"Karjeru flamenko mākslā uztveru kā kaut ko ļoti dziļu un pamatīgu... "

Ir pats tūrisma sezonas vidus, taču tu smagi strādā savā pilsētā. Nedomā, ka vajadzētu paņemt atvaļinājumu?

Priecājos būt mājās. Viss gads ir pagājis nenormālā darbā. Diemžēl daudz laika pavadu ārpus Granadas un skumstu pēc sava vīrieša un saviem cilvēkiem. Taču ir arī plusi – daudz ceļoju, piedzīvoju un uzstājos.

Vai ir smagi ilgstoši būt šķirtai no ģimenes?

Es tajā nesaskatu neko smagu. Tas veicina darbu. Varu daudz strādāt. Un ir liels gandarījums darīt to, kas patiešām patīk. Parādīt visai pasaulei savu flamenko izjūtu ir milzīga kompensācija. Mākslinieka karjeru ietekmē daudzi faktori – veiksme atrasties īstajā vietā pareizajā laikā un, kas pats būtiskākais, vai gūsti atzinību... Un par to nākas samaksāt. Nekas netiek dots tāpat vien... Ja būtu tik vienkārši, tad jau mēs visi nodarbotos ar flamenko...

Tavs lēmums bija palikt dzīvot Granadā, kaut gan daudzi kolēģi brauc taisīt karjeru uz citām pilsētām. Tev te patīk?

Man jau arī nācās aizbraukt no šejienes. Periodiski esmu dzīvojusi Seviljā un Madridē. Dzīvojot tikai šeit, nebūtu varējusi attīstīties kā māksliniece. Taču vienmēr esmu atgriezusies mājās... Kaut gan, ja darba dēļ nāktos dzīvot citur, es to darītu...

Tevi aicina uz visiem svarīgākajiem flamenko festivāliem. Varbūt vari atļauties kādam atteikt? Nav jau uz visiem jābrauc! Varbūt savu flamenko nišu esi iekarojusi!

Karjeru flamenko mākslā uztveru kā kaut ko ļoti dziļu un pamatīgu... Kaut arī esmu sasniegusi zināmu līmeni, vienmēr ir iespējams augt... Kāpju augšā pa kāpnēm... Nav ne jausmas, uz kura pakāpiena jau esmu, un negribu to arī zināt. Kopš sava pirmā uzveduma līdz pat nesen izrādītajam esmu augusi, vadoties no savām mākslinieciskajām nepieciešamībām, meklēdama jaunas ķermeņa izpausmes iespējas. Esmu centusies sasniegt brīvību radīt...

Otrs tavs karjeras attīstības virziens ir pasniegšana. Vai ir svarīgi nodot savas zināšanas?

Mācīt ir ļoti grūti... Ir dažāda tipa skolnieki. Ja ir vēlēšanās mācīties, viss iet tekoši un es jūtos labi, neatkarīgi no tā, vai pasniedzu spāņiem vai ārzemniekiem. Apzinos, ka viņi par nodarbībām maksā, tapēc cenšos nodot zināšanas tā, lai skolniekiem būtu prieks un baudījums...

No spāņu valodas tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Mācību iestāde tev var dot tikai nostādnes... Pēc tam ir jāturpina meklēt... Jāveido sava dzīve... "

Kuri flamenko pianisti tevi visvairāk ietekmējuši?

Neviens flamenko pianists mani nav ietekmējis. Esmu klausījies Arturo Pavon un Pepe Romero, taču ne tik ļoti kā citus pianistus, kurus esmu analizējis un no kuriem mācījies. Jau kopš bērnības man ir bijis pavisam cits flamenko piano koncepts. Sākumā, iespējams, vairāk identificējos ar Arturo, taču gāju pats savu ceļu... Var teikt, ka esmu flamenko klavieru autodidakts, kas gan neattiecas uz klasisko piano, jo to esmu mācījies.

Cik lielā mērā tevi formējusi konservatorija, un cik lielā mērā savu flamenko spēles tehniku esi radījis pats?

Studēju klasisko piano, jo skaidri zināju, ka man ir nepieciešama tehnika. Flamenko klavierspēlē tad vēl nebija izstrādātu metožu, un es mācījos bez tām. Patiesību sakot, nebija no kā mācīties. Tāpēc mana attīstības stratēģija bija šāda – vispirms iemācīties pārvaldīt instrumentu, pēc tam apgūt visu to, ko saucu par muzikālo gramatiku, tālāko nācās radīt pašam... Tehnikas meklēju vienatnē... Bet tas ir normāli. Tā tam arī jābūt. Mācību iestāde tev var dot nostādnes, bet pēc tam ir jāturpina meklēt... Jāveido sava dzīve... Esmu pateicīgs konservatorijai un pasniedzējiem, taču tālāko esmu paveicis pats ar saviem spēkiem un piepūli...

Runājot par muzikālās formas brīvību flamenko... Tavs trešais CD neietver nevienu palo, kas ir šokējoši...

Tas, ka es uztaisu solea vēl neko nenozīmē. Es to ļoti labi protu, esmu to darījis kopš mazotnes. Tā vēl nav nekāda māksla. Manā skatījumā forma nav pats svarīgākais. Flamenko var uztaisīt arī ārpus palo robežām. Daudz svarīgāks ir gaiss, esence, dvēsele... Es nogurstu no formas. Esmu taču mākslinieks, man patīk radīt... Tāpēc mainu formu. Dvēsele paliek...

Vai tu savai mūzikai raksti arī vārdus?

Jā, rakstu. Visbiežāk gan piemeklēju tradicionālus tekstus. Varētu jau rakstīt vairāk, bet esmu taču pianists un komponists...

Ko tu vēl gribētu paveikt?

Vēl ir tik daudz ko darīt... Jūtos kā ienācis tukšā telpā, kura jāaizpilda... Viss vēl priekšā...

No spāņu valodas tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Flamenki pensijā neiet... Es mūžīgi turpināšu formēt jaunās flamenko deju zvaignes..."

Jūsu flamenko karjera iesākās septiņu gadu vecumā Sakromontes alās, Granadā. Kādas atmiņas ir par šo laiku?

Ir daudz bērnības atmiņu. Strādāju kopā ar māti un brāli. Mani pirmie soļi...

Granadas flamenko, sevišķi deja, cieši saistāma ar Sakromontes alām. Ko jums nozīmē šīs alas?

Alās formējās mana dejotāja būtība. Mums, Granadas dejotājiem, ir milzīgs spēks kājās.

Šajā leģendārajā vietā iepretim Alhambrai atrodas jūsu flamenko skola "La Chumbera". Ar ko tā īpaša?

Tā ir vienīgā pasaulē... Un es tev pateikšu, kāpēc. Tai ir 3000 m kvadratūra, stikla siena ar skatu uz Alhambru un pasaules visiejūtīgākais skolotājs...

Atgriežoties pie jūsu profesionālās darbības, piecpadsmit gadu vecumā, sekojot sava brāļa paraugam, devāties uz Madridi, lai sadarbotos ar tādiem flamenko māksliniekiem kā Pilar Lopez, Antonio Gades, Mario Maya. Kādu ieguldījumu jūsu attīstībā viņi devuši?

Vispirms jau gribu pateikties savam brālim, kurš mani aizveda uz Madridi un lika man mācīties. Pēc tam dejoju Antonio Gadesa vadītajā Ballet Nacional de España. Un Gadess man teica: "Tu dejosi manu farruku." Tā tas viss notika. Pamazām sāku iemīlēt teātri, kas ir arī vieta, kur vislabprātāk dejoju.

Vai ir kāds flamenko palo, ko nekad neesiet dejojis savos uzvedumos?

Nē, patiesību sakot, nav. Esmu dejojis visu...

Kas specifisks piemīt jūsu alegriām un farrukai, par ko tiekat ļoti slavēts?

Tie ir mani flamenko dejas dārgumi... Mans kritērijs ir – personība, ar kuru izpaužu jūtas un savu būtību...

Ko domājat par mūsdienu flamenko?

Man ļoti patīk jaunieši, bet uzskatu, pirms skatīties uz priekšu, ir jāparaugās pagātnē...

Jums jau ir cienījams vecums... Vai kādreiz plānojat doties arī pensijā?

Kas vēl nebūs... Flamenki pensijā neiet... Es mūžīgi turpināšu formēt jaunās flamenko deju zvaignes...

No spāņu valodas tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Visi cilvēki, kuri lauž sev ceļu, sastopas ar akmeņiem..."

Jūs pasniedzat Madrides konservatorijā un flamenko akadēmijā "Amor de Dios", taču jau ilgu laiku jūsu vārds nefigurēja nevienā koncerta afišā. Kas pamudināja atgriezties uz skatuves?

Es jautāju, vai man ir tiesības sev atņemt to, ko esmu visvairāk mīlējusi savā dzīvē... Tāpēc esmu atgriezusies, lai dejotu ar baudu...

Grūti sastapt dejotāju, kura nebūtu no jums mācījusies un ietekmējusies. Jūs esiet paraugs jaunajai paaudzei. Vai apzinieties šo atbildību?

Protams, ka apzinos. Tāpēc jau drebu kā tāda apšu lapa pirms katra sava uznāciena. Ja man būtu vienalga, neciestu tik ļoti... Taču zinu, ka man vēl joprojām ir ko mācīt jaunajai ģenerācijai. Un ne tāpēc, ka es būtu pēdējā kokakolas pudele tuksnesī, bet gan tāpēc, ka nāku no citiem laikiem. Un mūsdienās neprot dejot tā, kā mēs dejojām agrāk. Meitenēm jāiepazīst arī šis dejas veids – antīks, bet ne vecs... Droši vien kāds mani uzskata par iedomīgu, bet es jau nesaku, ka tā dejot ir labi vai slikti, tikai to, ka ir arī šāda ekspresijas forma.

Kam esiet pateicīga?

Vēlos būt mīlēta, tāpēc esmu pateicīga cilvēkiem, kuri mani mīlējuši un kaut kādā veidā palīdzējuši, piemēram, Adelita Domingo. Pārtraucu iet viņas dejus skolā, jo mājās bija smaga finansiālā situācija. Kādu dienu satikāmies uz ielas, un Adelita manai mātei teica: "Sākot no pirmdienas vēlos meiteni redzēt savās nodarbībās. Lai maksā, cik var. Ja nevar, tad lai nemaksā nemaz." Un nekad viņa man neprasīja naudu. Tāpat ir arī bijušas ļoti labas draudzenes, kuras izpalīdzējušas. Veiksme man vienmēr stāvējusi klāt.

Vai ir nācies raudāt?

Daudz... Visi cilvēki, kuri lauž sev ceļu, sastopas ar akmeņiem...

Un smieties?

Arī daudz. Esmu bijusi laimīga. Ja vajadzētu dzīvot no jauna, gribētu vēlreiz būt dejotāja.

Vai flamenko vidē esiet sastapusi patiesus draugus?

Jā. Viens no tādiem ir Manolo Sanlucar. Esam bijuši ļoti vienoti. Manā personīgajā dzīvē ir bijis periods, kad ļoti cietu. Šajā brīdī Manolo un viņa sieva man palīdzēja. To nekad neaizmirsīšu. Bet tai pat laikā ir bijušas arī daudzas citas personas, kuras mani atbalstījušas, kad tas patiešām bija nepieciešams.

Esiet ticīga?

Domāju, ka ir kāds, kas mums palīdz... Vieni tic Dievam, citi Budam, vēl kāds – zvaigznēm un mēnesim. Tas nav būtiski. Svarīgi ir apzināties, ka ir kāds, pāri visam stāvošs spēks. Ticība ir mana nepieciešamība.

No spāņu valodas tulkoja: FlamencoRiga.lv

Jau mātes vēderā Sintija kustējās kaut kā savādi... Un mazliet vēlāk, divu gadu vecumā, sāka mācīties dejot flamenko. Skolotāja Maria Dolores pamanīja Sintijas talantu, ņēma meiteni pie rokas un veda uzstāties konkursos un pasākumos. Astoņu gadu vecumā Sintija ieguva pirmo vietu TV konkursā Veo Veo. Sintijas flamenko karjera bija sākusies...

Atvaino par nediskrētumu, bet ... vai taviem auskariem, kas ir sirds formā, sarkani un koķeti pieskaņoti sarkanajai blūzei šodien, ir kāda īpaša, dziļāka nozīme?

Protams... Sirds forma ir skaista, piemīlīga un nozīmē dzīvību, kas ir pats svarīgākais. Savukārt spēlēšanās ar sarkano krāsu rada dzīvesprieku un enerģiju.

Vai publiku var savaldzināt ar acu skatienu?

No skatuves publiku var valdzināt dažādos veidos. Dejotājai jārāda viss savs sievišķais valdzinājums – acu skatiens, smaids, seksīgās ķermeņa kustības. Jābūt pavedinātājai. Un arī ar klusumu, pauzēm var daudz ko paveikt. Klusums dejā var izteikt vairāk nekā tūkstots palo.

Mūsdienās flamenko ir daudz jaunrades. Kas ir tas, ko tu dejo?

Jā, katrs dejotājs rada ko jaunu, un rezultātā tas vairs nav tīrs flamenko. Reti kurš šobrīd dejo flamenco puro. Dejotāji aizrāvušies ar flamenco fusion. Taču es vēlos dejot tīru flamenko, un mana ķermeņa valoda lai tam piešķir personīgumu.

Vai vīriešu un sieviešo taconeo ir vienāds?

Nu nē, tas nekad nevar būt vienāds. Sieviete ne tikai dejo piesitienus, bet savu galveno ziņojumu veic principā ar ķermeņa augšdaļu. Skatītājiem nevajadzētu blenzt grīdā un apbrīnot dejotāka kurpju klaudzienus, bet gan īpaši baudīt ķermeņa kustības kopumā. Sievietes ļoti skaisti spēj dejot ar ķermeņa augšdaļu un rokām. Vīriešu piesitieni ir spēcīgāki, taču viņi nekad nespēs dejot ar visu ķermeni tā, kā to dara sievietes...

No spāņu valodas tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt... Abi kopā dubultojam savu enerģiju..."

Vai tu esi sapņotājs?

Kapēc? Tapēc, ka tu mani pieķēri lasām grāmatiņu?

Tevi gandrīz nobrauca mašīna...

Tu mazliet pārspīlē, bet, jā, man gandrīz vienmēr līdzi ir kāda grāmata. Un pildspalva. Man patīk pierakstīt visu, ko redzu, uzzinu, vai kas man iešaujas prātā. Daudz ko no tā pēc tam izmantoju kā vadmotīvu saviem iestudējumiem. Īdejas mēdz rasties kaut vai pastaigājoties gar jūru vien. Tāpat arī iedvesmojos no citiem māksliniekiem. Kad esmu Jerezā, eju uz flamenko koncertiem.

Isabel Bayon ir viena no tavām iemīļotajām deju partnerēm. Kā tas tā sanācis?

Nav nemaz tik viegli to paskaidrot. Protams, man ārkārtīgi patīk viņas deja. Mēs viens otru diezgan ilgi pazīstam, līdz ar to ir izveidojusies uzticība. Es zinu, kas viņai padomā, un varu paļauties. Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt. Abi kopā dubultojam savu enerģiju...

Tu jau daudzus gadus dzīvo Seviljā. Vai tu tur arī pasniedz?

Tikai izņēmuma gadījumos. Piemēram, ja Matilde Coral mani palūdz novadīt kādu vasaras deju kursu. Nevaru viņai atteikt... Bet citādi man pilnīgi pietiek ar dejotāja un horeogrāfa lomas pildīšanu. Nevar jau arī visu darīt vienlaicīgi. Esmu perfekcionists. Ko daru, to izdaru līdz galam un kārtīgi. Atklāti sakot, neizjūtu sevi kā skolotāju...

Tavs stils var tikt uzskatīts par klasisku. Kā tev patīk avangardiskie dejotāji - Izrael Galvan un Andres Marin? Salīdzinot ar viņiem, tu neesi riskētājs...

Tu kļūdies... Risks vienmēr pastāv... Pilnīgi vienalga, vai tu esi tradicionāls vai avangardisks. Jebkurā gadījumā notiek savu iekšējo sajūtu iznešana uz āru. Un nekad nevar paredzēt, kā publika uz to reaģēs.

Flamenko nestāv uz vietas. Kas pa šiem gadiem mainījies?

Vissvarīgākais ir tas, ka deja flamenko mākslā izvirzījusies priekšplānā. Agrāk izteikti dominēja ģitārspēle un dziedāšana, tagad arī deja ir vērtība. Kādreiz deja bija pats pēdējais, par ko flamenko festivālā interesējās. To pat īpaši neatbalstīja. Nebija ne piemērota grīdas seguma, ne atbilstoša apgaismojuma. Bet nu viss ir mainījies.

Vai publikai pret tevi ir augstas prasības?

Ir tāda lieta kā komercija - producējumi, kuri tiek uzvesti un tad tos rāda veselu mūžību. Tā saucamie kases gabali. Es tagad nerunāju par šedevriem, kuri patiešām ir atkārtotas redzēšanas vērti, bet gan par tādu vidusmēra flamenko. Tur prasības ir zemas, jo šie uzvedumi ir taisīti attiecīgai auditorijai un attiecīgam mērķim – vieglai peļņai. Ar mani ir citādāk. Tas, ko daru, ir vienreizīgi. Un no manis to arī sagaida. Par sevi es reiz dzirdēju izsakāmies: "Ā, to jau es kaut kad redzēju. Tas vairs nav nekas jauns..." Bet cilvēki nesaprot, ka flamenko dzīve notiek arī neatkarīgi no festivāliem. Es taču nevaru uz katru uzstāšanos radīt jaunu šovu. Pirms trīs mēnešiem es to dejoju Malagā un tagad – festivālā. 3 mēneši ir pārāk īss laika posms jaunam producējumam. Jā, prasības ir augstas.

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu..."

Kā jūs jūtaties, redzot savus bērnus dejojam?

Vispirms es iedomājos sevi kritiķa vietā, it kā es būtu parasts vērotājs, un ja man kaut kas nepatīk, uzreiz viņiem to pasaku. Ja patīk, tad izbaudu un arī, protams, pasaku. Esmu samērā tiešs.

Un kad Izraels laida klajā savas dīvainās lietas, jūs arī bijāt diezgan atklāts... Droši vien jums nebija viegli pieņemt viņa savādo dejas manieri...

Tas pat bija milzīgs šoks, jo es taču viņu skoloju jau no pašas mazotnes... Kad viņam bija četri vai pieci gadi, viņš jau samērā labi dejoja bulerias un to flamenko, ko es viņam mācīju. Tad viņš vinnēja Kordovas balvu, vēlāk – Giraldillo Seviljas biennālē. Izraels bija tik flamenko!!!! Bet nāca 1995. gada briesmīgā pārvērtība, kuru es lāgā nesapratu... Tas, ko viņš dejoja, bija kaut kas neaptverams. Nekāda sakara ar flamenko! Es uztaisīju pamatīgu traci... Pat lūdzu, lai taču parāda kaut mazdrusciņ no tā, ko esmu iemācījis. Es, kā tēvs un meistars, kurš mācījies flamenko akademijā, jutos ārkārtīgi aizskarts. Bet nekas cits jau neatlika, kā samierināties.

Bet tagad pat saka – Izraelā Galvanā ir vairāk flamenko nekā pārējos dejotājos...

Jā, jo citi jau arī ir manījuši savu stilu. Tapēc es izlēmu atgriezties uz flamenko skatuves, redzēdams, kā tagad visi dejo. Gribēju parādīt to flamenko, kāds tas bija, kad es jaunībā mācījos...

Jūs zināt, cik smaga dzīve māksliniekam. Neskatoties uz to, vēlaties, lai jūsu bērni piedzīvo to pašu?

Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu!

Bet tas taču ir tik grūti...

Jā, man patiešām bija grūti, kad es toreiz sāku. Cik reižu nenācās nakšņot ģērbtuvē, kad mēs ar deju kompāniju braucām turnejās. Mums nebija naudas, nebija pat par ko paēst, kur nu vēl viesnīcai samaksāt... Tas viss bija uz veselības rēķina... Arī draugu nebija. Visi mēs bijām konkurenti un ienaidnieki, jo cīnījāmies par izdzīvošanu. Jebkurš bija gatavs biedram kaitēt, ja tas viņam deva kādu materiālu labumu. To es saucu par grūtībām...

Jums ir vēl viens dēls. Ko dara viņš?

Nu, jā... Tur vainīga mana sieva. Viņa tātad ir čigāniete, flamenka un māksliniece – viss kopā. Sieva vēlējās, lai trešais bērns nodarbojas ar ko normālu, izglītojas un tādā garā... Viņš studēja, strādāja bankā. Bet tad tas kaut kā pajuka, un tagad studē psiholoģiju.

Viņš nedejo nemaz?

Dejo, dejo. Es viņu šad tad pamācu. Kā čigānu pēcnācējam vismaz buleriu nodejot viņam jāprot. Citādi es to nespētu pārciest...

Kādēļ jūsu sieva Eugenia de los Reyes pārtrauca dejot?

Viņa beidza savu dejotājas karjeru 26 gadu vecumā, jo vēlējās sevi ziedot bērniem. Tā bija viņas pašas izvēle. Čigāniem pieņemts tā – vai nu viņi visur staipa savus bērnus līdz, vai arī paši sēž pie bērniem. Un Eugenia vēlējās būt pie viņiem. Man tas bija ļoti sāpīgi, jo mēs jau no bērnības kopā dejojām, un es nespēju būt uz skatuves bez Eugenias... Tāpēc arī es aizgāju no skatuves un nolēmu izveidot deju skolu.

Jūs esiet izskolojis ne tikai savus bērnus, bet arī daudzus citus flamenko māksliniekus. Nosauciet pāris vārdus.

Juana Amaya, Rafael Campallo, Rafael del Carmen, Domingo Ortega, Juan de los Reyes, Torombo u.c. Bija daudzi, daudzi skolnieki...

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Vissvarīgākais viņam ir brīvība. Vienīgā iespējamā esības forma – dzīve bez cenzūras un aprobežotas kastīšveida domāšanas. Andres  flamenko skola nosaukta par "Flamenco Abierto". 1969. gadā Seviljā dzimušais dejotājs nekad nav bijis deju kompānijas biedrs, un, ja ir iespējams, izvairās divreiz dejot vienu un to pašu. Viņa šovus raksturo triunfs, postmodernisms, kaut kas no Picasso, abstrakcijas, avangarda. Andres Marin plauktiņā ielikt nevar...

Vai tev ir svarīga publikas reakcija?

Vairāk man tomēr interesē manis paša sajūtas, bet es cenšos publiku pārliecināt par to, ko es daru. Deja man nozīmē izteiksmi, kura virzās no iekšas uz āru un nevis otrādi. Deja spoguļa priekšā mani nāvīgi garlaiko. Flamenko nav domāts tikai virtuoziem. Jebkurš cilvēks var dejot flamenko, jo galvenais ir personīgās sajūtas, kuras caur šo deju var izteikt. Mani vairāk interesē flameno sākotnējās, senās kustības. Katru gadu uzpeld kaut kādas jaunas kustības, kuras skaitās ļoti stilā un tad visi tās atdarina. Šīs modes kliedziena kustības mani neinteresē. Bet ir senās kustības, kuras nepakļaujas nekādām modes tendencēm, jo tās atspoguļo absolūtu, cilvēcisku nepieciešamību. Tas, lūk, mani saista.

Vai tu savā dejā meklē harmoniju?

Bet kas tad ir harmonija? Pretstats nelīdzsvarotībai? Es nezinu, kas ir harmonija. Labprāt vēlētos to uzzināt.

Nu, tā varētu būt sajūta, ka tu, piemēram, nekritīsi un ka viss ir droši... 

Krišana ražo adreanalīnu, un man tas tik ļoti nepieciešams! Es nevaru bez izaicinājumiem. Tas man ir kā maza nāvīte. Ja es nekrītu, nespēju atklāt neko jaunu. Jaunatklājumi rodas kritienā. Vienīgi es varu censties savus kritienus kontrolēt...

Tev patīk viss bīstamais?

Man vienkārši jāredz, cik tālu es varu iet... Kur ir manas robežas. Un vai vispār ir... Man tā vienmēr ir bijis. Citiem varbūt tā nav. Nezinu. Viņi droši vien meklē to harmoniju. Grib dzīvot mierā un tikt saprasti.

Vai tā jau bija, kad vēl tikai sāki mācīties dejot?

Ak, jā. Jau no paša sākuma... Man nācās visu izārdīt, izjaukt noteikumus, struktūru. Visus stilus saskaldīt. Bet tie bija mani personīgie meklējumi. Vēlāk šādā rīcībā es saskatīju dziļu jēgu. Biju uzkrājis pamatīgu bagāžu. Daudzi cilvēki, kuri mani redzēja dejojam, teica: "Viņš ir galīgi jucis!" Bet ziņkārīgi bija gan... Un redz, cik tālu esmu ticis...

Un tavi vecāki?

Oi, viņi bija ļoooooti tradicionāli. Tēvs bija tradicionāls dejotājs. Viņam pilnīgi noteikti bija vairāk baiļu kā man... Bet viņš man uzticas, ļauj man lidot un neierobežo manu brīvību. Es meklēju radošumu - ieeju sapņu valstībā...

Tava ķermeņa valoda lauž jebkurus noteikumus. Vai tavā dejā eksistē kaut kas tāds, kā tipiski sieviešķais vai tipiski vīrišķais?

Katrā vīrietī ir sievišķā puse, un katrā sievietē – vīrišķā. Par savu seksuālo orientāciju esmu pilnīgi drošs. Man patīk sievietes. Teikt, ka šī kustība ir sievišķīga un šī savukārt vīrišķīga, un tāpēc to nedrīkst dejot pretējie dzimumi, ir muļķīgi. Tā ir cenzūra! Mēs, vīrieši, taču arī esam tikpat jūtīgi. Arī mēs raudam un smejamies. Tas varbūt bija Franko valdīšanas laikā, kad katra sievišķa kustība tika momentā uzskatīta par homoseksualitātes pazīmi. Beidzot deja jāatbrīvo no tādiem terminiem kā "sieviešķs" un "vīrišķs". Respektam un brīvībai flamenko jābūt pirmajā vietā. Tāda ir arī mana ideālā dzīvošanas forma.

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Dzīties pēc perfekcijas nav labi. Sasniegt perfektumu nemaz nav iespējams... Laiks ir vislabākais skolotājs... Vēl jo projām mācos, mācos un mācos..."

Eva, kā jūs raksturotu savu deju?

Mana deja ir grūti definējama. Galvenais dzinulis ir mūzika, dziesma. Tā mani ļoti iedvesmo. Vienmēr esmu teikusi, ka flamenko viss jau ir atklāts, bijis. Atliek vien piešķirt personīgumu. Jā, tas ir pats galvenais. Flamenko ir jābūt personīgam. Jāataspoguļo sajūtas. Mans flamenko izsaka manu personīgo jušanu, esību, mani pašu...

Pastāstiet par savu flamenko filozofiju!

Baudīt, baudīt un vēlreiz baudīt visu, kas ir bijis un ir flamenko - to, kas, pateicoties ierakstiem, ir saglabājies līdz pat šodienai, ko varam skatīt, klausīties, izdzīvot... Māksla mums piešķir dzīvību... Nespētu dzīvot bez dejošanas... Bieži sev jautāju, kāpēc man tā patīk flamenko deja un mūzika, ja neviens manā ģimenē nekad nav bijis saistīts ar flamenko...

Jums laikam ir perfekta muzikālā dzirde un jušana. Jūsu deju kompozīcijas lieliski saplūst ar mūziku...

Flamenko māte ir dziesma... Tas ir galvenais, pēc kā jāvadās, radot deju. Starp mūziku un deju jābūt harmonijai. Tas ir svarīgi. Dejai jāatspoguļo mūzika.

Pastāstiet, lūdzu, kā vieta ietekmē flamenko mākslu? Mēdz teikt, ka Andalūzija ir flamenko templis. Un ja, piemēram, esi no Madrides, tad tas vairs nav tas...

Jā. Nav viegls jautājums... Paldies Dievam, katrs cilvēks ir varena Pasaule. Un iedomājieties, ja mēs visi nāktu no vienas vietas un visi būtu vienādi... Tas taču būtu šausmīgi! Bet nē, mēs esam tik dažādi, katram ir sava jušana, sava izteiksmes forma, ko savā ziņā ietekmējusi dzīvesvieta, izcelsme. Un tas ir tik jauki! Un nevar teikt, ka ja esi no Madrides, tā nav māksla. Nē! Mākslai nav robežu. Katrai vietai ir sava dvesma. Kad ierodos Granadā, mani iedvesmo tās gaisma. Seviljā gaisma ir citādāka. Jaenā – vēl savādāka. Visur ir sava esence.

Jūs izcili pārziniet visus flamenko palos. Kurā izjūtat sevi visvairāk?

Visvairāk mani aizrauj solea, tangos, martinete.

Kuras zvaigznes visvairāk ietekmējušas Jūsu māksliniecisko būtību?

Varu minēt tādas personības kā Farruco, Carmen Amaya, Carmen Mora. Ak, Dievs, mīļais, cik bieži es aplūkoju viņu fotogrāfijas! Neesmu redzējusi, kā dejoja La Argentinita, bet viņas fotogrāfiju skatīšanās vien jau ir ko vērta! Kad dzīvo flamenko pasaulē, tevi ietekmē viss, viss, kas šeit apkārt. Atliek vien izdzīvot!

Kas ir tas dzinulis, kas dod impuslu? Mīlestība uz flamenko? Milzīga vēlme sevi izteikt un realizēt? Tieksme pēc perfekcijas? Kas tas ir, Eva?

Dzīties pēc perfekcijas nav labi. Sasniegt perfektumu nemaz nav iespējams... Laiks ir vislabākais skolotājs... Vēl jo projām mācos, mācos un mācos...

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta..."

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz mūzikai?

Esmu izaugusi dziedātāju ģimenē. Mans tēvs Yitzak Levy bija mūziķis, komponists, dzejnieks un dziedātājs. Viņa ģimene cēlusies no trimdiniekiem, kuri 1492. gadā tika izsūtīti no Spānijas. Tolaik ebrejiem un musulmaņiem Spānijā tika uzspiesta katoļticība. Tiem, kuri nevēlējās pakļauties, nācās bēgt. Tēva priekšteči nonāca Turcijā un dzīvoja tur apmēram 500 gadus. Kad tēvam bija 3 gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Jeruzalemi, bet viņi vēl joprojām saglabāja spāņu dziedāšanas tradīcijas, kuras kā mutvārdu daiļrade tika nodotas no paaudzes paaudzē. Mans tēvs bija pirmais, kurš saprata, cik nozīmīgi ir to visu pierakstīt, jo laika gaitā šīs zināšanas var izzust. Viņš mēdza doties no vienas mājas uz otru, lai runātos ar cilvēkiem un klausītos viņu dziesmās. Pirms savas nāves viņš paspēja izdot četrpadsmit dziesmu grāmatu sējumus. Šī iemesla dēļ viņš tiek uzskatīts par Spānijas ebreju kultūras mantojuma sargātāju. Diemžēl viņš nomira, kad biju tikai vienu gadu veca. Viss, kas man palicis no tēva, ir viņa dziesmas. Esmu uzaugusi, klausoties viņa ierakstos. Ļoti daudz esmu dziedājusi kopā ar savu māti, bet nekad nebiju domājusi kļūt par dziedātāju. Mans sapnis bija kļūt par veterinārārsti, bet 17 gadu vecumā, tieši pirms manas dienēšanas armijā, aizbraucu uz Spāniju. Apciemoju mātes draudzeni, spāņu kristieti Jūliju, kura vēlējās ierakstīt ladino mūzikas albumu. Viņai bija daži mana tēva ieraksti, un viņa lūdza, lai es padziedu. Teicu, ka neprotu, bet viņa uzstāja, apgalvodama, ka mūzika ir manī un mans pienākums ir dziedāt šīs dziesmas. Tā viss sākās...

Kā radies ladino?

Kad kristieši atkaroja Spāniju no musulmaņiem, gan ebrejiem, gan musulmaņiem tika uzstādīts ultimāts - pieņemt jauno situāciju vai arī izvākties no valsts. Daudzi kļuva par kristiešiem, bet liela daļa pieņēma lēmumu doties prom. Tajā laikā Spānijā visi runāja, kā šobrīd saka, senajā spāņu valodā. Tiem, kuri izbrauca no Spānijas un uzsāka dzīvi citās valstīs, nācās asimilēt šo valstu valodas, kā rezultātā izveidojās jauna valoda  ar daudziem dialektiem – ladino. Ebrejiem, kuri 1492. gadā izceļoja no Spānijas, nebija iespējas paņemt līdzi savu mantību. Vienīgais viņu īpašums bija atmiņas un dziesmas, kuras stāsta par mīlu, skumjām, ilgām pēc Jeruzalemes, vīriem, kuri aizgājuši karā. Ir arī ļoti daudz dziesmu ar „slēpto” vēstījumu.

Jūs savos priekšnesumos mēdzat miksēt ladino ar flamenko...

Čigāni flamenko radīja, klejodami no Indijas uz Spāniju. Patiesībā ļoti daudz viņi aizguva no arābu mūzikas, visvairāk tieši no muedzi dziesmām, un pievienoja savu ritmu. Vai flamenko ir arī ebreju ietekme, tas ir diskutējams jautājums, jo čigāni Spāniju sasniedza krietni pēc 1492. gada izraidīšanas. Manuprāt, šīs saknes tomēr ir, jo ebreji, kuri pievērsās kristietībai un palika Spānijā, vēl joprojām dziedāja savas sinagogas dziesmas – baznīcas kormūziku, kura iepludinājās flamenko.

Jūs tiekat pamatīgi kritizēta par Mercedes Sosas dziesmas „Gracias a la Vida” pārveidojumu...

Jā, bija ļoti daudz negatīvu atsauksmju. Ielīdu kurpēs, kuras man par lielām... Dziedātājam nepieciešams uzkrāt pieredzi... Likās, ka rīkojos pareizi. Tā ir dziesma, pie kuras uzaugu un mani ļoti iedvesmo. Vēlējos piešķirt citu skanējumu, bet cilvēkiem tā patīk tāda, kāda ir. Es to pārveidoju par agresīvāku flamenko. Nu, jā, šī ir dziesma, kura pieder lieliskajai Mercedes. Un tad atnāk mazā Jasmīna, paņem un pārveido viņas burvīgo dziesmu... Rezultātā dabūju pamatīgu pļauku... Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta...

Pārpublicēts no: www.challenge-mag.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv