegusi, tāpēc ilgi šo stilu neskāru. Nu atkal tam pieķēros un atgriezu savā dejā jau kā daudz intīmāku stilu. Šī deja ir pavisam vienkārša, ar maz soļiem, nudien. Taču tajā ir daudz klusuma...

Kādā līmenī notiek Jūsu un Maites komunikācija?

Mums ir ļoti cieša emocionāla saikne. Es apbrīnoju daudzus, bet tikai kādas divas, trīs reizes ar mani ir noticis tā - tu dzirdi kādu vai redzi dejojam un vari teikt: „Ar šo cilvēku es vēlos strādāt kopā.” Ar Maiti bija mazliet citādi. Es dzirdēju viņu dziedam un zināju – šī ir balss, kuru vēlos savai dejai. Tas ir kaut kas, ko izjūtu dziļi sevī. Un arī viņai bija tā pati sajūta. Tas bija milzīgs atklājums. Mums ir daudz vienojošu domu un ideju, taču nemitīgi savā starpā cīnāmies. Bet tā ir darba sastāvdaļa – iedvesmas un atklāsmes sastāvdaļa. Un personīgi man tas patīk. Vēl joprojām neesmu atradusi kādu, kura dziedāšana liktos atbilstošāka manai dejai. Es dievinu Estrellu Morenti, bet nespēju iedomāties sevi dejojam pie viņas mūzikas. Tas nebūtu dabiski.

Jūsu dejotās tradicionālās dejas ar bata de cola... tām ir savāda, netverami maģiska aura...

Bata de cola es mācījos no Yolandas Heredia. Vēlāk daudz redzēju, kā dejo La Tona. Un arī Milagrosa Manjibara mazliet. Man nav pārliecinošas tehniskās bāzes, bet lielisks imitēšanas talants gan. Es daudz vēroju, pārņemu un piemēroju savam stilam, vēlāk atspoguļoju kustībās. Man bija iespēja atrast tieši tādu izteiksmes formu, kādu vēlējos. Taču tas bija sarežģīti, jo bata de cola vienmēr jāizskatās tradicionāli, vismaz tehnikai noteikti, citādi nav vajadzīgā efekta. Deja ar bata de cola paver tādas ķermeņa kustību iespējas, kādas īsākā kleitā nepielietot.

Jūsu skatuviskais tēls mēdz būt ļoti dažāds.

Jā, man nepieciešamas pārmaiņas. Man ļoti ātri kļūst garlaicīgi – gan pašai ar sevi, gan ar lietām kopumā. Tāpat ir arī ar Rafi (Rafaela Karrasko), tāpēc mēs tik labi satiekam un veiksmīgi sastrādājamies.

Rafaela intervijā teica tieši to pašu!

Mākslā, ja tu esi ko paveicis, tas jau ir bijušais – aizgājušais. Es esmu mazliet vecāka par Rafaelu. Laika gaitā, saskaroties ar lietām, kuras vairs nesagādā baudu, sāku pamanīt savu vecumu. Viņa vēl joprojām dziļi iegrimst lietās, kuras mani vairs  neuzrunā. Bet, paldies Dievam, to visu uztveru mierīgi un saprotoši. Mēs esam līdzīgas, jo protam respektēt, un mums abām ātri kļūst garlaicīgi – nepieciešami jauni izaicinājumi.

Jums ar Rafaelu ir īpaša mākslinieciskā saskaņa, tā ir?

Esam ļoti labas draudzenes jau 18 gadus. Viņa ir persona, kuru labprāt skatos dejojam. Es saprotu, ko viņa jūt – lasu viņas domas. Zinu, ko viņa vēlas pateikt. Bet Rafi mani nepapildina, kā tas ir ar Maiti Martin. Rafaela ir mans pretstats, it kā mēs būtu pretpoli. Viņa ir auksta, es – silta. Viņas kustības, izteiksme ir pavisam atšķirīga no manējās. Un tieši tāpēc uzvedums „Ārpus robežām” ir tik skaists. Tajā ir 8 solo, kuri ir pilnīgi dažādi. Katrs no tiem reprezentē spilgtus raksturus. Mēs neatkārtojamies. Varbūt es atkārtoju kaut ko no tā, ko esmu jau kādreiz darījusi, bet mēs nekad viena otru nekopējam. Mums katrai ir sava pieeja, skatījums uz lietām, taču protam respektēt. Viņa ir visinteliģentākā dejotāja pēc Evas Yerbabuenas - vispatiesākā, sirsnīgākā.

Rafaela izteicās, ka Jums vienai no otras bail...

Mēs viena otru tik labi pazīstam, ka nespējam neko noslēpt... Mums bail kāpt uz skatuves, jo viena otru pārāk iespaidojam. Viņa izsauc manī nedrošību – par piesitieniem, ritma palēlināšanu. Viņa, savukārt, izjūt nedrošību citu iemeslu dēļ. Tāpēc mums ļoti ieteicams strādāt kopā, kaut arī bail.

Kādas ir Jūsu attiecības ar tēvu?

Viņš ir dejotājs. Tā ir nasta. Vienmēr esmu centusies būt atšķirīga, distancēties, radīt pašai savu valodu, neietekmēties. Bet viss tik un tā beidzas ar to, ka esmu viņam līdzīga. Jo nevar izvairīties no fakta - tās ir manas saknes, tātad - es pati.

Vai nejūtaties izolēta no apkārtējiem?

Cilvēks ir vientuļa sala. Jūtos izolēta. Mēs – flamenko mākslinieki – katrs esam izveidojuši savu individuālo valodu, katrs darām savas lietas. Nav laika dalīties. Esam iegrimuši darbos, jaunos producējumos. Eva dara savu, Andres Marin, Rafaela – savu... Mēs visi esam vientuļas salas...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra -par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...”

Kā notika tava pirmā sastapšanās ar flamenko?

Nav iespējams noteikt konkrētu brīdi, kad uzzināju par flamenko, drīzāk ir tāda sajūta, ka tas manā apziņā ir bijis vienmēr. Toties skaidri atceros kādu skaistu, melnbaltu fotogrāfiju, kurā bija redzama tumšmataina sieviete garos svārkos, kas pagriezusi muguru. Fotogrāfija atstāja uz mani lielu iespaidu. Man šķita, ka tā ir flamenko dejotāja, kas tikko izpildījusi deju un klusējot aiziet. Tāds ļoti spēcīgs un piepildīts mirklis. Brīdis pēc dejas. Un, protams, man gribējās būt šai sievietei... Tā laikam bija mana pirmā spēcīgā flamenko sajūta, bet tas bija ļoti sen. Pavisam reāli sastapos ar flamenko tikai tad, kad atnācu uz Alegria.

Alegria tulkojumā no spāņu valodas nozīmē - prieks. Vai vari teikt, ka jūties priecīgāka?

Jā, protams! Pirmkārt jau tāpēc, ka kustība nes dzīvesprieku, un deja ir visskaistākā kustība. Otrkārt - tāpēc, ka es daru to, ko tiešām ļoti gribu darīt.

Vēlējos runāt par skumjām, bet varbūt nevajag? Flamenko taču ir ļoti dramatiska māksla. Dziesmu teksti lielākoties ir par sāpēm, ciešanām, dvēseles alkām, cerībām - zudušām un nepiepildītām... Vai prieks, ko izjūti, ir prieks caur skumjām?

Protams, ka flamenko ir skumjas un ilgas, un tieši tās mani visvairāk piesaista šajā mākslā. Tomēr, nenoliedzami, tajā ir arī prieks, enerģija un lepnums. Dramatismu rada tieši šie pretstati. Flamenko - tie ir kontrasti. Kāju piesitienu asums un roku kustību maigums, sarkans un melns, ritms un pēkšņs klusums. Tāpat arī prieks un skumjas, kas reizēm pastāv līdzās pat vienā dziesmā. Tomēr es nedomāju, ka tie, kas nodarbojas ar flamenko, būtu īpaši skumji cilvēki. Vienkārši, tas ir veids, kā par skumjām un ilgām runāt, kā tās izpaust. Varbūt - kā pašam labāk saprast savas skumjas un ar tām tikt galā? Traģiskāko un ciešanu pilno flamenko mūziku es nekad neklausos ilgi - to nedrīkst par daudz. Man prieks flamenko nozīmē sekojošo - es daru to, kas mani ļoti iedvesmo, piepildu sapni, un man ir iespēja piedalīties skaistumā! Tas taču ir lielākais prieks!

Kāda ir tava ikdienas dzīve? Ar ko nodarbojies?

Strādāju astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā, tāpat kā daudzi citi. Brīvdienās man patīk izbraukt ārpus pilsētas - nomainīt vidi. Arī flamenko dejošana nu jau pieder pie manas ikdienas.

Par tālāku nākotni domājot - vai spēj sevi iedomāties flamenko deju pasniedzējas pozīcijā?

Šobrīd īsti nespēju. Tomēr jāatceras, ka vēl pirms pāris gadiem nevarēju iedomāties arī to, ka dejošu flamenko! Laikam jau nekas nav neiespējams.

Dejot flamenko - tas nozīmē pārstāvēt spāņu kultūru. Kā ir ar latvietību? Vai nejūties to zaudējusi?

Esmu par to domājusi. Flamenko es uztveru kā daļu no pasaules kultūras mantojuma, vairāk kā kaut ko globālu un universālu, nekā tikai un vienīgi Spānijai piederīgu. Flamenko taču jau sākotnēji ir vairāku kultūru sajaukums, un tagad ar to nodarbojas cilvēki visā pasaulē. Un kāpēc gan ne? Domāju - tas, ko izsaka flamenko, ir saprotams un sajūtams gan spāņiem, gan latviešiem, gan japāņiem. Jautājums vienīgi - cik autentiski to spēj darīt cilvēks, kas dzīvo un ir izaudzis citā kultūrā? Un laikam jau ir taisnība, ka tāds flamenko, kā Spānijā, ir tikai Spānijā! Tāpēc es sevi gluži neuzskatu par īstas spāņu kultūras nesēju vai izplatītāju, drīzāk par tās baudītāju! Jā, tas lielā mērā ir arī tāpēc, ka es joprojām dejoju galvenokārt pati sev un nevis citiem. Es taču esmu tikai šī ceļa sākumā. Latvietība? Tā jau nekur nepazūd. Man patīk flamenko un spāņu valoda, un vispār valodas, un ļoti daudz kas cits no dažādām pasaules malām. Bet es nedomāju, ka tas man kaut ko atņemtu, drīzāk tieši otrādi - tas padara bagātāku. Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra - par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

"Iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē..."

Kādreiz stāstīji, ka tavā dzīvē viss svarīgais sākas uz burta f... – filozofija, fotogrāfija, flamenko...

Jā, atceros. Ja nemaldos, tas bija maģistra darba rakstīšanas periods - franču filozofi Sartrs, Lakāns un darba vadītāja prof. Freiberga... Intensīvs un notikumiem bagāts bija šis laiks. Brīžos, kad ievelc elpu un atskaties, meklē savā dzīvē kādas kopsakarības... Ik pa laikam gribas sakārtot domas un lietas, kas dzīvē svarīgas, dod jēgu un piepildījumu. Filozofija, fotogrāfija un flamenko...

Sešus gadus pavadīju LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Gāja ļoti grūti un bija brīži, kad velējos mest visu pie malas. Bet, zini, tieši grūtais ir tas, kas galu galā dod to vajadzīgo sajūtu dzīvē - jēgu un sapratni par lietām, spēju paskatīties no dažādām pusēm un perspektīvām. Ļoti cienu cilvēkos domāšanas elastību un zinātkāri. Arī šīs svarīgās lietas, ko minēji, manuprāt, ir kompleksas, un tās noteikti nepadara dzīvi vieglāku un saprotamāku, bet uzdod daudz citu jautājumu par to, kā būt...

Fotogrāfija jau kopš sevi atceros mani vilinājusi ar tēliem, stāstiem un nereālajiem notikumiem. Attēlu pasaule - cita realitāte, paralēla esošajām sociālajām kolīzijām. Brīžiem liekas, tā ir kā bēgšana no ikdienas rutīnas un savā ziņā it kā nenozīmīgiem notikumiem. Patverties fotogrāfijās - tas ir tik kārdinoši, un bieži vien ļaujos... Pēdējā laikā arvien biežāk... Organizēju dažādas fotosesijas, domāju koncepciju, tēlus, grimu, apģērbu, aksesuārus, lai uz mirkli ierautu tajā arī savus domubiedrus, un galu galā rezultāti gandrīz vienmēr ir pārsteidzoši.

Flamenko ir ļoti īpašs. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ nedejoju, bet domās tik un tā atgriežos laikā, kad dejoju, kad bijām kopā Spānijā... Pārskatu foto... Fotogrāfija ir veids kā saglabāt mirkļus... Tāpēc ar lielu sajūsmu arī fotografēju flamenko koncertus. Flamenko ir ļoti emocionāla, ar spēcīgu ekspresiju un ļoti sarežģīta deja. Nepieciešama ritma izjūta un kustību plastiskums. Lai attīstītu visas nianses, vajag gadus. Man bija iespēja klātienē redzēt, kā to dara profesionāli dejotāji Spānijā. Jā, tā ir mentalitāte, gadsimtu kultūra... Tas ir jāredz un jājūt...

Tu biji tik aizrāvusies un tomēr aizgāji... Meklēšana un meklējumi turpinās, vai ne?

Man noteikti nepieciešams ar kaut ko aizrauties. Es bez tā nevaru. Tas iedvesmo. Visas līdzšinējās radošās aktivitātes un meklējumi ir daļa no tā, kas biju, kas esmu. Noteikti notiek virzība uz priekšu un uz augšu. Jā, meklējumi turpinās... Joprojām reizēm pamoku sevi ar jautājumiem, varbūt atgriezties, jo bija tik labi... Bet tad atkal izspēlēju "visu vai neko" kārti un pielieku punktus. Ja flamenko nevari veltīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams, tad labāk nedarīt to vispār...

Šī brīža meklējumi mani aizveduši līdz kikboksam, kas tiek uzskatīts kā meitenēm nepiemērots, bet te nu es esmu! Droši saku - tas ir jāizmēģina pašam, un tikai tad var izdarīt secinājumus. Kikbokss norūda raksturu, radina pie disciplīnas, un tā ir fantastiska fiziskā slodze, turklāt palīdz gan psiholoģiski, gan emocionāli justies stabilāk un drošāk. Protams, jāpārvar iekšējās bailes uzdrošināties un aiziet uz pirmo, otro treniņu. Tālākais jau notiek pats no sevis. Bieži vien aizspriedumu un stereotipu, kā arī neuzdrīkstēšanās dēļ tiek palaists vējā milzum daudz sevis attīstīšanas iespēju. Mans sevis izzināšanas un attīstības ceļš ir tikai sācies. Jūtu, vēl paies pāris gadi, kamēr nonākšu līdz fundamentam...

Nesen lasīju interviju ar flamenko dejotāju un horeogrāfu Israel Galván, kurš gatavo savu jauno deju uzvedumu. Un tici vai nē, tas norisināsies boksa ringā... Kas kopīgs boksam ar flamenko?

Tā noteikti ir vēlme pēc nebijušām izjūtām, iekšējās brīvības alkas, bet lai līdz tam nonāktu, ir jāiet garš un nogurdinošs ceļš. Tā ir cīņa. Gan iekšēja, gan ārēja. Abos gadījumos. Ķermeņa valoda ir tik dažāda un apbrīnojami bagāta ar smalkām niansēm, un flamenko to perfekti parāda. Kā jebkurā sportā, arī dejā, lai sasniegtu noteiktu meistarības līmeni, ir jāpārvar sevi, jāizcīna cīņa galvenokārt ar sevi, kas norūda gan raksturu un morālo stāju, gan arī fiziski. Es pat samērā viegli varētu iedomāties divu flamenko dejotāju cīņu ringā. Protams, mēs varam būt toleranti un teikt, ka uzvarētāji ir abi, bet kāds vienmēr ir spēcīgāks, ātrāks, izveicīgāks, izturīgāks, vai vienkārši vairāk paveicas, respektīvi - kāds uzvar un kāds paliek otrais. Cīņas spars, cīņa - tas noteikti ir gan flamenko, gan boksā.

Par cīņu runājot, cilvēkā nemitīgi cīnās divas vēlmes; pirmā ir: kaut visi liktu mani mierā; otrā: vajadzība pēc sabiedrības. Kura vēlme tev dominējošā?

Manī noteikti ir abas, bet viņas neteiktu, ka cīnās, vienkārši, ja apstākļi neļauj realizēties vienai, tad otra kļūst bezjēdzīga un neproduktīva... Pēc darba nedēļas noteikti labprātāk pavadu laiku vienatnē vai šaurā ģimenes lokā. Ikdienas sarunas un notikumi vienā brīdī ir par daudz, iestājas pārsātinājums, emocijas sāk ņemt virsroku un reakcijas uz sociāliem notikumiem kļūst neadekvātas...Tad ir skaidrs, ka vajag "off mode" un prom no visa un visiem - pabūt pāris dienas klusumā, dabā, mājās, lasot grāmatas, klausoties mūziku.

Neprasīšu, vai esi laimīga, bet gan – vai esi pašpietiekama?

Viltniece! Es vienalga atbildēšu! Ir tādi brīži, kad piefiksē, lūk, tagad ir viss un jūties aizkustināts, saviļņots, kaut kas ir izdarīts labāk nekā plānots... Nu, reizēm, jā, liekas, esmu laimīga. Bet tā ir tikai tāda mirkļa struktūra. Tas nav nekas apaļš un formulējams, kā senie grieķu filozofi centās to definēt... Ir arī teiciens - ja vēlies būt laimīgs, tad esi! Katram ir visas iespējas būt laimīgam. Arī man un tev. Un domāju, ka mēs uz to ejam, lai galu galā varētu pateikt, jā, mana dzīve ir piepildīta, un tā laimes mirkļa struktūra tad varētu būt kādu sekundi ilgāka... Pašpietiekamība, domāju, nav iespējama. Cilvēks un pasaule jau balstās uz pretpoliem, pretmetiem, pretējām enerģijām un viedokļiem. Dievs ir pašpietiekams. Cilvēks tāds nevar būt. Uz to var tiekties - sasniegt zināma veida emocionālu vai finansiālu, ekonomisku pašpietiekamību, bet jebkurā brīdī tas viss var pajukt, un tad vairs nav uz kā balstīt savu imagināro pašpietiekamību... No otras puses, jā, šobrīd man ar sevi pietiek. Bet tomēr... iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē... Pietrūkst tās pašpietiekamības, īpaši pilnmēnesī...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

„Karmena ir izteikti flamenkisks personāžs, jo vienmēr cīnās par savu taisnību un pauž patiesas jūtas...”

Ir bijušas neskaitāmas Karmenas versijas – Merimē, Bizē, Gadesa, Aīdas Gomezas, Lubiča, Karlosa Sauras, Arandas, un beidzot arī Sarai Baras ir pašai sava Karmena – brīva no jebkurām klišejām. Dziļi sievišķīga, mūsdienīga sieviete, kura izmanto savas tiesības mīlēt un būt mīlētai.

Kāpēc Karmena?

Visu savu mūžu esmu vēlējusies dejot šo personāžu, bet nekad nejutos pietiekami gatava – ne kā dejotāja, ne - kā sieviete... Karmenai ir ārkārtīgi spēcīga individualitāte. Šis ir visdrosmīgākais inscenējums, ko jebkad esmu veikusi. Tas atnāca pats no sevis – es vienkārši vēlējos to izdarīt. Vienmēr esmu domājusi, ka ir noteiktas lietas – lomas, dejas, kuras man kā māksliniecei – dejotājai ir jāizdejo. Vismaz vienreiz mūžā noteikti. Bet tas attiecas ne tikai uz mani, bet uz jebkuru nopietni domājošu un ar atdevi strādājošu mākslinieku. Piemēram, flamenko vidē mēdz teikt – ja tu nekad neesi nodejojis solea, tu neesi īsts flamenko dejotājs.

Cik ilgi gatavojāties šai lomai?

Kopš redzēju Antonio Gadesa radīto Karmenu, sapņoju, kaut būtu viņa. Mēs ar Gadesu ļoti daudz runājām par šo varoni – par viņas raksturu, tēlu, par dejošanu. Tas viss iegūlās dziļi sirdī. Gadess izveidoja savu Karmenu, kad es vēl biju mazs bērns. Bet es vienmēr zināju, ka kaut kad to paveikšu. Es, protams, nevarēju iedomāties, ka pati to arī režisēšu. Es tik ļoti mīlēju un mīlu šo varoni, ka pienāca laiks, kad cilvēki paši nāca man klāt un vaicāja: „Tu taču esi ļoti drosmīga! Kādēļ gan tu to nedari?”

Vai tā ir patiesība, ka no neskaitāmajām Karmenas versijām Gadesa radītā ir Jums vismīļākā?

Uzskatu, ka Gadesa Karmena ir visu Karmenu Karmena. Tas ir piemērs mums visiem. Bet viena lieta gan var ļoti kaitēt jaunajiem producējumiem – Antonio Gadesa Karmenas dvesma - tās atdarināšana. Antonio Gadess bija unikāls – īsts flamenko meistars. Domāju, viņu kopēt būtu liela kļūda. Taču ārkārtīgi sarežģīti ir to neizdarīt, jo gaume ir gaume. Un es nevaru noliegt faktu, ka viņa Karmena ir vislabākā...

Kāda ir Jūsu Karmena?

Karmenu radīju paļaujoties uz savām sajūtām – kā es kā sieviete izjūtu citu sievieti. Manuprāt, ir ļoti liela atšķirība starp sievietes un vīrieša redzējumu. Karmenu sarakstīja vīrietis. Arī pirmais inscenējums bija vīrieša radīts. Kad to izdara sieviete, šim tēlam ir citas perspektīvas. Vīrietis Karmenu redz ārēji. Sieviete sajūt iekšēji...

Kāds ir Karmenas tēlā ietvertais ziņojums? Ko viņa simbolizē?

Karmena simbolizē sievietes attieksmi - domas un jūtas. Un tā ir ļoti interesanta attieksme, jo ne visi ir spējīgi izrādīt savas patiesās jūtas. Karmena to dara. Ļoti labi! Domāju, šim inscenējumam ir ārkārtīgi spēcīgs ziņojums – katrai sievietei ir tiesības mīlēt un būt mīlētai! Un šīs tiesības ir jāizmanto!

Karmena un flamenko...

Jā! Kāpēc gan ne? Uzskatu – Karmena ir izteikti flamenkisks personāžs, jo vienmēr cīnās par savu taisnību un pauž patiesas jūtas. Kāpēc gan lai flamenko vienmēr rādītu mazās telpās? Kāpēc flamenko kādreiz nevarētu uzvilkt Sibillas kleitu? Kāpēc lai neuztaisītu vislabāko apgaismojumu? Mūsdienās taču ir tik daudz iespēju! Es nedomāju, ka manis radītā patiesība būtu mazāk vērta par citu cilvēku radīto patiesību. Mana patiesība ir tāda pati! Tikai es to daru ar citiem līdzekļiem. Izmantoju elementus, kas ļauj man uzrunāt plašāku auditoriju. Man ļoti svarīgi būt brīvai savās radošajās idejās un producējumos. Arī Karmena bija ārkārtīgi brīva. Es ļoti mīlu šo viņas brīvības izjūtu!

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Intervēja: Juanjo Castillo

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Ļoti labu dejotāju ir maz... Arī piramīdas virsotne ir augstu, un maza...”

Kādā intervijā gleznotājs, grafiķis un multimākslinieks Einārs Kvilis, kurš sevi dēvē arī par spēlmani, izteicies - mūzika un māksla viena bez otras nemaz nevar pastāvēt... Par to tad arī runājām... Par skaistumu, sajūtām, ekspresiju, tēlu un, protams – flamenko...

Jūs tikko spēlējāt koncertā. Kādas ir sajūtas?

Ir tāds miers... It kā es tikai to vien darītu... Patiesību sakot, to vien arī daru – tikai sev vai ļoti tuvu cilvēku lokā. Tādu mūziku jau nevar spēlēt kaut kur... un paviršam klausītājam... Pat negribas. To arī neatļaujos... Jā, tāds ļoti liels miers...

Kā sastapāties ar flamenko?

Ar flamenko sastapos tad, kad viens lauku muzikants, pie kā es mācījos septiņu stīgu ģitāru, teica: „Einār, zini, ir dažādi ģitāristi... Ir arī spāņu ģitāristi..." Es nebiju nevienu dzirdējis, bet man tas vārds palika atmiņā. Droši vien tādu valsti vēl nebiju dzirdējis, bet šis vārdu salikums likās kaut kāds liels noslēpums, kurš jāizdibina... Un mākslā jau tieši noslēpums ir tas, kas dod to pievilcību. Tā kā teica spāņu rakstnieks Federiko Garsija Lorka: „Sólo el misterio nos hace vivir. Sólo el misterio (tulk. no spāņu val. – tikai noslēpums liek mums dzīvot... tikai noslēpums...)."

Kā noprotu, esiet pārņemts ar spāņu kultūru... ?

Tās ir tādas patiesas lietas... Mākslas akadēmijā studēju grafiku un savā diplomdarbā taisīju piecas lapas veltītas Federiko Garsija Lorkam, spāņu dzejniekam. Tas vienlaicīgi bija arī veltījums flamenko un čigānu kultūrai. Un galvenokārt tai sajūtai, ko ir grūti nodefinēt... Tā ir asins garša mutē... Jā, apmēram tā to varētu nosaukt.

Vai esiet bijis Spānijā?

Līdz šim esmu veiksmīgi izvairījies tur būt. Daudz esmu lasījis un skatījies. Cenšos skatīties fotogrāfijas, kuras uzņemtas vismaz pirms simts vai pusotra simta gadu – tādus aizpagājušā gadsimta attēlus. Bet man negribas turp doties un sadurties tur ar popkultūru. Tāpēc esmu kaut kā izvairījies.

Sadurties ar popkultūru, braucot uz Spāniju?

Nu, jā... Tas ir neizbēgami...

Bet ir taču vide, kur popkultūras ietekme nav tik spēcīga... Piemēram, Sacromonte vai Jerez de La Frontera.

Jā, protams, bet, teiksim tā, gribētos uzreiz nokļūt tajā punktā, pa ceļam neredzot to, ko mēs redzam arī šeit apkārt...

Pats spēlējat spāņu klasisko mūziku vai flamenko?

Neesmu apguvis flamenko tradīciju, bet man ir diezgan spēcīga sajūta, kādai jāskan mūzikai... Pie tā tad arī pieturos. Klasiskā spāņu ģitāra un flamenko atšķiras ar formu konkrētā žanrā – vai tās ir Sevillanas, Granainas vai jebkurš palo – Soleares, piemēram.

Kā iespējams apgūt flamenko ģitāru, nebraucot uz Spāniju? Jums ir bijuši labi flamenko pasniedzēji tepat Latvijā, jebšu pats savā nodabā to visu esiet mēģinājis radīt?

Vispirms nopirku ģitāru... Tajā laikā to uzskatīju par lielu pārkāpumu – nopirkt ģitāru, kad varbūt naudiņa vajadzīga daudz pragmatiskākām lietām. Protams, ļoti lētu un neštimmīgu, kuru nevar noskaņot. Pamazām, pamazām mēģināju sajust instrumentu, kā ar viņu uzsākt kontaktu, tikai pēc tam sajutu kaut kādas lietas, kuras skan tā ļoti interesanti, un tas viss soli pa solim attīstījās. Ir lietas, kuras, baidos teikt, ir jāmācās padsmit gadu. Kaut kādu vienu kustību, vienu štrihu es apguvu pa... nu... jums noteikti ir daudz, daudz mazāk gadu... Pilnīgi droši varu teikt. Tas bija kompliments!

Jā... Paldies... Vai esiet spēlējis pavadījumu dejotājām?

Jā, ir gadījies.

Kur ir atšķirība – būt par solo mākslinieku ģitāristu un spēlēt pavadījumu? Vai tas ir sarežģītāk?

Tad, kad ir deja, dejotājs jeb bailaors vienmēr ir galvenais. Viss ir pakļauts dejai. Bet tad, kad tu spēlē solo, tu esi kaut kādā ziņā vairāk brīvs... Kaut gan šajā mūzikā brīvība ir nosacīts jēdziens... Tev ir jābūt ļoti koncentrētam, ļoti jūtīgam un tai pašā laikā ļoti brīvam. It kā divas pretējas, nesavienojamas lietas.

Nav vietas improvizācijai?

Nē, tieši otrādi. Šī te stingrā sajūta dod tev riska momentu un uzdrīkstēšanos improvizēt. Improvizācija – tas nav kaut kas degradējošs. Tās ir jaunas durvis... Tu ej un uzdod sev jautājumu: „Bet kas ir tur?” Tas tāds pārdzīvojums pašam sev. Būtībā kā ceļojums... Pavadot dejotāju, improvizācija ir sarežģītāka. Tur ir ritmika un vismaz kaut kāda forma ir jāsaglabā. Vai iepriekš norunāta vai varbūt, kad ir ļoti sadejojušies un saspēlējušies, to var izdarīt jau tādā izjūtu līmenī, kad tu jūti, kurā brīdī kas... Bet kaut kas vienojošs tomēr jāsaglabā. Šis te vienojošais netraucē improvizēt. Improvizēt var iespēlēs, ritmikas ziņā, melodijā. Bet tādā lielākā formas ziņā nē.

Tātad ģitārists vadās pēc dejotāja... Dejotājs ir tas, kurš valda, nosaka?

Var būt ļoti dažādi. Jo teiksim, var jau būt, ka skan mūzika un dejotājs nesāk ar sākumu, viņš kaut kad vēlāk pievienojas, nodejo un aiziet... Mūzika paliek skanot. Vai arī beidz reizē... Var visādi būt. Kopsadarbība man liekas ļoti interesanta, jo te jau nav tikai mūzika, ritms, bet te ir arī kaut kāda īpatnēja telpas sajūta... Tāpēc gribētos varbūt nespēlēt šādās telpās, kas ir ļoti labi apskaņotas. Es, protams, priecājos par tik labu apskaņojumu, kā bija šoreiz. Bet gribētos spēlēt tīri tādās telpās, kur skaņa aiziet un atgriežas atbalss veidā. Arī vizuāli tādās ļoti.... senās. Ar savu celtnes garšu un smaržu...

Kā Jums patīk mūsu latviešu flamenko dejotājas?

Latviešu...? Nu, kur viņas ir? Tad man jāskatās pēc kārtas...

Aizgāja...

Kā kura... Ir lielas atšķirības. Tādu ļoti labu dejotāju ir maz. Tas tā vienmēr ir. Arī piramīdas virsotne ir augstu, un maza... Un tas ir jāsaprot. Bet otra lieta, ja mēs apskatāmies, kāds vecums un cik ilgi dejots, tad var redzēt, ka būs... Tiešām, ļoti, ļoti būs...

Vai uzskatāt, ka arī latviešu dejotājām iespējams sasniegt tāda līmeņa profesionalitāti kā Spānijā?

Mierīgi... Var sasniegt... Var daudzos gadījumos pat...

Būt konkurētspējīgam?

Es domāju, varbūt arī pat pārsniegt... Teiksim, īstuma ziņā... Nevis ar skaļumu, ar šova elementiem, kas man būtībā ļoti nepatīk. Jebkurā gadījumā flamenko mūzikā šovs ir viena lieta, bet īsts flamenko nav šovs... Tie ir svētki sev... Kura no dejotājām neaiziet šos te maldu ceļus, domādama par šovu, par piedalīšanos konkursos vai par peļņu un slavu, bet spēj saglabāt sajūtu – asins garšu mutē, tā tad arī ir tā īstā manta... Īstās, labās flamenko dejotājas jau uzmirdz ļoti cienījamā vecumā. Ļoti reti jauna dejotāja var būt laba... Kustības ir viens, augums un figūra cits. Un pat to nemaz tik daudzas nemāk noturēt formā. Otra lieta ir – ar flamenko var arī kaut ko pateikt... To, ko nevar pateikt ar vārdiem. Un nedrīkst. Jo tā ir deja... Un vispār – spāņu mūzikā un dejā viss ir ieturēts... Ar to flamenko atšķiras no slāvu dejām, kuras ir ļoti uz āru. Ir tāds vārds „peretancevac”.... vai „perepļesac”. Kaut gan formālais ir tas pats – krāšņie tērpi, emociju virpulis, bet tā ir tikai tāda ārējā puse. Iekšējā pusē pamatā ir ieturētība... Tāpēc flamenko izjūta kaut kādā ziņā tuva skandināviem.

Cik liels faktors dejotājas karjerā ir vizuālais tēls un Dieva dotais skaistums vīrieša skatījumā?

Es domāju tā, ir svarīgi, lai pats cilvēks jūtas labi savā tērpā. Tērps vai nu izceļ, vai apslēpj. Rezultāts var sanākt pilnīgi nematemātisks. Sajūtas, dejas tehnika un tērps. Un, pāri visam... dejotāja personība... Ja cilvēks vēl ar kaut ko nodarbojas papildus - ar kādu no mākslām, jebkādām radošām nodarbēm un ir pa īstam aizrāvies, tas dod papildpunktus. Tad viņš ir tik interesants! Ir tāds izteiciens – Engra vijole – mākslas vēsturē zināms vārdu salikums. Franču mākslinieks Engrs. Viņš spēlēja arī vijoli. Tas viņam kā māksliniekam deva papildus punktus. Latviešu mākslā tāpat - Valters Tone.

Vai jums kā māksliniekam flamenko ir papildus punkts?

Nu, tā kā jums otra kāja... Ar vienu ļoti grūti paiet...

Vai var teikt, ka galvenais, ko flamenko jums dod, ir sajūtas?

Vispār jau mākslā dominē sajūtas...  Mākslu nevar izmērīt citādāk, kā ar sajūtām... Kā tad lai citādāk izmēra? Sportā ir metri, sekundes, iesistie vārti utt...  Ģitāras spēlēšana dod iespēju tuvināties sajūtai “tu esi viens un tai pat laikā sadzirdēts...”. Vientulība... Soleares tēma...

Ja mākslā dominē sajūtas un viss ir tik subjektīvs, tas nozīmē, ka konkurss kā tāds flamenko ietvarā pastāvēt nevar,  jo nav taču parametru...?

Cilvēki arī salīdzina ar šiem te nerakstītajiem parametriem...

Tātad, izvērtē subjektīvi...?

Var taču redzēt, kas otrā cilvēkā ir īsts, kas neīsts... Un kustība - tā var būt formāli pareiza, bet ir kaut kādi momenti, kas to var padarīt par daudz vērtīgāku... Var izdarīt pareizi un ritmā, bet var izdarīt varbūt mazliet nobīdot no formālās pareizības, un tā kļūst pilnīga... Viss balstās uz neprecizitātēm... Kamēr tu mācies, ir tieksme un nepieciešamība izdarīt pareizi, tāpat kā perspektīvē - tā ir jāzina, lai pēc tam, neteiksim neievērotu, bet izmantotu. Lai nav arī nepareizi un kroplīgi, bet tā, lai ar to var darboties. Flamenko kontekstā tehniskā puse, protams, ir vajadzīga... Bet, atgriežoties pie konkursa, it kā jau konkurss nav vajadzīgs. Bet cilvēks salīdzina... Un tas ir tāds pozitīvs moments. Arī pleca sajūta, ka tu neesi viens.  Bet no otras puses- bīstamība būt barā...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

Intervija tapusi Santas Kasatkinas organizētajā 2. Starptautiskajā bērnu un jauniešu flamenko deju festivālā, notverot mākslinieku mirklī pēc koncerta.

"Flamenko ir filosofija... Filosofijas izprašana ir ļoti svarīga... Vēlreiz atkārtoju - flamenko ir filosofija..."

Vai šis ir pirmais koncerts, kurā jūs saskaraties ar flamenko?

Nav pirmais. Man gan vairāk nācies strādāt ar flamenko mūziķiem - ģitāristiem, nevis dejotājiem. Savulaik arī pats nodarbojos ar mūziku. Man ir augstākā muzikālā izglītība, esmu pabeidzis Latvijas Konservatoriju (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) klarnetes specialitāti kā pūtējs, taču varu analizēt arī šo žanru...

Vai, pildot skaņu operatora pienākumus, koncerta laikā izdevās arī pavērot dejotājus?

Jā, protams...

Kā jums patika meiteņu sniegums?

Meiteņu sniegums... Patika. Vienīgais, ir jau atšķirība starp īstajām flamenko dejotājām no Spānijas. Tas laikam temperaments... Arī spēlēšanā...

Jūs pats, tātad, esiet redzējis īstu spāņu flamenko...?

Jā, ir gadījies redzēt. Spānijā nē. Tepat Latvijā.

Kā jūs domājat, vai Latvijas flamenko dejotājām ir iespējams augt un attīstīties līdz tādam līmenim, lai būtu konkurētspēja arī Spānijā?

Domāju, ka noteikti. Tas lielā mērā atkarīgs no izjūtas un patikšanas. Flamenko pamatā ir filosofija. Šīs filosofijas izprašana ir ļoti svarīga. Lai šo deju dejotu, tā ir jāizprot. Vēlreiz atkārtoju – flamenko ir filosofija... Tas pats arī ģitārspēlē. Flamenko neraksta uz notīm. Spēlē pēc formas un izjūtas. Pastāv lielas personīgās interpretācijas iespējas. Katrs to var darīt, vadoties no savas profesionalitātes un pieredzes. Ar deju ir līdzīgi. Ir jāpieturas pie konkrētiem pamatiem, formas, lai vēlāk varētu veidot ko savu. Tā ir profesionālajā dejā. Vispār - jebkurā mākslā...

Noskatoties šo pasākumu, vai ir ieteikumi, kā to uzlabot?

Domāju, vajadzētu iesaistīt ne tikai Baltijas flamenko dejotājus, bet arī profesionāļus no Spānijas. Lai ir salīdzinošais faktors. Kaut vai vidēji profesionālus Spānijas dejotājus, lai varētu paskatīties un redzēt, kurā līmenī tu esi, kurā ir viņi, un saprast, kas ir nepieciešams, lai profesionāls flamenko būtu arī pie mums.

Vai tiešām Latvijas kontekstā varam runāt par profesionālu flamenko?

Pazinu Andri Kārkliņu, esmu dzirdējis, kā viņš spēlē. Varu pateikt tā – liela nozīme ir bijusi tam, ka viņš ilgu laiku dzīvojis Spānijā flamenko vidē un izjutis atmosfēru, ieguvis vajadzīgo sajūtu... Protams, ļoti svarīgas ir tehnikas, bet prasme sajust ir dominējošā... Andris Kārkliņš spēlēja ar sajūtu... Turklāt to darīja ļoti profesionāli. Varbūt ne dzīves pēdējos gados, bet agrāk. Viņa izpildījumā bija dzirdama ļoti liela atšķirība, kā pie mums spēlē.

Vai jūsuprāt Andris Kārkliņš bija Spānijas līmeņa flamenko ģitārists?

Viņš patiešām bija pielīdzināms... To pierāda pašu spāņu atsauksmes. Kad Kārkliņš vasarās brauca uz Spāniju spēlēt, spāņi bija sajūsmā un prasīja: "No kurienes tu esi?" Un viņš neslēpa, ka ir latvietis. Kādus gadus astoņus gan Spānijā bija nodzīvojis. Spāņiem bija liels izbrīns, ka latvietis var spēlēt spāņu mūziku tādā līmenī, kā to darīja viņš...

Bet viņš taču vairāk bija amerikānis, ne latvietis...?

Pa pusei amerikānis... Amerikā ilgi dzīvojis. Taču vienā brīdī viņa dzīvē bija lūzums, kad viņš visu pameta un sāka ceļot pa pasauli. Vispasaules iedzīvotājs... Bijis tik daudzās vietās! Pirmām kārtām jau brauca uz Spāniju un tur tos astoņus gadus mācījās. Viņš daudz stāstīja par Spānijas pieredzi, par saviem skolotājiem, flamenko mācīšanas filosofiju. Tas viss ir ļoti specifiski... Viņa skolotāju uzvārdus konkrēti tagad nevaru pateikt, bet viņš bija iedzīvojies tajā vidē un daudz no tā mācījies... Pēc tam viņš atbrauca atpakaļ uz Latviju. Daudzi no toreizējiem kontaktiem laika gaitā zuda. Viņam bija pazīstami daudzi slaveni ģitāristi un ģitāru meistari. Kārkliņam bija pat ģitāras, kuras tika Spānijā taisītas speciāli viņam. Jo, redziet, flamenko ģitāras atšķiras no klasiskajām ģitārām. Tās ir specifiskas, vairāk džinkstošas.

Intervēja: FlamencoRiga.lv

Intervija tapusi Santas Kasatkinas organizētajā 2. Starptautiskajā bērnu un jauniešu flamenko deju festivālā, notverot operatoru mirklī pēc koncerta.

"Kādudien viņa atkal dosies uz Spāniju, lai piepildītu savu sapni..."

Pirms gada Sofija Zanda Līgotne (27) sakravāja koferi, lai dotos uz Spāniju. Saviem draugiem viņa pateica – braucu pavisam. Viņa devās prom ar domu iemācīties īstu flamenko.

Bariņš latvju meiču vecumā no 20 līdz 40. Ar metāliem apkaltās kurpēs, krāsainos plandošos brunčos, rokas sānos iecirtušas. Izskatās gluži kā divosainas māla krūkas. Mati visām cieši pieglausti, uz pakauša sasieti mezglā, sejas - stingras, noteiktas, pat sastingušas. Viņas tik apņēmīgi klapē dēļu grīdu, ka troksnis dzirdams uz ielas un dažam labam garāmgājējam liek nesapratnē raudzīties apkārt. Ik pa laikam kāda izjauc ritmu, tad apņēmības pilna mēģina turēt pārējām līdzi. Esmu viena no viņām. Pēkšņi pieķeru sevi pie domas, kāpēc to daru, kāpēc es, latviete, nelecu polku, bet gan nemākulīgi mēģinu ielauzties spāņu flamenko. Un visas tās pārējās, kāpēc arī viņas? Man sanāk raudiens no tā, ka nesaprotu un man nesanāk, un no klapēšanas smeldz kāju ikri. Tikmēr tā, kas visām ierāda deju soļus, mūsu skolotāja, rokas pacēlusi augšā gluži kā spārnus. Es tik nopūšos - būs vēl grūtāk, sāpēs arī rokas. Nespēju spogulī skatīties savu nemākulīgo gorīšanos, labāk vēroju kādu, kas dejo pirmajā rindā, viņai vienīgajai ir sarkanas kurpes un sanāk tik labi, it kā viņa flamenko būtu dejojusi jau no agras bērnības. Tā ir Sofija. Vēlāk uzzinu, ka flamenko viņai nav tikai deja vai dzīvesstils, bet kaut kas vairāk – varbūt pat reliģija, iespējams, apmātība.

Gandrīz Dzelzs lēdija

Jau no agras bērnības Sofija ir dejojusi – sākumā latviešu tautas, vēlāk modes dejas, arī hiphopu, jazz, funky un swing, līdz beidzot nolēmusi pamēģināt flamenko. „Tas notika pilnīgi nejauši, man nav tāda stāsta, ka būtu to kaut kur redzējusi, iespaidojusies vai bijusi Spānijā. Aizgāju uz nodarbību pie Ilzes Zariņas un jau pirmajā reizē sapratu, ka tā ir mana deja. Kopš tā laika neviena cita mani nesaista. Šī ir visatbilstošākā manam raksturam, temperamentam un arī ārējam izskatam,” atzīstas Sofija. Skatos uz viņu galdiņa otrā pusē – tumši, taisni mati, brūnas acis, tiešām vairāk pēc spānietes, ne latvietes. Uz manu jautājumu, vai viņai gadījumā nav dienvidnieku asiņu, Sofija atbild, ka ir tīra latviete, nav viņas rados ne čigānu, ne spāņu. Jā, ja nu vienīgi viņas vecmammas vecmamma esot bijusi ungāriete. Tāpēc kaislība uz flamenko viņai pašai joprojām ir liels pārsteigums. Man šķita, Sofija flamenko dejo  kopš bērnības, bet patiesībā izrādās  - vien trīs gadus. Šī deja padodas ļoti lēni, tā jāmācās teju visu dzīvi, līdz iemācies – būt ar kājām pie zemes, bet lidot, līdz iemācies skaisti ciest. Tā nu ir, flamenko iet rokrokā ar ciešanām, dvēseles pārdzīvojumiem, skumjām. Holivudas smaidu tā dejotājas nemēdz valkāt. Arī Sofijai mēdz teikt, ka viņa maz smaida un ir ļoti nopietna. Bērnībā viņa pat dēvēta par Dzelzs lēdiju, un mazai meitenei tas ir visai skaļš apzīmējums. Pirms pāris gadiem kādā intervijā viņa atklāti pateica, ka zina – visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus, bet viņai tas riebj, viņai drīzāk patīk viltīgi smīnēt. Tagad gan, kopš atgriezusies no Spānijas, šķiet, viņa smaida visu mūsu sarunas laiku. Pati dejotāja gan nosaka: „Nē, tā gluži nav. Es neprotu rožaini smaidīt, neesmu tāds jaukais romantiskais tips, bet manī ir dzīvesprieks un humors.”

Jā, esmu traka

Kā daudzas, kas kaut cik nopietni pieķērušās flamenko, arī Sofija devās to apgūt uz Spāniju. Savā pirmajā braucienā par galamērķi dejotāja izvēlējās nelielu pilsētiņu Spānijas dienvidos - Jerez de la Frontera. Šo vietu uzskata arī par flamenko šūpuli. „Tas bija mans pirmais brauciens. Izkāpu Heresas lidostā, sajutu Spānijas gaisu un sapratu – mana valsts. Biju pārliecināta, ka noteikti vēl šeit atgriezīšos.” Piedzīvotais radīja tik spēcīgas emocijas, ka kaislība uz flamenko tikai palielinājās. Sofijai no malas jau teikts, ka viņa galīgi traka uz flamenko, uz ko viņa tik attrauc – jā esmu traka, absolūti traka, bet nekas cits mani neinteresē. Mājās Sofija atgriezās ar pārliecību, ka noteikti atkal redzēs Spāniju, iespējams, tad paliks pavisam. Tāpēc mācījās spāņu valodu, turpināja dejot un gandrīz visu pakārtoja, lai dzīve būtu viens vienīgs flamenko.

Absolūts sapnis - Granada

Pēc kāda laika Sofija dodas savās nākamajās īstā flamenko medībās. Viņa apmetas dažādiem nostāstiem apvītajā pilsētā Granadā. Tur visriņķī dzīvojas īsts čigānu flamenko. Vakaros viņa malko tēju terasē, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Alhambras pili. Brīžos, kad Sofija nemācās flamenko, viņa klīst pa čigānu kvartāliem un meklē skolu, kur papildināt dejotprasmi. Vienu dienu, klejojot pa Granadu, viņa pamana milzīgu afišu, uz kuras redzams iespaidīga izskata čigāns – pavecs kungs ap gadiem 70. Bildē viņš stāv kādā kalnā, bet viņam aiz muguras redzama Alhambra. Afiša paliek Sofijas atmiņā. Pēcāk izrādās, ka tas ir leģendārs flamenko dejotājs Manuel Maya Manolete. Kādudien, kārtējo reizi izstaigājot Sakromontes čigānu rajonu, Sofija nonāk pie skaistiem vārtiem un dodas pa tiem iekšā. Tālāk ceļš ved augšup, un viņa dodas turp. Kalnā stāv tas vīrs, ko viņa redzēja uz afišas. „Viņš skatījās uz Alhambru ar skatienu, kurā strāvoja kaut kas mūžīgs. Es arī stāvēju un skatījos. Kad devos prom, mūsu skatieni sastapās, un mēs sasveicinājāmies,” atceras Sofija. Prātā palika šī savdabīgā tikšanās, un pēc tam viņa jau mērķtiecīgi meklēja iespēju mācīties leģendārā dejotāja skolā. Viņa iepazinās arī ar skolotāja meitu, kas tēvam palīdzēja vadīt deju skolu. Tā pagāja piecas brīnišķīgas nedēļas.

Nevaru precēt, tu aiziesi pie jaunāka

Granadu literatūrā raksturo kā romantisku mīlnieku tikšanās vietu. Gluži nejauši tur, uz ielas, Sofija satiek spāņu vīrieti, iepazīstas, kopā ar viņu dodas iemīļotajās pastaigās pa čigānu rajonu, sēž kafejnīcā, dzer kafiju, runājas un tad kādu laiku ir kopā. Izrādās, viņš ir flamenko dziedātājs. Un šī ir viena no daudzajām Sofijas dzīves likumsakarīgajām nejaušībām. Pasniedzējs Ekonomikas un kultūras augstskolā, kur viņa studēja, reiz esot teicis – Sofija ir starp tiem, kam dzīvē būs saskatīt to, ko citi neredz. Jauniepazītais spānis Sofiju ieved īstā flamenko pasaulē – sapazīstina ar dejotājiem, dziedātājiem, mūziķiem. „Vai bijāt iemīlējušies?” jautāju Sofijai. Viņa atzīstas: „Man ir pārāk maza attiecību pieredze, lai pateiktu, vai tā bija mīlestība. Šis cilvēks man bija īpašs. Domāju, ka tā bija karmiska tikšanās. Kad viņu ieraudzīju, pēkšņi viņu sapratu no acu skatiena, brīžam mēs tā kā pat lasījām viens otra domas. Arī spāņu valoda man pēkšņi likās tik saprotama. Man bija sajūta, ka esmu ar viņu pazīstama jau 20 gadu, es sajutu viņu kā savu vīru. Tas laiks un mirkļi, ko bijām kopā, man bija ļoti vajadzīgi. Viņš bija par mani divreiz vecāks, viņš teica – es nevaru tevi precēt, tu aiziesi ar jaunāku.” Sofija ir pārliecināta, ka dzīvē vēl tikai satiks savu īsto vīrieti, un, kad viņa sajutīs tādu lielu, visaptverošu mīlestību, kas paceļ spārnos, viņa apsolās piezvanīt un pastāstīt par to.

Šoks un asaras Madridē

Pēc brīnišķīgi pavadītā laika Granadā, Sofija kopā ar savu spāni devās uz Madridi. Ja Granadā flamenko bija ik uz soļa, dzīvoja ne tikai deju skolās, bet arī uz ielas un cilvēkos, tad Madride bija pavisam kas cits. „Miljonu pilsēta. Arī šeit biju pirmo reizi un man bija bail. Laikam jau sākumā biju jutusi, ka šī man nav piemērota vieta. Šī pilsēta mani šokēja ar savu vēsumu. Ja mēdz teikt, ka spāņi ir atvērta tauta, nevarētu teikt, ka viņi tādi ir Madridē. Tad jau mēs, latvieši, esam daudz sirsnīgāki un emocionālāki. Madridē cilvēki man šķita ļoti noslēgti, depresīvi, pelēki un melni, arī apģērbā, es tur neredzēju nekādu krāsainību,” atceras dejotāja. Arī deju skolas šeit vairs neatradās nekādās romantiskās vietās, pat visslavenākā izvietota virs tirgus, kur nodarbību laikā ik pa brīdim ielavās ēdiena, zivju un pūļa smārds. Miljonu pilsēta Sofiju saraudina jau no pirmās dienas. Turklāt asaras jālej arī flamenko, ne tikai drūmās pilsētas atmosfēras dēļ. Šeit dejošanas līmenis ir neiedomājami augsts. Sofija saprot - lai kaut ko sasniegtu, jāiegulda milzīgs darbs. Spānijā Sofija nonāca īsti bohēmiskā vidē, bet viņa tajā vairāk bija vērotāja. „Man patīk radoši un domājoši cilvēki, bet ar bohēmu man ir mazliet sarežģītas attiecības. Madridē es pabiju īsti bohēmiskā vidē un sapratu – ja cilvēks pārāk aizraujas ar marihuānas smēķēšanu, alkoholu, tas rada māksliniecisku auru, bet neved uz mērķi.”

Trūkst pieskārienu, skūpstu

Lai gan Madrides atmiņas nav tās gaišākās, Sofija priecājas, ka tur satikusi vairākus flamenko skolotājus. Vislielākais gandarījums par tikšanos ar pasniedzēju Merche Esmeralda – leģendu, par kuru Sofija Rīgā lasījusi, stundām sēžot mūzikas bibliotēkā. „Viņa man pateica ļoti nozīmīgu frāzi – nekad neskaties debesīs. Tas nozīmē, negaidi dāvanas no debesīm. Lai virzītos uz augšu, ir jāskatās uz zemi un smagi jārok.” Kaut pārņemta ar svešzemju deju, Sofija visur, kur vien Spānijā apmeklēja deju skolas, ar lepnumu teikusi, ka ir latviete. Tomēr ir lietas, kas viņai Latvijā pietrūkst. „Mani satrauc, ka šeit cilvēki pārāk maz lieto neverbālo kontaktu. Mēs baidāmies no pieskārieniem, apskāvieniem. Kad atbraucu no Spānijas, man gribējās visus apkampt, sabučot, bet sajutu, ka šeit cilvēki kaut kā no tā vairās. Man pašai tas ir ļoti svarīgi. Ne visu var izteikt vārdos, ļoti daudz var pateikt ar skatienu, pieskārienu un samīļošanu,” ir pārliecināta dejotāja. Jā, Sofija devās uz Spāniju, lai tur paliktu pavisam. Bet dzīvē ne viss notiek, kā iecerēts. Arī šajā gadījumā. Patlaban Sofija atgriezusies Latvijā, nodibinājusi savu deju studiju un kādu laiku te būs. Tomēr kādudien viņa atkal dosies uz Spāniju, lai piepildītu savu sapni – pierādītu, ka arī latviete var dejot flamenko tikpat labi kā spāniete.

Autors: Anta Blumberga

Foto: Uldis Muzikants, Ance Fokerote, no personiskā arhīva

Pārpublicēts no: Žurnāls "Marta" 12. oktobris 2011 Nr. 41 (369)