Flamenko kontekstā termins jaleo attiecināms uz jebkuru flamenko stilu, kurš tiek dejots viesībās, plaukstu sitienu un skaļu, jūsmīgu, iedvesmojošu apbrīnas saucienu pavadījumā. Ja runājam par jaleos kā atsevišķu dejas stilu, tas ir ļoti līdzīgs buleriām – sava veida buleriu aizvietotājs, kuru praktizē Ekstremadurā. Tam ir monotons takta impulss (modulācija) un dejošanai piemērots ritms. Stils ir ārkārtīgi sens. No izzušanas to ir izglābušas Ekstremaduras čigānu dziedošās balsis. Jaleos izcelsme ir senāka par buleriām un solea. Tas tiek dēvēts par šo divu minēto stilu priekšteci. Jaleos saknes rodamas deju stilā chufla, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē – joks, izjokošana. Marcaje ir līdzīga buleriām, taču reversa un lēnāka. Akcents ir uz pirmās trioles. Samērā vienkārši. Līdzīgi kā fandangos. Jaleos melodijas ir dzīvīgas un viegli atpazīstamas.

Lai pārstrādātu enerģiju un notiktu mijiedarbība starp smalkajiem un fizisko ķermeni, cilvēkam ir speciāli enerģētiskie centri – čakras. Organisms enerģētiski un fiziski spēj pareizi funkcionēt tikai tad, ja enerģijas daudzums čakrā pārsniedz tās patēriņu.

Flamenko deja visspēcīgāk aktivizē muladharu jeb saknes čakru. Čakra atrodas mugurkaula pamatnē, un tās vibrācijas atbilst tumši sarkanajai krāsai. Stihija – zeme. Aktivizējot muladharu, tiek uzmodināts kundalini spēks, kurš dus šajā čakrā. Atmodināts, tas ceļas uz augšu pa visām čakrām gar mugurkaulu, kas nozīmē garīgo izaugsmi, tiekšanos pēc savienošanās ar Dievu jeb Augstāko kosmisko saprātu.

Vārds muladhara sanskritā nozīmē „atbalsts“. Šīs čakras aktivizēšana sniedz drošības un atbalsta izjūtu, vairo vitalitāti un ļauj stabili turēties pie zemes dzīves. Tā dara mūs možus un enerģijas pilnus. Emocionālajā līmenī šī čakra rada drosmi un patstāvīgumu. Čakras galvenā nozīme ir dzīvības saglabāšanas procesos, jo tā regulē tā saucamo „cīņas vai bēgšanas“ reakciju. Ja saknes čakra nav pietiekami stimulēta, cilvēkam rodas vienaldzīga, apātiska attieksme pret dzīvi, viņu māc gurdenums un viss šķiet pārāk grūts. Trūkst intereses par dzīvi kā tādu.

Kaut gan stimulēt saknes čakru ir ārkārtīgi svarīgi un ieteicami, nepārcentīsimies, jo pārmērīgi stimulēta, tā izraisa agresivitāti, vēlmi uzkundzēties, īpašnieciskas tieksmes un citus nelabvēlīgus izturēšanās veidus. Var rasties arī pārlieku spēcīgs kaislīgums un emocionalitāte, izraisot straujas pārmaiņas garastāvoklī...

Veiksmi, veselību un uzplaukumu vēlot, FlamencoRiga.lv

Spānija ir valsts, kurā izprotama traģēdijas būtība. Arī dzīves uztvere tur ir traģiska. Visu nosaka liktenis, un nav vērts to noliegt.

Tiešām traģiski...

Spāņiem traģika patīk. Viņiem no tā kaifs... Lai cīnītos ar traģiku, viņi sevī attīsta drosmi, spēku un pašlepnumu.

Jo vairāk, jo labāk...

Spāņu traģika vistiešāk saskatāma vēršu cīņās un flamenko. Kaut arī bullis tiek uzskatīts par cēlu dzīvnieku, traģika pieprasa, lai tas tiktu nogalināts. Buļļa cietsirdīgā nonāvēšana ir matadora drosmes izpausme, kas traģēdijā labi iederas.

Nāve esot skaista...

Kas attiecas uz flamenko, tad arī tur viss ir traģiski... Flamenko tēmās traģika variējas sākot no filozofiski traģiskā līdz pat politiski traģiskajam. Vēl ir arī personīgās dzīves traģika, kas ietver sevī mīlestības mokas un visādas figņas.

Autors: FlamencoRiga.lv

Sarkans simbolizēt kaislību, dusmas, seksualitāti, revolūciju, briesmas. Sarkanā ir asiņu krāsa – dzīvības simbols. Tajā pašā laikā jāatceras, ka asiņu izliešana nozīmē nāvi. Sarkanais visspēcīgāk kairina mūsu redzi. Tā simbolizē nerimtību, trauksmi, kustību,  tos spēkus, kas cilvēkiem liek ciest un atkal atdzimt. Sarkans - drosme, cīņa un uzvara. Tas uzbudina un paātrina. Sarkanās krāsas devīze ir – nekad neapstāties! Šī krāsa iedvesmo un dod spēku turpināt aizsākto darbu. Krāsas pozitīvais aspekts – līderība, neatlaidība, cīņa par savām tiesībām, dinamiskums, atzinība, atdzimšana, pateicība. Tā valda pār seksuālajām attiecībām. Sarkanā krāsa savā labākajā izpausmē piepilda dzīvi ar kaislību, kas nes gandarījumu, bet negatīvajā aspektā tā ir saistīta ar dzīvniecisku instinktu un izvirtību. Sarkanā krāsa ir orientēta uz izdzīvošanu un paš­saglabāšanos, tā izjūt vajadzību pēc taisnības.

Autors: FlamencoRiga.lv

Pops, roks, džezs, elektro, kubiešu, afro, ladino un latino mūzika... Liekas, visu ir iespējams sajaukt un miksēt. Un tieši tas jau arī tiek darīts. Pat dziedātāji, kuri līdz šim dziedājuši tikai tīru flamenko, turklāt darījuši to ļoti augstā meistarības pakāpē, patlaban sāk eksperimentēt. Viedokļi par nuevo flamenco ir dažādi – kamēr vieni  jūsmo un sauc šo paveidu par flamenko nākotni, tikmēr otri baidās, ka šāda flamenko attīstība varētu radīt flamenco puro nāvi...

Nuevo flamenco aizsākumi meklējami pavisam nesen – 1970tajos - Franko diktatūras pēdējos gados. Jaunā vēsturiskā perioda sākums iedvesa pārmaiņas mūzikā. Šīs pārmaiņas, protams, skāra arī flamenko. Kopš tā laika nuevo flamenco progresē. Lēnām, bet droši...

1977. gads nuevo flamenco vēsturē iezīmējas kā flamenko un popa „sakrustošanas” gads. Šīs jaunās tendences skaidri atspoguļojas grupas Veneno visveiksmīgākajā albumā „Veneno”. Paši mākslinieki par patiesajiem nuevo flamenco aizsācējiem un žanra veterāniem uzskata grupu Triana (1974 – 1983), kuri bija ļoti drosmīgi un flamenko „sapāroja” ar roku. Viņi kļuva par sava veida mūzikas fenomena – Andalūzijas roka – radītājiem. Savukārt grupa Pata Negra savos radošajos meklējumos nonāca līdz flamenko un blūza sapludināšanai. Džezs un elektroniskā mūzika ar flamenko saskārās nedaudz vēlāk, radot flamenko chill – žanru, kura vistipiskākā pārstāve ir dziedātāja Chambao.

Un varbūt nemaz nav tik traki... Lai taču cilvēki priecājas! Nuevo flamenco un flamenco puro līdzāspastāvēšana ir iespējama. Vai ne?

Autors: FlamencoRiga.lv

Alboreá jeb albolá ir flamenko stils, kurš tradicionāli tiek izpildīts čigānu kāzās. Šī stila dziedāšana un dejošana ārpus precību konteksta ir stingri aizliegta. Deja tiek uzskatīta par ļoti intīma rituāla sastāvdaļu, tāpēc to izpilda tikai ģimenes lokā. Balstoties uz čigānu tradīcijām, Alboreá izpildīšana nevietā un nelaikā piesauc nelaimi, tāpēc čigāni nekad to nedejo svešinieku klātbūtnē.

Alboreá nosaukums radies no spāņu albor, luz de albor, kas tulkojumā nozīmē – rītausma, rītausmas gaisma. Šim stilam ir cieša saite ar čigānu romancēm, tāpēc arī dziesmu tekstos jaušamas līdzības. Lielākoties tie stāsta par kādu skaistu čigānu meiteini un cildina šīs meitenes jaunavību pirms kāzām. Dejas ritms un ģitāras pavadījums savukārt identisks flamenko stilam soleá.

Y yeli, yeli, yeli ya.... Ar šādiem vārdiem sākas gandrīz katra Alboreá dziesma. Visai savdabīgi... Kas gan ir šis žēlabaini izdziedātais Yeli? Kāda ir tā simboliskā nozīme? Vārds Yeli ir čigānu kāzu rituāla – līgavas jaunavības pārbaudes - apzīmējums. Saskaņā ar tradīciju, kāzu norises laikā dažas čigānu sievas sapulcējas kādā mazā istabā un gatavojas svarīgajam rituālam. Uz gultas vai galda tiek uzklāts palags un spilvens, kuru izdaiļo ar rožu un neļķu ziedlapiņām. Kad daiļavas šķīstības pārbaudei viss sagatavots, telpā nāk liels skaits čigāniešu, sev līdzi vezdamas līgavu. Jaunavības pārbaude tiek uzticēta čigānu vecākajai, kurai piešķirtas šādas tiesības. Asinis uz aptraipītā lakatiņa trīs ielocēm dēvē par trīs šķīstības rozēm. Ja pēc pārbaudes uz baltā lakatiņa parādījušās sarkanās rozes, laulības var norisināties.

Autors: FlamencoRiga.lv

Vēdekli – ierīci, kura pielāgota sejas apvēdināšanai un atvēsināšanai un itin bieži tiek lietota flamenko dejā, pazina jau antīkajā pasaulē. Šī priekšmeta rašanās definējama ar brīdi, kad vīrietis centās iedegt ugunskuru. Lai iekvēlinātu ogles, viņš ugunskuram vēdīja gaisu, izmantodams vēdeklim līdzīgu priekšmetu.

Sākotnēji vēdekļus saviesīgās ceremonijās izmantoja Ēģiptē, Persijā, Grieķijā un Romā. Tie tika izgatavoti no palmu un lotosa lapām, vēlāk no strausu un pāvu spalvām. Indijā vēdeklis bija karaliskās svītas piederības zīme. Japānā tas simbolizēja militāro varu. Eiropā par ierastu dāmas garderobes sastāvdaļu kļuva 16. gs. Tieši šajā laikā no Austrumiem Eiropā ienāca saliekamie vēdekļi. Ludviga XV un XVI laikā Francijā parādījās ar zeltu, sudrabu, perlamutru un ziloņkaulu rotāti vēdekļi no ādas, zīda un pergamenta. Versaļas galmā tiem bija milzīga loma pils ceremonijās – vēdekli varēja atvērt tikai karalienes klātbūtnē.

Spānijā vēdeklis pirmo reizi minēts 14. gs. sarakstītajā Pedro IV de Aragón hronikā, kurā karalis cildināts ar vārdiem - „viņš, kurš nēsā vēdekli”. Kaut arī dažās kultūrās vēdekļus lietojuši vīrieši, 18., 19. gs. Spānijā šis aksesuārs ir neatņemama sieviešu garderobes sastāvdaļa. Vēdeklis kā smalku un elegantu pilsētnieču atribūts tiek atspoguļots arī tā laika literatūrā un glezniecībā. Visvairāk tas ticis izmantots Andalūzijā – Seviljā un Granadā. Par šī aksesuāra svarīgumu liecina īpaši izkoptā žestu valoda. Ja sieviete slēpa acis aiz vēdekļa, tas nozīmēja, ka viņa iekāro savu vīrišķā dzimuma sarunu biedru. Ja daiļā dāma ar vēdekli maigi pieskārās kreisajam vaigam, šis žests kalpoja par pielūdzēja atraidīšanas zīmi. Vēdekļa pieskaršanās labajam vaigam nozīmēja piekrišanu. Precētas sievietes vēdekli vēdīja lēni un apvaldīti. Ātra vēdekļa vicināšana bija jaunu meiteņu privilēģija. Ar šādu žestu viņa labprātīgi piedāvājās un akcentēja savu neprecētas sievietes statusu.

Autors: FlamencoRiga.lv

Ir dziesmu un deju stili, kuru robežas sniedzas ārpus flamenko. Kaut arī to izcelsme saistīta ar spāņu un Dienvidamerikas tautas mūziku, šiem stiliem ir neliela saite ar flamenko mākslu.

Rumbas izcelsme ir Kuba. Šis stils atceļojis uz Spāniju pēc kara starp Kubu un Ameriku 1898. gadā. Karam beidzoties, Rumbu uz Spāniju atveda tolaik Kubā karadienestā iesauktie andalūzieši. Rumba ir izteikti latīņamerikāniska deja, kuras izpildījumā dominē seksīgas un pavedinošas gurnu kustības. Sākotnēji ritmiski tā bija daudz sarežģītāka, bet Eiropu tā sasniedza jau kā stipri novienkāršots stils. Ap 1950. g. Rumbas popularitāti Spānijā veicināja Barselonā dzīvojošie čigāni, kuri adaptēja šo stilu. Čigānu šarmu un juteklību ieguvušais stils nu tika dēvēts par Rumba Gitana. Vēlāk šo stilu pārņēma tādi mūziķi kā Paco de Lucia, Cameron un Gypsy Kings.

Colombiana ritmiski ļoti līdzīga Rumbai. Kaut arī daži eksperti lēš, ka šo stilu radījis Pepe Marchena, tā attīstījusies no Latīņamerikas tautas mūzikas. Pepe Marchena savas Colombianas balstīja uz Rumbas. Viņa Colombianas tika pamatīgi kritizētas. Flamenko mākslas pētnieki atzīst, ka Marchena un Valderama, spēlējot Colombianas, postīja flamenko patieso būtību, padarot to par lētu komerciju. Kā Rumba, tā Colombianas ir absolūtā kontrastā ar flamenko raksturojošo cante jondo (Dziļā dziesma). Šie stili ir daudz vieglāki, melodiskāki, tāpēc vidusmēra klausītāja ausīm tīkamāki un saprotamāki. Tikpat vienkārši ir Colombianu dziesmu teksti – pārsvarā aprobežojas ar stāstu par jaunu Kolumbiešu meiteni. Kaut gan pētnieki Colombianu neuzskata par flamenko, neoficiāli šajā kategorijā tā iekļuvusi pateicoties leģendārajai flamenko dejotājai Carmen Amaya, kura kopā ar savu ģitāristu Sabicas šo stilu popularizēja, koncertējot ārpus Spānijas.

Arī Guajira ir kubiešu stils, kas Andalūzijā nonācis ap 1840. gadu. Spāņi lieto vārdu guajiro, lai apzīmētu kubiešu zemnieku, bet guajira Kubā dzīvojošo indiāņu valodā nozīmē – meitene. Guajiru dziesmu teksti attiecināmi uz kādu skaistu meiteni no Havannas. Tās ritms ir identisks Buleriām, mainās tikai akcentējums. Arī šo stilu bija iemīļojis Pepe Marchena. Guajiru saldās, jaukās, harmoniskās melodijas kļuva par viņa mūzikas raksturojošo iezīmi, tādējādi izraisot vieglu smīnu un zobošanos par Pepes Marchenas nenopietnību, jo tīrs flamenko nesatur nevienu no šiem elementiem.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv