Marta Alberinga

Viņa dzīvoja īstā dzīves mutulī, dega un kvēloja. Ar savu iekšējo uguni spēja aizdedzināt. Šī uguns piešķirta tikai patiesi lieliem māksliniekiem...

Mīlestība uz deju Martai Alberingai (1909.27.07.-2005.06.12.) sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Drīz pēc tam Marta sāka mācīties Rīgā un apmeklēja baletskolu. Vēlāk meitene mācījās klasisko baletu pie kādas itālietes, tad Fjodorovas baletskolā. Kad Harijs Plūcis nodibināja valsts baletskolu, Marta nolēma pēc vasaras brīvdienām tur iestāties, bet, kad viņa rudenī atgriezās Rīgā, jau bija par vēlu: visas vietas aizpildītas, un meitenei toreiz kļuva tik skumji, ka gribējās mesties Daugavā. Tad radās iespēja mācīties Beatrises Vīgneres studijā, kura, ievērojusi savas audzēknes temperamentīgo un neatlaidīgo dabu, ieteica viņai pievērsties spāņu dejām. Sākumā Marta šo priekšlikumu pieņēma bez lielas intereses, bet, pamazām apgūstot aizraujošos flamenko deju ritmus, viņa pakļāvās to burvībai. Rezultāts bija lielisks, - jau pēc diviem gadiem kritiķi atzina, ka viņai ir liels talants.

1937. gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai pilnveidotu un padziļinātu spāņu dejas prasmi un iemaņas pie slavenajiem flamenko deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero un Doloresas Moreno. Tomēr jaunajai dejotājai visu laiku bija jārēķinās ar naudas problēmām, tādēļ viņa dzīvoja klosterī, pati pāršuva un pēc izjūtas uzlaboja Francijas veikalos pirktos lietotos tērpus, patstāvīgi iestudēja savas dejas. Viņai bija laba dzirde un dejas tehnika. Braucot transportlīdzekļos, viņa dažkārt domās par deju tā aizrāvās, ka sāka sist kājas dejas ritmā. Mācību laikā viņa bieži brauca ciemos uz Latviju, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, atgriezās mājās pavisam.

Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940.gada 12.februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu. Jaunās mākslinieces nodejotās spāņu dejas tā iespaidoja publiku, ka pēc koncerta daudzi uzskatīja dejotāju par īstu spānieti. Otrs deju vakars notika jau pēc divām nedēļām. Pēc tam sākās neskaitāmas viesizrādes tuvās un tālās vietās daudzu gadu garumā, prasot no mākslinieces lielu fizisko spēku un garīgo izturību.

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri viņu dievināja. Sajūsminātie spāņi viņas albūmā ierakstījuši daudzus jaukus komplimentus un dzejoļus.

Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1947.gadā māksliniece piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes. Arī pašu mājās tā laika komunistiskā režīma dīvaino uzskatu un aizdomīguma apstākļos divas reizes Martu Alberingu Maskavā noņēma no skatuves, jo modrie uzraugi domāja, ka viņa nelegāli atbēgusi no ārzemēm.

Tad mākslinieces dzīvē nāca jauns pagrieziens, jo reiz, uzstājoties Frunzē, Marta Alberinga sastapa slaveno pasaules tautu deju izpildītāju Mahmudu Esambajevu, kurš ar savu savdabīgo dejas stilu bija izsaucis publikas apbrīnu un sajūsmu daudzās pasaules valstīs. Mākslinieks, redzot Martas Alberingas uzstāšanos un augstu novērtēdams viņas dejas tehniku un mūzikas ritma izjūtu, lūdza dejotāju kļūt par viņa flamenko deju skolotāju. Viņu sadarbība ilga divus gadus, kopā uzstājoties uz ievērojamākajām tā laika skatuvēm. Tad pēkšņi Marta Alberinga pārtrauca koncertdarbību un par šo dzīves periodu viņa stāsta grāmatā Likteņstāsti : ”... 1960.gadā pārbraucu atpakaļ Latvijā. Mamma bija smagi slima, es pēc tam viņu deviņus gadus uz gultas gulošu kopu, un mana dejas karjera bija beigusies. Mahmuds pēc tam vairākkārt brauca uz Rīgu un Jūrmalu ar solovakariem un vienmēr sūtīja man biļetes. Reiz koncerts bija Kolhoznieku namā, es nokavējos, jo briesmīgi lija. Jau gandrīz pusstunda pāri sākumam, eju ar draudzeni Elvīru iekšā foajē, administrators sarkans un nobijies skrien pretī: “ Marta, Marta, ātrāk, Mahmuds sēž ģērbtuvē un bez jums nesāk dejot. Direktors Šveiņiks pārskaities, ka bail!”

Koncerts beidzās, Esambajevam nes puķes, viņš taisa savas parastās “špāses” ar apmetņa sviešanu puķu dāvinātājām zem kājām, bet tad aicina pārtraukt aplausus un saka : “Neaplaudējiet man! Aplaudējiet manai dārgajai Martai, kas mani iemācīja dejot spāņu dejas! Jūs varat būt lepni, ka jums ir tādi spāņu dejotāji.”

Visa Martas Alberingas dzīve ir pagājusi nepārtrauktā darbā un mīlestībā uz mākslu. Līdz mūža beigām viņa katru dienu kavējās atmiņās par savu mākslai veltīto un piedzīvojumiem bagāto mūžu, uzstājās radiopārraidēs, tikās ar preses pārstāvjiem un saviem draugiem.

Martas Alberingas mūža darbs novērtēts ar Spānijas Goda ordeni, Latvijas augstāko apbalvojumu - Triju zvaigžņu ordeni un mūža stipendiju. Viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone, un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā. Viņu ir gleznojuši ievērojami mākslinieki, un viņas dzīve iemūžināta grāmatās.

Tekstu adaptēja: FlamencoRiga.lv

„1962. gads. Pēc Itālijā pavadītā laika kāpu vilcienā un garām Monako karalistei braucu uz flamenko zemi Spāniju. Biju nolēmusi studēt flamenko no pirmavotiem. Pirmās stundas uzsāku Barselonā, tad Madridē (tur pieteicos Indijas konsulātā, avīzē parādījās raksts – „Šī ir pirmā hinduiste no Latvijas, kura dejo arī flamenko”) nokļuvu pie leģendārās flamenko skolotājas La Quicka. Viņa bija kādreizējā skolotāja un partnere tādām flamenko slavenībām kā Hosē Greko, Antonio, Lusillo un citiem. La Quicka savas meistarklases pasniedza kādas daudzdzīvokļu mājas pagrabā. Līdz pagrabam varēja tikt, izejot cauri ēdienu asajām smakām, izžautai veļai, trauku šķindoņai un spāņu vienkāršo ļaužu skaļajiem izsaucieniem. Pati La Quicka, reiz skaistule, tagad tukla spāņu sieva, sēdēja uz krēsla un ar ģitāru pavadīja savas stundas. Kad kāds no mazbērniem gribēja naudu saldumiem, viņa iebāza roku aiz krūštura un žūksnīti izvilka. Nauda glabājās ļoti drošā vietā. Šajā pagrabā uz bedrainās grīdas, kur viegli varēja salauzt potīti, no La Quicka iemācījos ļoti būtiskas flamenko dejas – Alegrias jeb Prieka deju, Seguiriyas un Soleares vai Dvēseles sāpju un vientulības izteiksmes dejas, Farrucas, kas sākumā radušās kā vīriešu dejas, bet tās tagad dejo arī sievietes, un Sevillanas. Šai laikā iepazinos ar flamenko vecmeistaru Eskudēro. Pavadījām laiku garās sarunās. Viņš, tāpat kā es, bija pārliecināts, ka deja iederas dievkalpojumā. Jo nopietnā flamenko deja, kas pieder Cante Jondo grupai (Dziļā dziesma), ir dvēseles dziļumu izteiksme. Arī tur, tāpat kā indiešu dejā, harmoniski apvienojas fiziskā būtne ar garīgo, zeme ar debesīm. Ieguvusi šos pamatus, braucu tālāk uz Andalūziju, lai turienes tavernās skatītu flamenko dejotājus iz tautas. Dzēru sangriju un vērojot mācījos no viņiem tālāk. Kā savu deju radīt katrreiz no jauna. Improvizēt. Kā dejā vienlaicīgi izteikt kaislību un savaldību, bijību un lepnumu. Tas viss ir izteikts šajā Spānijas čigānu dejā. Flamenko – saka, šis vārds esot radies no teiciena, ka „čigāni uzvedoties skaļi kā flāmi”. Čigāni ir cēlušies no Indijas ziemeļiem, no Sindas apgabala. Flamenko ir daudz līdzību ar Indijas ziemeļu deju Kathak. Tie paši ritmu piesitieni kājām, tikai Kathak dejotājs atšķirībā no flamenko dejotāja vienmēr dejo basām kājām. Andalūzijā, Granadā,  redzēju dažus flamenko dejotājus, kuri dejas laikā aizmeta kurpes un dejoja basām kājām. Tās pašas orientālās, izsmalcinātās roku kustības un lepnā stāja, ātrie pagriezieni un pēkšņais sastingums, svārkiem vēl plīvojot. Sākumos čigāni Ziemeļindijas Sindas apgabalā piederēja pie reliģiskas sektas, kuras galvenais uzdevums bija dejot un dziedāt par godu Dievam. Viņi nedrīkstēja pārāk ilgi uzkavēties vienā vietā, lai nesakrātu pasaulīgu mantu. Tā viņi gāja no vietas uz vietu, dziedot un dejojot. No Ziemeļindijas cauri Ēģiptei viņi nonāca Eiropā un izklīda pa dažādām zemēm. Tie, kas nonāca Spānijā, Andalūzijā, ir šodienas flamenko dejotāji. Lai kur čigāni nonāca, viņi pārņēma dejas elementus no tām tautām, kurās dzīvoja, un pārveidoja tos pēc sava temperamenta. Andalūzijas čigāni savā dejā iekļāva tos elementus, kas bija raksturīgi tur tolaik dzīvojošiem spāņiem un mauriem. Tātad pasaulē pazīstamā spāņu deja flamenko ir radusies, čigāniem savā dejā apvienojot Ziemeļindijas Kathak dejas un Andalūzijas mauru dejas elementus. Tikai vēlāk flamenko dejā līdztekus plaukstu sitieniem un pirkstu klikšķiem sāka izmantot spāņu tautas dejām raksturīgās kastaņetes, kā arī tādu spāņu mūzikas elementu kā 12 daļīgās frāzes iedalījums.”

Pārpublicēts no: Vētra, Vija. Ikstena, Nora. Vija Vētra. Deja un dvēsele. Atēna. 2001. 83., 84. lpp. ISBN 9984 – 635 – 64 – 3

Grāmatu iesaka: FlamencoRiga.lv

Spānija ir valsts, kurā izprotama traģēdijas būtība. Arī dzīves uztvere tur ir traģiska. Visu nosaka liktenis, un nav vērts to noliegt.

Tiešām traģiski...

Spāņiem traģika patīk. Viņiem no tā kaifs... Lai cīnītos ar traģiku, viņi sevī attīsta drosmi, spēku un pašlepnumu.

Jo vairāk, jo labāk...

Spāņu traģika vistiešāk saskatāma vēršu cīņās un flamenko. Kaut arī bullis tiek uzskatīts par cēlu dzīvnieku, traģika pieprasa, lai tas tiktu nogalināts. Buļļa cietsirdīgā nonāvēšana ir matadora drosmes izpausme, kas traģēdijā labi iederas.

Nāve esot skaista...

Kas attiecas uz flamenko, tad arī tur viss ir traģiski... Flamenko tēmās traģika variējas sākot no filozofiski traģiskā līdz pat politiski traģiskajam. Vēl ir arī personīgās dzīves traģika, kas ietver sevī mīlestības mokas un visādas figņas.

Autors: FlamencoRiga.lv

Alboreá jeb albolá ir flamenko stils, kurš tradicionāli tiek izpildīts čigānu kāzās. Šī stila dziedāšana un dejošana ārpus precību konteksta ir stingri aizliegta. Deja tiek uzskatīta par ļoti intīma rituāla sastāvdaļu, tāpēc to izpilda tikai ģimenes lokā. Balstoties uz čigānu tradīcijām, Alboreá izpildīšana nevietā un nelaikā piesauc nelaimi, tāpēc čigāni nekad to nedejo svešinieku klātbūtnē.

Alboreá nosaukums radies no spāņu albor, luz de albor, kas tulkojumā nozīmē – rītausma, rītausmas gaisma. Šim stilam ir cieša saite ar čigānu romancēm, tāpēc arī dziesmu tekstos jaušamas līdzības. Lielākoties tie stāsta par kādu skaistu čigānu meiteini un cildina šīs meitenes jaunavību pirms kāzām. Dejas ritms un ģitāras pavadījums savukārt identisks flamenko stilam soleá.

Y yeli, yeli, yeli ya.... Ar šādiem vārdiem sākas gandrīz katra Alboreá dziesma. Visai savdabīgi... Kas gan ir šis žēlabaini izdziedātais Yeli? Kāda ir tā simboliskā nozīme? Vārds Yeli ir čigānu kāzu rituāla – līgavas jaunavības pārbaudes - apzīmējums. Saskaņā ar tradīciju, kāzu norises laikā dažas čigānu sievas sapulcējas kādā mazā istabā un gatavojas svarīgajam rituālam. Uz gultas vai galda tiek uzklāts palags un spilvens, kuru izdaiļo ar rožu un neļķu ziedlapiņām. Kad daiļavas šķīstības pārbaudei viss sagatavots, telpā nāk liels skaits čigāniešu, sev līdzi vezdamas līgavu. Jaunavības pārbaude tiek uzticēta čigānu vecākajai, kurai piešķirtas šādas tiesības. Asinis uz aptraipītā lakatiņa trīs ielocēm dēvē par trīs šķīstības rozēm. Ja pēc pārbaudes uz baltā lakatiņa parādījušās sarkanās rozes, laulības var norisināties.

Autors: FlamencoRiga.lv

Sevillanas ir jautrs un dzīvespriecīgs spāņu tautas dzīesmas un dejas stils, kurš radies nevis Seviljā, bet gan Kastīlijā. Šī deja ļoti populāra andalūziešu vidū, un parasti flamenko apguvi sāk tieši ar Seviljanām. Tā kā Seviljanas Spānijā ir gluži vai ikdienas sastāvdaļa, prast tās dejot ir noderīgi. Seviljanu popularitāte izskaidrojama dejas praktiskajā pielietojumā – to dejo ne tikai šovos, bet arī fiestās, tusiņos un pat spāņu diskotēkās.

Seviljanām ir stingra struktūra. Tās sastāv no 4 pantiem (coplas). Katrs pants savukārt sastāv no 3 daļām. Dejā ir daudz griezienu un virziena maiņu, kas attīsta koordināciju. Augstu paceltās rokas veido skaistu stāju un eleganci. Neskatoties uz Seviljanu jautro dabu, to apgūšana prasa zināmu piepūli un pacietību. Iesākumā visai sarežģīti varētu likties kāju un roku kustību savienojumi, toties Seviljanu daudzo daļu secības atcerēšanās ir patīkams treniņš prātam.

Prieku un baudījumu Seviljanu apguvē vēl: FlamencoRiga.lv

Ak, kurš gan devis tev vārdu, daiļā Petenera! Ir kļūdījies viņš un nezinājis, ka pareizais vārds tev būtu - vīriešu posts un elles mokas...

Petenera - sens flamenko stils, ko izpilda 12 sitienu taktsmērā ar stingriem uzsvariem uz norādītajiem sitieniem: [1][2][3][4][5][6][7][8][9][10][11][12]. Par tās izcelšanās laiku tiek uzskatīts 16. gs. Rašanās vieta, neskatoties uz daudzajām izvirzītajām teorijām, nav zināma. Tā ir radniecīga un ritma ziņā identiska spāņu dejām - zarabandai un hakarai (jacara). Peteneras dziesmu teksti sarakstīti četrrindu vārsmās.

Viena no teorijām uzsver, ka šis flamenko stils nāk no pilsētas Paterna de Rivera Kadizas apgabalā. Saskaņā ar leģendu, dziesmas nosaukums attiecināms uz šai pilsētā dzimušo, Seviljā dzīvojošo dziedātāju vārdā La Petenera, kura, izmantodama savu pavedināšanas spēku, nolādēja viņas miesas alkstošos, kaisles neprātā kritušos vīriešus. No šiem laikiem Andalūzijas flamenko folkloras simbolismā Petenera tiek uzskatīta par nāves figūru un tās dziesmu tekstiem piedēvēts iznīcinošs spēks.

Tāpat kā tautas mutvārdu daiļradi, tā arī spāņu tradicionālo deju caurvij stāsti un leģendas. Gadsimtu gaitā iesakņojušies, tie vēl joprojām ietekmē flamenko mākslu un tās attīstību. Šis mītiskais tēls- citu nesaprastā, vientuļā sieviete, flamenko tradīcijas vajātāja 500 gadu garumā, La Petenera, kļuvusi par flamenko dziesmas un dejas drāmu. 

Autors: FlamencoRiga.lv

Flamenko kontekstā termins jaleo attiecināms uz jebkuru flamenko stilu, kurš tiek dejots viesībās, plaukstu sitienu un skaļu, jūsmīgu, iedvesmojošu apbrīnas saucienu pavadījumā. Ja runājam par jaleos kā atsevišķu dejas stilu, tas ir ļoti līdzīgs buleriām – sava veida buleriu aizvietotājs, kuru praktizē Ekstremadurā. Tam ir monotons takta impulss (modulācija) un dejošanai piemērots ritms. Stils ir ārkārtīgi sens. No izzušanas to ir izglābušas Ekstremaduras čigānu dziedošās balsis. Jaleos izcelsme ir senāka par buleriām un solea. Tas tiek dēvēts par šo divu minēto stilu priekšteci. Jaleos saknes rodamas deju stilā chufla, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē – joks, izjokošana. Marcaje ir līdzīga buleriām, taču reversa un lēnāka. Akcents ir uz pirmās trioles. Samērā vienkārši. Līdzīgi kā fandangos. Jaleos melodijas ir dzīvīgas un viegli atpazīstamas.

Lai pārstrādātu enerģiju un notiktu mijiedarbība starp smalkajiem un fizisko ķermeni, cilvēkam ir speciāli enerģētiskie centri – čakras. Organisms enerģētiski un fiziski spēj pareizi funkcionēt tikai tad, ja enerģijas daudzums čakrā pārsniedz tās patēriņu.

Flamenko deja visspēcīgāk aktivizē muladharu jeb saknes čakru. Čakra atrodas mugurkaula pamatnē, un tās vibrācijas atbilst tumši sarkanajai krāsai. Stihija – zeme. Aktivizējot muladharu, tiek uzmodināts kundalini spēks, kurš dus šajā čakrā. Atmodināts, tas ceļas uz augšu pa visām čakrām gar mugurkaulu, kas nozīmē garīgo izaugsmi, tiekšanos pēc savienošanās ar Dievu jeb Augstāko kosmisko saprātu.

Vārds muladhara sanskritā nozīmē „atbalsts“. Šīs čakras aktivizēšana sniedz drošības un atbalsta izjūtu, vairo vitalitāti un ļauj stabili turēties pie zemes dzīves. Tā dara mūs možus un enerģijas pilnus. Emocionālajā līmenī šī čakra rada drosmi un patstāvīgumu. Čakras galvenā nozīme ir dzīvības saglabāšanas procesos, jo tā regulē tā saucamo „cīņas vai bēgšanas“ reakciju. Ja saknes čakra nav pietiekami stimulēta, cilvēkam rodas vienaldzīga, apātiska attieksme pret dzīvi, viņu māc gurdenums un viss šķiet pārāk grūts. Trūkst intereses par dzīvi kā tādu.

Kaut gan stimulēt saknes čakru ir ārkārtīgi svarīgi un ieteicami, nepārcentīsimies, jo pārmērīgi stimulēta, tā izraisa agresivitāti, vēlmi uzkundzēties, īpašnieciskas tieksmes un citus nelabvēlīgus izturēšanās veidus. Var rasties arī pārlieku spēcīgs kaislīgums un emocionalitāte, izraisot straujas pārmaiņas garastāvoklī...

Veiksmi, veselību un uzplaukumu vēlot, FlamencoRiga.lv

Sarkans simbolizēt kaislību, dusmas, seksualitāti, revolūciju, briesmas. Sarkanā ir asiņu krāsa – dzīvības simbols. Tajā pašā laikā jāatceras, ka asiņu izliešana nozīmē nāvi. Sarkanais visspēcīgāk kairina mūsu redzi. Tā simbolizē nerimtību, trauksmi, kustību,  tos spēkus, kas cilvēkiem liek ciest un atkal atdzimt. Sarkans - drosme, cīņa un uzvara. Tas uzbudina un paātrina. Sarkanās krāsas devīze ir – nekad neapstāties! Šī krāsa iedvesmo un dod spēku turpināt aizsākto darbu. Krāsas pozitīvais aspekts – līderība, neatlaidība, cīņa par savām tiesībām, dinamiskums, atzinība, atdzimšana, pateicība. Tā valda pār seksuālajām attiecībām. Sarkanā krāsa savā labākajā izpausmē piepilda dzīvi ar kaislību, kas nes gandarījumu, bet negatīvajā aspektā tā ir saistīta ar dzīvniecisku instinktu un izvirtību. Sarkanā krāsa ir orientēta uz izdzīvošanu un paš­saglabāšanos, tā izjūt vajadzību pēc taisnības.

Autors: FlamencoRiga.lv