Pops, roks, džezs, elektro, kubiešu, afro, ladino un latino mūzika... Liekas, visu ir iespējams sajaukt un miksēt. Un tieši tas jau arī tiek darīts. Pat dziedātāji, kuri līdz šim dziedājuši tikai tīru flamenko, turklāt darījuši to ļoti augstā meistarības pakāpē, patlaban sāk eksperimentēt. Viedokļi par nuevo flamenco ir dažādi – kamēr vieni  jūsmo un sauc šo paveidu par flamenko nākotni, tikmēr otri baidās, ka šāda flamenko attīstība varētu radīt flamenco puro nāvi...

Nuevo flamenco aizsākumi meklējami pavisam nesen – 1970tajos - Franko diktatūras pēdējos gados. Jaunā vēsturiskā perioda sākums iedvesa pārmaiņas mūzikā. Šīs pārmaiņas, protams, skāra arī flamenko. Kopš tā laika nuevo flamenco progresē. Lēnām, bet droši...

1977. gads nuevo flamenco vēsturē iezīmējas kā flamenko un popa „sakrustošanas” gads. Šīs jaunās tendences skaidri atspoguļojas grupas Veneno visveiksmīgākajā albumā „Veneno”. Paši mākslinieki par patiesajiem nuevo flamenco aizsācējiem un žanra veterāniem uzskata grupu Triana (1974 – 1983), kuri bija ļoti drosmīgi un flamenko „sapāroja” ar roku. Viņi kļuva par sava veida mūzikas fenomena – Andalūzijas roka – radītājiem. Savukārt grupa Pata Negra savos radošajos meklējumos nonāca līdz flamenko un blūza sapludināšanai. Džezs un elektroniskā mūzika ar flamenko saskārās nedaudz vēlāk, radot flamenko chill – žanru, kura vistipiskākā pārstāve ir dziedātāja Chambao.

Un varbūt nemaz nav tik traki... Lai taču cilvēki priecājas! Nuevo flamenco un flamenco puro līdzāspastāvēšana ir iespējama. Vai ne?

Autors: FlamencoRiga.lv

Vēdekli – ierīci, kura pielāgota sejas apvēdināšanai un atvēsināšanai un itin bieži tiek lietota flamenko dejā, pazina jau antīkajā pasaulē. Šī priekšmeta rašanās definējama ar brīdi, kad vīrietis centās iedegt ugunskuru. Lai iekvēlinātu ogles, viņš ugunskuram vēdīja gaisu, izmantodams vēdeklim līdzīgu priekšmetu.

Sākotnēji vēdekļus saviesīgās ceremonijās izmantoja Ēģiptē, Persijā, Grieķijā un Romā. Tie tika izgatavoti no palmu un lotosa lapām, vēlāk no strausu un pāvu spalvām. Indijā vēdeklis bija karaliskās svītas piederības zīme. Japānā tas simbolizēja militāro varu. Eiropā par ierastu dāmas garderobes sastāvdaļu kļuva 16. gs. Tieši šajā laikā no Austrumiem Eiropā ienāca saliekamie vēdekļi. Ludviga XV un XVI laikā Francijā parādījās ar zeltu, sudrabu, perlamutru un ziloņkaulu rotāti vēdekļi no ādas, zīda un pergamenta. Versaļas galmā tiem bija milzīga loma pils ceremonijās – vēdekli varēja atvērt tikai karalienes klātbūtnē.

Spānijā vēdeklis pirmo reizi minēts 14. gs. sarakstītajā Pedro IV de Aragón hronikā, kurā karalis cildināts ar vārdiem - „viņš, kurš nēsā vēdekli”. Kaut arī dažās kultūrās vēdekļus lietojuši vīrieši, 18., 19. gs. Spānijā šis aksesuārs ir neatņemama sieviešu garderobes sastāvdaļa. Vēdeklis kā smalku un elegantu pilsētnieču atribūts tiek atspoguļots arī tā laika literatūrā un glezniecībā. Visvairāk tas ticis izmantots Andalūzijā – Seviljā un Granadā. Par šī aksesuāra svarīgumu liecina īpaši izkoptā žestu valoda. Ja sieviete slēpa acis aiz vēdekļa, tas nozīmēja, ka viņa iekāro savu vīrišķā dzimuma sarunu biedru. Ja daiļā dāma ar vēdekli maigi pieskārās kreisajam vaigam, šis žests kalpoja par pielūdzēja atraidīšanas zīmi. Vēdekļa pieskaršanās labajam vaigam nozīmēja piekrišanu. Precētas sievietes vēdekli vēdīja lēni un apvaldīti. Ātra vēdekļa vicināšana bija jaunu meiteņu privilēģija. Ar šādu žestu viņa labprātīgi piedāvājās un akcentēja savu neprecētas sievietes statusu.

Autors: FlamencoRiga.lv

Ir dziesmu un deju stili, kuru robežas sniedzas ārpus flamenko. Kaut arī to izcelsme saistīta ar spāņu un Dienvidamerikas tautas mūziku, šiem stiliem ir neliela saite ar flamenko mākslu.

Rumbas izcelsme ir Kuba. Šis stils atceļojis uz Spāniju pēc kara starp Kubu un Ameriku 1898. gadā. Karam beidzoties, Rumbu uz Spāniju atveda tolaik Kubā karadienestā iesauktie andalūzieši. Rumba ir izteikti latīņamerikāniska deja, kuras izpildījumā dominē seksīgas un pavedinošas gurnu kustības. Sākotnēji ritmiski tā bija daudz sarežģītāka, bet Eiropu tā sasniedza jau kā stipri novienkāršots stils. Ap 1950. g. Rumbas popularitāti Spānijā veicināja Barselonā dzīvojošie čigāni, kuri adaptēja šo stilu. Čigānu šarmu un juteklību ieguvušais stils nu tika dēvēts par Rumba Gitana. Vēlāk šo stilu pārņēma tādi mūziķi kā Paco de Lucia, Cameron un Gypsy Kings.

Colombiana ritmiski ļoti līdzīga Rumbai. Kaut arī daži eksperti lēš, ka šo stilu radījis Pepe Marchena, tā attīstījusies no Latīņamerikas tautas mūzikas. Pepe Marchena savas Colombianas balstīja uz Rumbas. Viņa Colombianas tika pamatīgi kritizētas. Flamenko mākslas pētnieki atzīst, ka Marchena un Valderama, spēlējot Colombianas, postīja flamenko patieso būtību, padarot to par lētu komerciju. Kā Rumba, tā Colombianas ir absolūtā kontrastā ar flamenko raksturojošo cante jondo (Dziļā dziesma). Šie stili ir daudz vieglāki, melodiskāki, tāpēc vidusmēra klausītāja ausīm tīkamāki un saprotamāki. Tikpat vienkārši ir Colombianu dziesmu teksti – pārsvarā aprobežojas ar stāstu par jaunu Kolumbiešu meiteni. Kaut gan pētnieki Colombianu neuzskata par flamenko, neoficiāli šajā kategorijā tā iekļuvusi pateicoties leģendārajai flamenko dejotājai Carmen Amaya, kura kopā ar savu ģitāristu Sabicas šo stilu popularizēja, koncertējot ārpus Spānijas.

Arī Guajira ir kubiešu stils, kas Andalūzijā nonācis ap 1840. gadu. Spāņi lieto vārdu guajiro, lai apzīmētu kubiešu zemnieku, bet guajira Kubā dzīvojošo indiāņu valodā nozīmē – meitene. Guajiru dziesmu teksti attiecināmi uz kādu skaistu meiteni no Havannas. Tās ritms ir identisks Buleriām, mainās tikai akcentējums. Arī šo stilu bija iemīļojis Pepe Marchena. Guajiru saldās, jaukās, harmoniskās melodijas kļuva par viņa mūzikas raksturojošo iezīmi, tādējādi izraisot vieglu smīnu un zobošanos par Pepes Marchenas nenopietnību, jo tīrs flamenko nesatur nevienu no šiem elementiem.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Vicente Escudero tiek uzskatīts par vispolemiskāko flamenko dejotāju. Viņa atteikšanās no tradīcijas un pareiza ritma ignorēšana izsauca milzīgu kritiku. Kaut arī Escudero lieliski pārzināja flamenko kompasu (compas), nevēlējās pakļauties noteikumiem un regulām.

Dzimis 1887. gadā Valladolidā, Vicente uzsāka savu karjeru kā ielu dejotājs. Savu dejošanu viņš dēvēja par Dzīves deju un izteicās, ka vislabāk viņam patīk dejot, vēja brāzmu pavadītam. Vicente mēdza imitēt dažādu mehānisko ierīču darbības radītās skaņas. Viena no viņa specialitātēm, vēl puisēnam esot, bija “vilciena deja”, kāju piesitieniem radot vilciena braukšanas troksni.

Jaunībā Escudero patiešām nespēja saprast flamenko ritmu. Tas viņam izraisīja milzīgas problēmas, jo dejotājs nekādi nav varējis sist plaukstas vajadzīgajā ritmā un ātrumā. Daudzi ģitāristi atteicās ar viņu sadarboties, uzskatot, ka puisim ir apņēmība, bet vājš respekts pret tradīciju. Pats Escudero uzskatīja, ka atdarināšana jeb kopēšana ir zagšana un daudzus dejotājus kritizēja par personības neesamību un nespēju savā dejā parādīt individualitāti. Šādus dejotājus viņš sauca par “mehāniskajiem dejotājiem”. Savas augstprātības dēļ flamenko mākslinieku vidū Escudero bija nepopulārs, taču publikai viņš patika. Vidusmēra skatītāji tolaik neko nejēdza no kompasiem (arī šobrīd nejēdz…), tāpēc, kamēr vien viņš spēja dejot, tas bija pietiekoši, lai publika būtu apmierināta.

Taču Vicente Escudero bija viens no dabiskākajiem flamenko dejotājiem. Ietiepība un netradicionālā attieksme pret deju veidoja viņu par īstu flamenko mākslinieku – viņš bija absolūti radošs. Kaut arī Vicente nebija čigāns, savu bērnību pavadīja to sabiedrībā, kas viņā veidoja čigāniem līdzīgu attieksmi – konkrētā brīža sajūtu atspoguļojumu un akadēmiskās dejas noteikumu ignorēšanu.

1940. gadā Escudero publikā izsauca sajūsmu vētru, kļūstot par pirmo Siguiriyas izpildītāju visā flamenko vēsturē. Pirms viņa neviens to nebija uzdrošinājies dejot, uzskatot šo flamenko stilu par reliģiski svētu. Taču Vicente bija pārliecināts, ka jebkurš flamenko stils ir izdejojams.

Pēc savas sievas nāves 1963. gadā Vicente sāka sērot un 1969. gadā Madridē sniedza pēdējo publisko uzstāšanos. Pēcāk pārcēlās uz Barselonu, kur nodzīvoja savu atlikušo mūžu. 1980. gadā, sasniedzis 93 gadu vecumu, Vicente aizgāja no šīs dzīves.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Flamenko dejotājs ir mākslinieks, taču flamenko dejotājs ir arī atlēts, kuram nepieciešamas un ir jāattīsta dažādas fiziskās dotības: lokanība, ātrums, spēks u.c. Vienīgi tad, ja māksla un zinātne darbojas kopā, ir iespējams nodrošināt veselīgu un ilgstošu flamenko dejotāju māksliniecisko karjeru. Ļoti būtiski apzināties iespējamo traumu rašanās cēloņus.

Jebkura veida dejās visbiežāk sastopamās traumas mēdz būt kājās, taču, dejojot flamenko, lielu uzmanību vajadzētu veltīt arī mugurai – tās lejasdaļai un kaklam -, kā arī roku locītavām. Visizplatītākie sāpju punkti kājās ir – pēdas apakšdaļas sākumā un iekšējā arkā, kā arī potītēs. Ceļgalos traumas nav tik izplatītas, taču, ja ir - tās var radīt nopietnākas problēmas, it īpaši, ja sāpju rajoni ir ceļgala galviņa vai meniski.

Traumu rašanās cēloņi mēdz būt dažādi, taču visvairāk tas attiecas uz profesionāliem flamenko dejotājiem, kuri bez pietiekamas atpūtas trenējas vairākas stundas dienā. Visbiežāk gan tās ir nelielas traumas. Nopietns traumatisms rodas ārkārtīgi reti. Lai izvairītos no traumām, ļoti svarīgs pareizi izplānots slodzes sadalījums nodarbībās, piemērots grīdas segums, kājas izmēram un individuālajām kājas īpatnībām atbilstošas flamenko deju kurpes.

Medicīniskie ieteikumi:

• Svara kontrole – diēta;
• Iesildīšanās nodarbības sākumā;
• Stiepšanās vingrojumi nodarbības beigās;
• Piemērots grīdas segums (parasti no koka);
• Nepiemērota grīdas seguma gadījumā, kājas sitot, nepielietot spēku;
• Piemēroti apavi;
• Telpai jābūt siltai.

Taču vissvarīgāk būtu atcerēties - tiklīdz kā dejojot rodas sāpes kājās vai jebkurā citā ķermeņa daļā, nekavējoties pārtraukt dejošanu, informēt deju pasniedzēju, lūgt padomu un nepieciešamības gadījumā griezties pie ārsta, lai varētu veikt izmeklēšanu!

Raitu soli flamenko dejā vēlot, FlamencoRiga.lv

Federiko Garsija Lorka

Federiko Garsija Lorka (1898 – 1936), viens no ievērojamākajiem ’27. gada paaudzes pārstāvjiem spāņu literatūrā, ieņem nozīmīgu lomu flamenko vidē.  Flamenko mākslinieki studējuši viņa daiļradi un savā mākslā centušies atainot to milzīgo spēku, kaisli un traģiku, ko caurstrāvo viņa dzeja.

Daudzi flamenko dziedātāji savām dziesmām izvēlējušies F. G. Lorkas dzejas tekstus. Viņa daiļrades cienītāju vidū ir tādi mūziķi kā Kamarons, Enrike Montoja, Karmena Linares, Enrike Morente, Lola Flores, Pata Negra, Pepa Marčena u.c.

F. G. Lorka jau sākotnēji bija pārliecināts, ka tradicionālajai kultūrai jātuvinās populārajai. Dzejnieks kolekcionēja dziesmu tekstus. Ļoti daudz bija tieši flamenko un čigānu dziesmu vārdi. Starp šīm dziesmām tika atrastas dažas tonadillas, bulerias, jaleos, seguidillas, kuras F.G. Lorka 1931. g. ierakstīja, uz klavierēm pavadot dziedātāju La Argentinu.

Ai!

No kliedziena paliek vējā

cipreses ēna.

Atstājiet mani šai laukā

raudāt.

Pasaulē viss ir sairis.

Nav vairs nekā,

tikai klusums.

Apvārsni tumšo

nomaitā ugunskuri.

Es taču teicu: atstājiet mani

šai laukā raudāt.

Peteneras nāve

Tajā baltajā mājā

mirst pavedinātāja.

Zem vaska svecīšu zvaigznēm,

kas plīvo pie nāves guļas,

ap mirējas vara gurniem

muāra svārki kuļas.

Uztrītas ēnas stiepjas

caur apvārsni miglaino tālu,

un ģitāras piespēle pēkšņi

salūst.

Un pēc tam

Labirinti,

ko veido laiks,

pārvēršas pīšļos.

Paliek vienīgi tuksnesis.

Sirds,

alku avots,

pārvēršas pīšļos.

Rītausmas maldi

un skūpsti

pārvēršas pīšļos.

Paliek vienīgi tuksnesis.

Viļņots tuksnesis.

No spāņu valodas atdzejojis K. Skujenieks.

F. G. Lorkas dzeju iesaka: FlamencoRiga.lv