„Flamenko ir mūsu saknes, bet mēs netaisām flamenko mūziku...”

Ojos de Brujo ir kaut kas no flamenko, hip – hop un urbānās mūzikas. Kas šiem stiliem kopīgs?

Ļoti daudz kas. It īpaši to raksturā. Hip – hop radās Amerikas mazpilsētās dažādu sociālo slāņu – latīņamerikāņu, melnādaino, balto – sajaukuma rezultātā. Ar flamenko ir līdzīgi. Tie abi ir protesti.

Jūs esiet kļuvuši par tādiem kā spāņu mūzikas vēstniekiem...

Jā, tas ir dīvaini. Kaut arī nespēlējam tīru flamenko, esam kļuvuši par tā vēstniekiem. Tas tāpēc, ka publikai (it sevišķi ārzemniekiem) mūsu mūzika ir „vieglāk sagremojama”.

Nu, jā. Jums ir funk – buleria, reggae – siguiriya utt...

Mūsu grupa balstās uz mežonīgu vēlmi atrast vienojošo. Ne tikai hip – hop, funk, reggae, bet pat rokmūzikā... Ja pavisam atklāti, vairāk par mūziku mēs miksējam cilvēkus...

Kāpēc visi Ojos de Brujo CD nosaukumi ir čigānu valodā?

Nezinu. Tas nav speciāli. Vienkārši tā ir sanācis. Šī ir zudusī valoda, kas tiek nodota no mutes mutē. Tai vairs nav rakstības. Domāju, tā ir laba ideja – caur šiem čigānu vārdiem pateikt mūsu specifisko ziņojumu...

Ko Jums nozīmē vārds brīvība?

Brīvība ir centieni nonākt pēc iespējas tuvāk tādam stāvoklim vai dzīves situācijai, kad tu vari nodarboties tikai un vienīgi ar to, kas tev patīk. Iedomājies grafiku ar divām līknēm. Viena – tas, ko tu vari izdarīt un otra – ko tu patiesībā vēlētos. Jo tuvāk esi tai otrai līknei, jo lielāka iespējamība, ka jutīsies brīvs...

Vai Ojos de Brujo ietekmē ekonomiskā krīze?

Mūsu radošumu un produktivitāti tā neietekmē. Krīze ir finansēs, un tas ir jūtams. Viss, ko mēs varam darīt, ir – vairāk mīlēt un respektēt. Cerams, ka šī krīze uz daudziem būs iedarbojusies terapeitiski un viņi beidzot sapratīs, ka nauda nav viss...

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…”

Nu jau gandrīz 10 gadus esiet SO „Eksotisko deju centrs „Alegria”” direktore un deju pasniedzēja. Tā izveidē un attīstībā ieguldīts milzīgs darbs. Vai jūtaties gandarīta?

Jā, nenoliedzami esmu gandarīta, bet tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu stipras un saliedētas komandas. Uzskatu, ka viens ilgstoši neesi cīnītājs. Sākumā un krīzes brīžos, protams, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja, bet ilgstoši - vajadzīgs kolektīvs ieguldījums. Mūsu dejotāji iziet pasaulē, un par to man ir milzīgs prieks. Bet uzskatu, ka tas ir tikai sākums. Ja Alegria audzinās dejotājus jau no 10 - 12 gadu vecuma, rezultāts būs daudz labāks. Tam tikai vajadzīgs laiks.

Droši vien piekritīsiet teicienam – nekad nav par vēlu, taču jo ātrāk, jo labāk...

Uzskatu, ka flamenko sākas ar labu bāzi. Ja mēs gribam labus dejotājus, tā ir veidojama jau no bērnības un - pie stangas. Lielākajai daļai Spānijas flamenko dejotāju šī bāze ir, un tas dod papildus bonusus meistarības kaldināšanā. Flamenko, kā jebkurā dejā, ir daudz griezienu, kur baleta pieredze ir noderīga. Protams, arī vispārējā koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta, bez kā nav iedomājama neviena deja.

Eksotisko deju centrs „Alegria” nupat kā pārcēlis nodarbību vietu. RJTC telpām bijāt pamatīgi pieķērusies. Ar ko saistījās šī vieta?

Deju centram jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas daudzas nodarbību vietas. Arī pašlaik esam dažādās Rīgas vietās. Par RJTC jāsaka tā - tā bija vieta, kur labi dejojās, jo bijām 3.stāvā - tuvāk debesīm - ar skatu uz Pēterbaznīcas torni, rietošas saules staros…

Jūs dejojat gan flamenko, gan čigānu, gan vēderdejas. Katrai no šīm dejām ir sava specifika – tās ir tik dažādas! Kā spējat sevi sadalīt visam?

Katrā nākošajā deju stilā atpūšos no iepriekšējā. Lai kā mēs spētu iemācīties identificēties ar citu nacionalitāti - tas ir uz laiku un nosacīti. Katram no šiem pieminētajiem stiliem ir kaut kāda sava rozīnīte - vēderdejām - saldums un optimisms, čigāniem - augošais temperaments, spāņiem - iespēja padusmoties un pailgoties. Pēdējais man ir vistuvākais, jo raksturā esmu ārkārtīgi nopietna un tieša. Mana būtība ar flamenko sakrīt visvairāk. Flamenko arī ir tiešs. Tik tiešs, ka sit pa nerviem…

Kur rodat spēku darbam un ģimenei?

Savos studentos, viņu smaidos un viņu dejā. Komunikācijā. Skaistā mūzikā. Dabā. Gleznošanā. Klusumā…

Vai esiet romantiķe?

Mēdz teikt, ka katra sieviete ir vismaz drusku romantiķe. Uzskatu, ka esmu pragmatiķe un praktisks cilvēks. Mana vide ap mani nav romantiska, un tātad arī es tāda nevaru būt. Patiesībā romantisms man asociējas ar naivismu un pārspīlētu puķīšmīlestību, aiz kuras kaut kas slēpjas. Tie ir mani dzīves novērojami, ka pārlieku romantiski cilvēki aiz romantisma slēpj savas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Jā, man patīk zīmēt ziedus, bet šajā gadījumā tas ir vairāk skaistuma un erotikas simbols. Pavisam noteikti - neesmu par romantismu un romantiķiem.

Mums pieder noteikts, taču nezināms daudzums dzīves pieredzes. Tiklīdz smilšu pulkstenis tiks apgriezts, smiltis sāks plūst un plūdīs… Kādas ir Jūsu attiecības ar laiku? Vai nav gribējies apturēt šo plūdumu?

Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…

Intervēja: FlamencoRiga.lv

„Tikpat interesanti kā Carmen Amaya bija daudzi tā laika dejotāji, no kuriem viņa mācījās...Tikai viņu stāsti netika uzrakstīti...”

Kā viss sākās?

Pirmo reizi ģitāru rokās paņēmu savos tīņa gados. Dažus gadus vēlāk aizbraucu uz Spāniju. Tas bija skaists laiks – mans pirmais Spānijas brauciens. Nodzīvoju tur gadu. Finansiāli biju ļoti ierobežots. Man bija tikai 250 dolāri visam gadam. Bet mana pieredze bija brīnišķīga. Visi bija draudzīgi un pretimnākoši. Tas bija 60.- tajos gados, kad Spānija vēl nebija pārpildīta ar flamenko mācīties gribošiem ārzemniekiem, tāpēc mani uztvēra kā interesantu jaunumu un tas, ka pratu spēlēt ģitāru, nozīmēja neskaitāmus ielūgumus uz svinībām un fiestām. Flamenko ģitāristi vēlējās, lai es viņiem pasniedzu Sabicas materiālu (viņš tajā laikā Spānijā tikai sāka kļūt populārs), un čigāni gribēja zināt, vai protu spēlēt rokmūziku no Pink Floyd repertuāra. Jā, tas bija maģisks laiks. Man žēl to cilvēku, kuri šobrīd dodas uz Spāniju. Sevilja ir masu tūrisma sabojāta.

Pastāstiet par kādu no savām visinteresantākajām flamenko ģitārista pieredzēm.

Nevaru tā ātrumā iedomāties, bet vienmēr ir interesanti strādāt ar Spānijas flamenko top māksliniekiem. Vislielākais izaicinājums ir uzstāties ar augsta līmeņa dejotājiem un dziedātājiem, pirms tam neizmēģinot. Parasti viss izdodas lieliski. Vienīgi esmu ievērojis, ka, atkārtojot to pašu šovu, vairs nav vajadzīgā efekta – pietrūkst mirkļa vienreizīguma sajūtas. Ir arī grūti, ja spēlēju divatā ar vēl kādu ģitāristu. Tas atņem spontānuma un brīvības sajūtu. Man ideālais flamenko ir – viens dejotājs, viens dziedātājs, viens ģitārists.

Jūs esiet ne tikai flamenko ģitārists, bet arī žurnālists.

Jā, tas palīdz šo kultūras fenomenu aplūkot no iekšējās perspektīvas. Cenšos rakstīt par lietām, kas mani pašu ļoti interesē.

Esiet sarakstījis vairākas grāmatas, veltītas flamenko tēmai...

Mans koncepts Paco de Lucia grāmatai bija – lai viņš pats stāsta savu stāstu. Ar saviem vārdiem - tāpat kā to ir darījis daudzajās intervijās. Cik man zināms, Paco nekad nav bijis līdzdalībnieks viņa biogrāfiju tapšanā. Ja neskaita vienu, kura nesen tika izdota spāņu valodā. Visās pārejās grāmatās autori tikai centušies radīt viņa klātbūtnes sajūtu. Ar Carmen Amaya grāmatu bija citādāk – ja, piemēram, Camaron de la Isla bija Dievs, tad Carmen – Dieviete... Tik daudzi slaveni flamenko dejotāji Karmenu dēvē par savu paraugu un ir ietekmējušies tieši no viņas, kaut arī patiesībā viņi neko nezina par šo sievieti un nekad nav redzējuši viņas deju. Tikpat interesanti kā Karmena bija daudzi tā laika dejotāji, no kuriem viņa mācījās. Tādas pašas personības. Tikai viņu stāsti netika uzrakstīti...

Pastāstiet par savas grāmatas „Čigānu Karaliene” rakstīšanas gaitu.

Vienmēr esmu rakstījis. Flamenko žurnāla „Jaleo” izdošana 12 gadu garumā devusi lielu pieredzi. Esmu savācis milzum daudz materiālu. Man ir analītiķa dotības. Grāmatas par Karmenu Amaju galvenie panākumi slēpjas pamatīgā informācijas avotu izpētē. Dienu no dienas stundām es pavadīju dažādu bibliotēku pagrabos. Gāju cauri visiem vecajiem video un audio ierakstiem. Lasīju kaudzēm avīžu, vācu informāciju.

Karmena Amaja ir leģenda, kurai vēl joprojām ir milzīga ietekme. Kā varēja rasties šāds fenomens?

Karmenas Amajas fenomens radies kā daudzu ietekmējošo faktoru kopuma rezultāts. Viņas čigāniskā izcelsme un dzīves stils cilvēkos spēja izraisīt vajadzīgās asociācijas un fantāzijas. Viņas slava tika radīta ārpus Spānijas, kur nekas tamlīdzīgs nebija redzēts. Karmenas dejā atspoguļojās neparasti spēcīga personība. Tā arī bija veiksmes atslēga. Tehniski cilvēkus viņa šokēja ar piesitienu ātrumu un griezieniem, taču ja analizē viņas deju – tā bija krietni ierobežota. Viņa visu laiku atkārtoja vienas un tās pašas kustības. Arīdzan kāju piesitieni, kaut arī ātri un spēcīgi, salīdzinot ar mūsdienu standartiem - ļoti vienkārši. Viņa tiek dēvēta par revolucionāru, bet patiesībā daudzas idejas smēlās no citiem flamenko māksliniekiem. Tai skaitā ideju par dejošanu vīriešu apģērbā...

Pārpublicēts no: www.sfflamenco.com

Intervēja: Jason Englund

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Pagājuši vairāk nekā 10 gadi, kopš pirmoreiz tika demonstrēta filma „Flamenco”...

Jā. Vai tiešām mana filma? Kā plūst laiks... Nespēju aptvert.

Kā Jums liekas, cik lielā mērā Jūsu filmas ietekmējušas flamenko internacionālo pieejamību?

Esmu absolūti apmierināts ar visiem mūzikliem, kurus radīju sadarbībā ar Antonio Gadesu. Sākot  no „Bodas de sangre” („Asinskāzas”) līdz pat „Carmen”, kurai bija vērienīgi panākumi. Mūs visus tas pārsteidza. Tā bija filma, kura ceļoja pa visu pasauli un vēl joprojām tiek rādīta TV daudzās valstīs. Brīnumaini! Pēcāk kopā ar producentu Juan Lebron filmējām „El amor brujo” („Burvju mīla”) un „Sevillanas”. Lai gan šīs filmas sasniedza acīmredzami mazāka mēroga popularitāti, tā bija revolūcija – jauna, fascinējoša filmu žanra aizsākums. Burvīgs dokumentālās filmas hibrīds. Varen radošs. Nu, nevar to nosaukt par dokumentālo filmu. Mākslinieki piekrita rādīt specifiskas lietas, ko mēs ar Manolo izdomājām. Viņi atskaņoja gabalus speciāli mums, mēģinādami pārveidot Sevillanas. Es un Manolo Sanlucar uzskatījām, ka Sevillanas nav ar flamenko nesaistīts dejas stils. Ja pietiekami nopietni pavēro, flamenko un Sevillanām ir kopīgas iezīmes. Un, liekas, mēs tās atradām. Sevillanas gan ir ļoti ierobežotas, taču man patīk šī ierobežotība, jo arī ciešā rāmī pastāv daudz brīvas izpausmes iespēju. Mūsu atklāsme pārsteidza pat pašus Sevillanu cienītājus. Protams, tāds arī bija mans nodoms – nevis aprobežoties ar jau esošā atspoguļošanu, bet meklēt jaunus, neredzētus apvāršņus. Šo izaicinājumu veicu kopā ar lielisko un neaizstājamo Manolo Sanlucar.

Atgriežoties pie filmas „Flamenco” – kādi bija Jūsu nolūki šai sakarā?

Tā bija daudz sarežģītāka. Ļoti komplicēta filma. To veidot bija samērā grūti. Un laikam jau vissmagāk bija izvēlēties cilvēkus, kuri filmēsies, kuri ne. Diemžēl ne visi, kuriem tur vajadzēja būt, tur arī ir. Bet daudzi no labākajiem ir. (Smejas) Šajā gadījumā sadarbojos ar Manolo brāli Isidro Muñozu, kurš bija mana labā roka. Vienmēr esmu apgalvojis - viss, ko es zinu par flamenko, ir tas, ko esmu spējis iemācīties un pārņemt no līdzcilvēkiem - kolēģiem, biedriem. Vienmēr mēģinu atrast kādu, kurš zina vairāk par mani. Tā es varu mācīties. Ieguvums no sadarbības ar Manolo un Isidro bija milzīgs. Es tik daudz uzzināju. Un „Flamenco” ir šo iegūto zināšanu rezultāts. Tas ir tik kolosāli bagātinoši – stundām ilgi būt kopā ar šādiem cilvēkiem.

„Flamenco” filmējāt vecajā Sevillas Plaza de Armas vilcienu stacijā, to transformējot par uzņemšanas laukumu. Vai filmēšanas laikā bija kādi jautri, anekdotes cienīgi atgadījumi?

Vispārsteidzīgākais un jautrākais bija apziņa, ka man kaut kādā veidā būs jārosina un jāpiespiež La Pagueru un visus tos cilvēkus atnākt uz uzņemšanas laukumu un filmēties. Ja nu viņiem būs auksti, piemēram. Un ja nu viņi nebūs spējīgi parādīt savu mākslu tādu, kāda tā būtu citādā situācijā – dabiskos apstākļos. Man bija bail, ka tikai neiznāk tāpat, kā filmējot „Sevillanas”, kad visi teica: ”Un mums te tagad jārāda viss, ko protam? Kamerām un prožektoriem? Jūs vēlaties, lai mēs šeit dziedam līdz nemaņai, ja?” (Smejas) Taču šoreiz, par laimi, viss bija brīnišķīgi. Cilvēki saprata, ka viņu veikumam ir dziļa jēga - tas, ko viņi rādīs, tiks iemūžināts un saglabāsies kā kultūrvēsturiska liecība. Mēs visi centāmies, cik spējām, lai gūtu maksimāli labu rezultātu. Un šī ir tā svarīgākā lieta kinomākslā – spēja tvert mirkli, iemūžināt. Daudzi izcili flamenko mākslinieki - Lola Florez, Farruco, Antonio Gades - vairs nav starp mums, viņi ir miruši. Cik tas ir skumji! Bet ir saglabājušās dokumentālas liecības. Mēs vēl joprojām varam apbrīnot viņu dziesmas, dejas, talantu.

Talantu, kurš iedvesmo visu pasauli...

Jā, tas ir netverami skaisti...

Jūsu nākamais muzikālais projekts „Iberia” arī ietver flamenko. Kādā veidā šoreiz?

„Iberia” ir citādāka. Šajā filmā ir flamenko, taču tā ietver arī citus deju un mūzikas žanrus. Filmā ir spožs mākslinieku sastāvs - Enrique Morente, Sara Baras, Antonio Canales, Manolo Sanlucar – viņi visi pamatīgi strādājuši, lai mums parādītu patiesu skaistumu... Un ir arī Aragonas tradicionālā deja – hota (jota), basku dejas gabals. Albenizs komponēja pāris nesavienojamus skaņdarbus, tāpēc bija izaicinājums tos miksēt ar flamenko un citiem žanriem. Ir pat pāris hiphopa un flamenko miksējumi, kas ir ļoti interesanti, jo šīm dejām ir daudz kopīga. Mans sapnis ir uztaisīt mūziklu, kurā hiphops būtu samiksēts ar flamenko. Es runāju nopietni. Es patiešām nejokoju...

Kas izraisījis šo flamenko un kino „mīlas dēku”?

Kino spēj parādīt acīmredzamo. Flamenko ir fenomens, kas pārsteidzis mūs visus. Tas ir ceļš, kurš veras arvien plašāks un sniedzas tālu nākotnē. Mans kino nav tuvošanās kaut kam stagnātiskam, pagātnē iestrēgušam. Tas varētu būt bīstami. Tad flamenko kļūtu par nedzīvu mākslu, kā tas ir noticis ar tradicionālo spāņu folkloru. Viss jau būtu lieliski, taču tā noenkurojusies pagātnē un tikai retu reizi bauda atdzimšanu. Savukārt flamenko – kas mani tā iedvesmo – iet citu ceļu. Tas ir kā džezs, kurš var būt ļoti pareizs un arī nepareizs, vai arī pavisam, pavisam dīvains, ja kādreiz tam tādam jābūt. Un es cīnos par to, lai flamenko māksla sasniegtu jaunu kreativitātes pakāpi. Vienmēr esmu dejotājiem teicis – ir jauki, ka tiek dejots tradicionāli, bet var arī citādāk. Kāpēc nepamēģināt ko jaunu? Vai arī – kāpēc nedziedāt citādi? Lieliski, ka ir tādi burvīgi flamenko dziedātāji kā, piemēram, Enrique Morente, kurš lauž visas iespējamās barjeras. Es to uzskatu par unikalitāti. Viņš eksperimentē visos virzienos. Arī citi dziedātāji to dara. Uz ģitāras to ir vieglāk panākt. Ir flamenko ģitāristi, kuri ļaujas izaicinājumam un rada patiešām ļoti personisku mākslu. Arī flamenko dejā to ir vieglāk izdarīt. Nav vērts sevi ielikt rāmjos, iegrožot...

Vai tieši flamenko dejas estētika ir Jums vistīkamākā?

Jā, flamenko deja man patīk vairāk, kā jebkura cita deja. Nevaru izskaidrot, kāpēc. Tur ir kaut kāda mistērija. Kaut kāda maģija. Flamenko deja ir ekskluzīva – jau tas vien, ka nevienā citā dejā tu nevari vienlaicīgi ar kājām iesakņoties zemē un ar rokām pieskarties debesīm. Nu, vai tas nav ekskluzīvi?

Varbūt šī atziņa ir brīnišķīgs iegansts „Flamenco 2” radīšanai?

Nezinu gan. Es jau labprāt gribētu, bet ir jābūt izdevībai to darīt. Es uzfilmēju „Iberia” un šobrīd vēl nezinu, ko darīšu tālāk. Manā dzīvē flamenko vienmēr bijis ļoti aktuāls, taču mani saista arī daudzas citas lietas. Piemēram, man tika piedāvāts uzņemt filmu Portugālē, kuras pamatā būtu tradicionālās fado elēģijas. Nezinu kad, bet es to paveikšu. Fado nav saiknes ar flamenko, bet verētu būt. Atšķirība nemaz nav tik liela. Ja flamenko dziedātājs pēkšņi vēlētos kļūt par fado dziedātāju, tas būtu satriecoši! (Smejas) Esmu atvērts visādām idejām. Jā, es domāju, tas būtu kolosāli!

Kā Jūs vērtējat Antonio Gadesa atstāto māksliniecisko mantojumu?

Mjā... Antonio. Tas, ko viņš paveica... Man liekas, viņš pats to pat neapzinājās. Mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš gan nebija nekāds inovators. Ne soli neatkāpās no solīdā flamenko struktūras, ko apguva ar Pilar Lopez un turpināja kopā ar Cristina Hoyos. Viņš bija akadēmiskās flamenko dejas meistars. Es bieži vēroju viņa vadītos mēģinājumus. Viņš prata iedvesmot savus dejotājus. Prata motivēt, disciplinēt, rosināja dejot maksimāli labi, mēģināt, trenēties tik ilgi, kamēr izdodas. Vēlāk viņš deva brīvību pašiem izvēlēties, ko un kā dejot. Talanta un disciplīnas ziņā viņš bija satriecoša personība. Un lielisks horeogrāfs, ko daudzi aizmirst. Iespējams, tikpat labs horeogrāfs, cik labs dejotājs. Viņā bija tāda ritma izjūta... un telpas izjūta...

Un apgaismojuma...

Jā, arī apgaismojuma izjūta, tas tiesa. Viņam patika fotomāksla, tāpat kā man. Šajā ziņā mums ir dvēseles radniecība. Mēs daudz runājām arī par foto. Viņš man deva fotokameras, kad es tās sāku kolekcionēt, esmu tām ļoti pieķēries. Un šo skaisto pulksteni viņš man atdeva, esmu ļoti saudzīgs pret to. Jā, mēs lieliski sapratāmies.

Kāds viņš bija?

Viņš bija vīrietis ar ļoti dramatisku izskatu. Ārkārtīgi nopietns. Dejoja tā, it kā viss būtu viena liela traģēdija. Es viņam mācīju priecāties par deju – nedejot tikai tāpēc, ka tas ir pienākums, ka viņam ir deju kompānija, kura jāvada, jo tas ir viņa darbs. Liekas, man izdevās viņu iemācīt baudīt...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...”

Runā, ka esi galīgi traka uz flamenko...

Ak, jā, esmu galīgi traka. Pilnīgi un absolūti. Neredzu neko jēdzīgāku, ar ko nodarboties. Godīgi sakot, cits nekas mani vairs neinteresē.

Vai fanātisms nav kaitīgs?

Domāju, ka nē. Vismaz manā gadījumā. Tas palīdz apzināties mērķi, uz ko tiecos...

Uz ko tiecies?

Hmmm...

Tu esi ļoti nopietna?

Jā, esmu ārkārtīgi nopietna. Bet reiz mans filozofijas pasniedzējs teica tā: „Jūs esiet ļoti nopietna, taču Jūsos ir dzīvs humors. Tas labi...” Agrāk ļoti kompleksēju par savu nopietnību, jo visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus. Man tas riebjas. Man nepatīk smaidīt. Es dažreiz viltīgi smīnu, bet smaidu ļoti reti. Un man pašai arī labāk patīk nopietni cilvēki. Tādi drūmie – mūžīgie domātāji.

Tev patīk domāt?

Es agrāk nedomāju. Neiedziļinājos. Visu darīju automātiski. Darīju tikai tāpēc, ka jādara, jo tā vajag, jo tas ir pareizi – to no manis sagaida. Tagad man nospļauties. Esmu baigā egoiste. Daru to, ko jūtu. Iedziļinos sevī.

Kā sāki dejot flamenko?

Vienmēr esmu dejojusi. Daudzus gadus dejoju tautas dejas. Man ļoti labi padevās. Savā grupā biju vislabākā. Tad mani paaicināja uz vecāko grupu, kur sarežģītākas dejas. Arī tur viss sanāca. Pēc tam estrādes dejas pie Ritas Spalvas dejoju. Tad aizgāju uz Veizāna modes dejām. Visur patika. Veizāna modes dejās daudz ieguvu. Kaut arī dejojām hiphopu, funky, jazz, swing. Mums bija labi pasniedzēji – Gunta Bāliņa, Andris Bukolovskis, Sergejs Ostrenko u.c. Pēc tam staigāju uz vēderdejām. Tas bija kaut kas jauns – gribējās pamēģināt. Arī salsu un Argentīnas tango izmēģināju, līdz beidzot nonācu līdz flamenko. Garš posms. Dažreiz žēl, ka flamenko sāku tik vēlu. Nu, kāpēc neatnācu agrāk...

Cik ilgi dejo flamenko?

Vēl pat īsti divi gadi nav pagājuši, kopš atnācu uz Alegria flamenko grupu pie Ilzes Zariņas. Tas ir ļoti maz. Flamenko mācās gadiem. Uzskatu, ka tāda īsta flamenko dejotāja no manis varētu sanākt pēc gadiem septiņiem. Man priekšā pamatīgs darbs. Un Spānija man vēl priekšā. Flamenko man jāmācās Spānijā. Es nevaru būt īsta flamenko dejotāja, dzīvojot Latvijā. Tas nav nopietni.

Ko tad tu vēl šeit dari?

Mjā... Studēju. Man jāpabeidz augstskola. Studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Pēc vidusskolas beigšanas biju galīgi izmisusi, nezināju, ko iesākt. Jutos kā no laivas izmesta. Braucu prom no Latvijas. Dzīvoju Vācijā, strādāju par auklīti 3 bērnu ģimenē. Vēlāk mani iepazīstināja ar franču mākslinieci – gleznotāju. Es viņai iepatikos, viņa mani paņēma strādāt savā galerijā. Tas bija interesants laiks. Nokļuvu pavisam citā sabiedrībā - mākslinieki, intelektuāļi. Bija tāda ļoti viegla dzīve. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, bija vietējās slavenības, ļoti bagāti. Tādu bagātību mūžā nebiju redzējusi. Sākumā tas mani šokēja. Dzīvoju villā. Man tika dots viss trešais stāvs. Varēju izvērsties. Pieradu pie luksusa. Tad sāku just diskomfortu – it kā viss ir, naudas arī pietika, bet piepildījumu kā nejutu, tā nejutu. Izdomāju, ka jābrauc atpakaļ, kaut kas jāstudē, par kaut ko jākļūst... Tikai nevarēju saprast, par ko... Meklēju iespējamos studiju variantus. Ieraudzīju kultūras vadības programmu – likās saistoša. Pirmajās lekcijās mums stāstīja, ka mēs esam tie, kuriem dzīvē būs jāmācās saskatīt lietas, ko citi nesaredz. Vēl mums stāstīja, ka esam unikāli un īpaši. Es tam noticēju. Mums piekodināja meklēt pašiem savu kultūras un mākslas formu, kurā izpausties. Arī to es ņēmu vērā un cītīgi meklēju. Kas meklē, tas atrod. Liekas, esmu atradusi...

Vai jūties laimīga?

Nezinu. Laikam nejūtos. Vēl jo projām kaut kas pietrūkst... Es, protams, novērtēju to, kas man ir. Kad ir pavisam grūti, es domāju par tiem, kam ir vēl grūtāk. Piemēram – par tiem, kuriem nav kāju vai roku. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Netālu no manām mājām ir rehabilitācijas centrs. Tur ir daudz invalīdu. Kad braucam ar mašīnu, jāuzmanās, jo pa ceļa malu braukā cilvēki ratiņkrēslos. Katru dienu redzu tādus cilvēkus. Man ļoti žēl. Tad es apzinos, ka īstenībā esmu laimīga un man tādai jābūt. Man ir kājas un rokas. Man ir acis, ar kurām es redzu, un ausis, kuras man ļauj sadzirdēt. Man ir brīnišķīgs ķermenis. Vienreiz redzēju, kā flamenko koncertā zālē ieved sievieti ratiņkrēslā un pieved tuvu pie skatuves, lai arī viņa varētu baudīt koncertu. Baudīt. Bet kā var baudīt, apzinoties, ka pats nekad nevarēsi staigāt... Sāpīgi. Tāpēc es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...

Intervēja: Tatjana Petrova