La luna le estan haciendo

Un traje blanco de cola,

La luna le dijo al mar,

Dejame tu espejo verde,

Que me quiero peinar.

Y la luna se fue a peinar...

En un charco de agua clara

Con un peine de coral…

17.08.2010. Šodien nodarbība nenotiek. Priecājos. No aktīvās kāju dauzīšanas sāp mugura. Vienas dienas atpūta neskādēs. Mans flamenko attīstības plānojums ir izcils. Savā labā daru visu, ko vien spēju. Vakar dabūju pēdējo brīvo vietu 2 nedēļu tehnikas nodarbībās pie Raimundo. Pēc tam 5 nedēļas pie Manoletes. Varenais Maju klans. Tad uz Sevilju un turpinu attīstīties. Flamenko ceļš...

Vakar staigājos pa Sacramontes alu muzeju. Daudz, daudz alas tur. Katrā alā maza izstādīte ar sadzīves priekšmetiem, lai ir skaidrs, kā tad tie alu cilvēki agrāk dzīvojuši. Jāatzīst, nemaz jau tik liela atšķirība no senlatviešiem nav - tādus pašus māla podiņus un toverīšus lietojuši, uz tādām pašām stellēm auduši. Alu muzejam vēl ir savi jaukumi – brīvdabas kino un vakara flamenko priekšnesumi.

"Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt... Abi kopā dubultojam savu enerģiju..."

Vai tu esi sapņotājs?

Kapēc? Tapēc, ka tu mani pieķēri lasām grāmatiņu?

Tevi gandrīz nobrauca mašīna...

Tu mazliet pārspīlē, bet, jā, man gandrīz vienmēr līdzi ir kāda grāmata. Un pildspalva. Man patīk pierakstīt visu, ko redzu, uzzinu, vai kas man iešaujas prātā. Daudz ko no tā pēc tam izmantoju kā vadmotīvu saviem iestudējumiem. Īdejas mēdz rasties kaut vai pastaigājoties gar jūru vien. Tāpat arī iedvesmojos no citiem māksliniekiem. Kad esmu Jerezā, eju uz flamenko koncertiem.

Isabel Bayon ir viena no tavām iemīļotajām deju partnerēm. Kā tas tā sanācis?

Nav nemaz tik viegli to paskaidrot. Protams, man ārkārtīgi patīk viņas deja. Mēs viens otru diezgan ilgi pazīstam, līdz ar to ir izveidojusies uzticība. Es zinu, kas viņai padomā, un varu paļauties. Mēs ideāli saprotamies ar acu skatieniem, starp mums ir harmonija, un publika to jūt. Abi kopā dubultojam savu enerģiju...

Tu jau daudzus gadus dzīvo Seviljā. Vai tu tur arī pasniedz?

Tikai izņēmuma gadījumos. Piemēram, ja Matilde Coral mani palūdz novadīt kādu vasaras deju kursu. Nevaru viņai atteikt... Bet citādi man pilnīgi pietiek ar dejotāja un horeogrāfa lomas pildīšanu. Nevar jau arī visu darīt vienlaicīgi. Esmu perfekcionists. Ko daru, to izdaru līdz galam un kārtīgi. Atklāti sakot, neizjūtu sevi kā skolotāju...

Tavs stils var tikt uzskatīts par klasisku. Kā tev patīk avangardiskie dejotāji - Izrael Galvan un Andres Marin? Salīdzinot ar viņiem, tu neesi riskētājs...

Tu kļūdies... Risks vienmēr pastāv... Pilnīgi vienalga, vai tu esi tradicionāls vai avangardisks. Jebkurā gadījumā notiek savu iekšējo sajūtu iznešana uz āru. Un nekad nevar paredzēt, kā publika uz to reaģēs.

Flamenko nestāv uz vietas. Kas pa šiem gadiem mainījies?

Vissvarīgākais ir tas, ka deja flamenko mākslā izvirzījusies priekšplānā. Agrāk izteikti dominēja ģitārspēle un dziedāšana, tagad arī deja ir vērtība. Kādreiz deja bija pats pēdējais, par ko flamenko festivālā interesējās. To pat īpaši neatbalstīja. Nebija ne piemērota grīdas seguma, ne atbilstoša apgaismojuma. Bet nu viss ir mainījies.

Vai publikai pret tevi ir augstas prasības?

Ir tāda lieta kā komercija - producējumi, kuri tiek uzvesti un tad tos rāda veselu mūžību. Tā saucamie kases gabali. Es tagad nerunāju par šedevriem, kuri patiešām ir atkārtotas redzēšanas vērti, bet gan par tādu vidusmēra flamenko. Tur prasības ir zemas, jo šie uzvedumi ir taisīti attiecīgai auditorijai un attiecīgam mērķim – vieglai peļņai. Ar mani ir citādāk. Tas, ko daru, ir vienreizīgi. Un no manis to arī sagaida. Par sevi es reiz dzirdēju izsakāmies: "Ā, to jau es kaut kad redzēju. Tas vairs nav nekas jauns..." Bet cilvēki nesaprot, ka flamenko dzīve notiek arī neatkarīgi no festivāliem. Es taču nevaru uz katru uzstāšanos radīt jaunu šovu. Pirms trīs mēnešiem es to dejoju Malagā un tagad – festivālā. 3 mēneši ir pārāk īss laika posms jaunam producējumam. Jā, prasības ir augstas.

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Kā jūs jūtaties, redzot savus bērnus dejojam?

Vispirms es iedomājos sevi kritiķa vietā, it kā es būtu parasts vērotājs, un ja man kaut kas nepatīk, uzreiz viņiem to pasaku. Ja patīk, tad izbaudu un arī, protams, pasaku. Esmu samērā tiešs.

Un kad Izraels laida klajā savas dīvainās lietas, jūs arī bijāt diezgan atklāts... Droši vien jums nebija viegli pieņemt viņa savādo dejas manieri...

Tas pat bija milzīgs šoks, jo es taču viņu skoloju jau no pašas mazotnes... Kad viņam bija četri vai pieci gadi, viņš jau samērā labi dejoja bulerias un to flamenko, ko es viņam mācīju. Tad viņš vinnēja Kordovas balvu, vēlāk – Giraldillo Seviljas biennālē. Izraels bija tik flamenko!!!! Bet nāca 1995. gada briesmīgā pārvērtība, kuru es lāgā nesapratu... Tas, ko viņš dejoja, bija kaut kas neaptverams. Nekāda sakara ar flamenko! Es uztaisīju pamatīgu traci... Pat lūdzu, lai taču parāda kaut mazdrusciņ no tā, ko esmu iemācījis. Es, kā tēvs un meistars, kurš mācījies flamenko akademijā, jutos ārkārtīgi aizskarts. Bet nekas cits jau neatlika, kā samierināties.

Bet tagad pat saka – Izraelā Galvanā ir vairāk flamenko nekā pārējos dejotājos...

Jā, jo citi jau arī ir manījuši savu stilu. Tapēc es izlēmu atgriezties uz flamenko skatuves, redzēdams, kā tagad visi dejo. Gribēju parādīt to flamenko, kāds tas bija, kad es jaunībā mācījos...

Jūs zināt, cik smaga dzīve māksliniekam. Neskatoties uz to, vēlaties, lai jūsu bērni piedzīvo to pašu?

Ja man būtu dota vēl viena iespēja un ja man būtu vairāk bērnu, vēlētos, lai visi viņi kļūst par flamenko dejotājiem. Nav nekā labāka par flamenko... Es mīlu šo mākslu!

Bet tas taču ir tik grūti...

Jā, man patiešām bija grūti, kad es toreiz sāku. Cik reižu nenācās nakšņot ģērbtuvē, kad mēs ar deju kompāniju braucām turnejās. Mums nebija naudas, nebija pat par ko paēst, kur nu vēl viesnīcai samaksāt... Tas viss bija uz veselības rēķina... Arī draugu nebija. Visi mēs bijām konkurenti un ienaidnieki, jo cīnījāmies par izdzīvošanu. Jebkurš bija gatavs biedram kaitēt, ja tas viņam deva kādu materiālu labumu. To es saucu par grūtībām...

Jums ir vēl viens dēls. Ko dara viņš?

Nu, jā... Tur vainīga mana sieva. Viņa tātad ir čigāniete, flamenka un māksliniece – viss kopā. Sieva vēlējās, lai trešais bērns nodarbojas ar ko normālu, izglītojas un tādā garā... Viņš studēja, strādāja bankā. Bet tad tas kaut kā pajuka, un tagad studē psiholoģiju.

Viņš nedejo nemaz?

Dejo, dejo. Es viņu šad tad pamācu. Kā čigānu pēcnācējam vismaz buleriu nodejot viņam jāprot. Citādi es to nespētu pārciest...

Kādēļ jūsu sieva Eugenia de los Reyes pārtrauca dejot?

Viņa beidza savu dejotājas karjeru 26 gadu vecumā, jo vēlējās sevi ziedot bērniem. Tā bija viņas pašas izvēle. Čigāniem pieņemts tā – vai nu viņi visur staipa savus bērnus līdz, vai arī paši sēž pie bērniem. Un Eugenia vēlējās būt pie viņiem. Man tas bija ļoti sāpīgi, jo mēs jau no bērnības kopā dejojām, un es nespēju būt uz skatuves bez Eugenias... Tāpēc arī es aizgāju no skatuves un nolēmu izveidot deju skolu.

Jūs esiet izskolojis ne tikai savus bērnus, bet arī daudzus citus flamenko māksliniekus. Nosauciet pāris vārdus.

Juana Amaya, Rafael Campallo, Rafael del Carmen, Domingo Ortega, Juan de los Reyes, Torombo u.c. Bija daudzi, daudzi skolnieki...

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

14.08.2010. Pepe šodien bargs. Bļauj!!!!! Laikam vakar Karmenu saskatījies. Tēlo Antonio Gadesu. Man jābūt viņa Laurai del Sol. Atvilkās ar stundas nokavēšanos. Visu nakti esot tusējis. Los Tarantos tablao viņš uzstājas katru nakti, izņemot otrdienas. Izdzina mani pamatīgi. Teica, ka negrib, lai es dejotu tā, kā tie duraki blakusalās. Man jādejojot tā, kā viņam. Es to varot. Domāju, motivācija viņam cēlusies pēc mana paziņojuma, ka eju pie Manoletes dejot. Negrib taču savu skolotāja reputāciju sabojāt. Viņa skolniekiem jābūt krutiem... Šim iedvesma... Liek nākt arī svētdien. Nu, jā, esmu ceļā uz ABSOLŪTO KRUTUMU... Olē! Bargs, prasīgs, ambiciozs un ekscentrisks flamenko skolotājs ir labākais, kas var būt. Nopietni! Es nejokoju...