"Vēlos zināt, vai kādreiz spēšu dejot, laimes sajūtas vadīta..."

Brīva. Radoša. Drosmīga. Nemierīga. Bez aizspriedumiem. Belen Maya vēl joprojām simbolizē progresu flamenko dejā. Nemitīgi izaicinājumu un jauninājumu meklējumi dzen no vienas galējības otrā - no neoklasicisma sadarbībā ar Maiti Martin līdz pat mūsdienām, apvienojoties ar Rafaelu Karrasko. Pēc intensīvas darbības, kurai iedvesmu smēlusies sevī, nu meklē jaunus stimulus un vēlas zināt, vai kādreiz spēs dejot, laimes sajūtas vadīta.

Uzvedums „Kamermūzikas flamenko” turpina baudīt vispasaules slavu. Kāds ir sadarbības Belen Maya – Maite Martin mākslinieciskais koncepts?

„Kamermūzikas flamenko” ir inscenējums, kuru rādījām Herezas flamenko festivālā pirms diviem gadiem, taču tas vēl joprojām tiek rādīts. Nokrāsa ir tā pati, kas „Maite + Belen” - tā pati filozofija un estētika. Tradicionāla deja, tradicionāls pavadījums, samērā dūmakains apgaismojums, klasiska garderobe, taču tas viss pielāgots mūzikai. Mēs visi sanācām kopā, lai radītu neatkārtojamu uzvedumu. Sākotnēji ideja radās Maitei un man, taču tā attīstījās. Visa grupa ir devusi savu ieguldījumu. Man pašai ļoti patīk. Ir divas tradicionālas horeogrāfijas bata de cola kleitās: alegrias un solea. Tientos mūziku izvēlējāmies no Pastoras repertuāra - ne tik ātru, kā viņa mēdza dziedāt, bet gan pietuvinājām tradicionālajam variantam. Maite aranžēja un pārņēma vokālās īpatnības - viņa dedzīgi apbrīno Pastoru. Un visbeidzot - tarantos. Es vai beidzos nost no neizsakāmas vēlmes atkal dejot tarantos – biju izdegusi, tāpēc ilgi šo stilu neskāru. Nu atkal tam pieķēros un atgriezu savā dejā jau kā daudz intīmāku stilu. Šī deja ir pavisam vienkārša, ar maz soļiem, nudien. Taču tajā ir daudz klusuma...

Kādā līmenī notiek Jūsu un Maites komunikācija?

Mums ir ļoti cieša emocionāla saikne. Es apbrīnoju daudzus, bet tikai kādas divas, trīs reizes ar mani ir noticis tā - tu dzirdi kādu vai redzi dejojam un vari teikt: „Ar šo cilvēku es vēlos strādāt kopā.” Ar Maiti bija mazliet citādi. Es dzirdēju viņu dziedam un zināju – šī ir balss, kuru vēlos savai dejai. Tas ir kaut kas, ko izjūtu dziļi sevī. Un arī viņai bija tā pati sajūta. Tas bija milzīgs atklājums. Mums ir daudz vienojošu domu un ideju, taču nemitīgi savā starpā cīnāmies. Bet tā ir darba sastāvdaļa – iedvesmas un atklāsmes sastāvdaļa. Un personīgi man tas patīk. Vēl joprojām neesmu atradusi kādu, kura dziedāšana liktos atbilstošāka manai dejai. Es dievinu Estrellu Morenti, bet nespēju iedomāties sevi dejojam pie viņas mūzikas. Tas nebūtu dabiski.

Jūsu dejotās tradicionālās dejas ar bata de cola... tām ir savāda, netverami maģiska aura...

Bata de cola es mācījos no Yolandas Heredia. Vēlāk daudz redzēju, kā dejo La Tona. Un arī Milagrosa Manjibara mazliet. Man nav pārliecinošas tehniskās bāzes, bet lielisks imitēšanas talants gan. Es daudz vēroju, pārņemu un piemēroju savam stilam, vēlāk atspoguļoju kustībās. Man bija iespēja atrast tieši tādu izteiksmes formu, kādu vēlējos. Taču tas bija sarežģīti, jo bata de cola vienmēr jāizskatās tradicionāli, vismaz tehnikai noteikti, citādi nav vajadzīgā efekta. Deja ar bata de cola paver tādas ķermeņa kustību iespējas, kādas īsākā kleitā nepielietot.

Jūsu skatuviskais tēls mēdz būt ļoti dažāds.

Jā, man nepieciešamas pārmaiņas. Man ļoti ātri kļūst garlaicīgi – gan pašai ar sevi, gan ar lietām kopumā. Tāpat ir arī ar Rafi (Rafaela Karrasko), tāpēc mēs tik labi satiekam un veiksmīgi sastrādājamies.

Rafaela intervijā teica tieši to pašu!

Mākslā, ja tu esi ko paveicis, tas jau ir bijušais – aizgājušais. Es esmu mazliet vecāka par Rafaelu. Laika gaitā, saskaroties ar lietām, kuras vairs nesagādā baudu, sāku pamanīt savu vecumu. Viņa vēl joprojām dziļi iegrimst lietās, kuras mani vairs  neuzrunā. Bet, paldies Dievam, to visu uztveru mierīgi un saprotoši. Mēs esam līdzīgas, jo protam respektēt, un mums abām ātri kļūst garlaicīgi – nepieciešami jauni izaicinājumi.

Jums ar Rafaelu ir īpaša mākslinieciskā saskaņa, tā ir?

Esam ļoti labas draudzenes jau 18 gadus. Viņa ir persona, kuru labprāt skatos dejojam. Es saprotu, ko viņa jūt – lasu viņas domas. Zinu, ko viņa vēlas pateikt. Bet Rafi mani nepapildina, kā tas ir ar Maiti Martin. Rafaela ir mans pretstats, it kā mēs būtu pretpoli. Viņa ir auksta, es – silta. Viņas kustības, izteiksme ir pavisam atšķirīga no manējās. Un tieši tāpēc uzvedums „Ārpus robežām” ir tik skaists. Tajā ir 8 solo, kuri ir pilnīgi dažādi. Katrs no tiem reprezentē spilgtus raksturus. Mēs neatkārtojamies. Varbūt es atkārtoju kaut ko no tā, ko esmu jau kādreiz darījusi, bet mēs nekad viena otru nekopējam. Mums katrai ir sava pieeja, skatījums uz lietām, taču protam respektēt. Viņa ir visinteliģentākā dejotāja pēc Evas Yerbabuenas - vispatiesākā, sirsnīgākā.

Rafaela izteicās, ka Jums vienai no otras bail...

Mēs viena otru tik labi pazīstam, ka nespējam neko noslēpt... Mums bail kāpt uz skatuves, jo viena otru pārāk iespaidojam. Viņa izsauc manī nedrošību – par piesitieniem, ritma palēlināšanu. Viņa, savukārt, izjūt nedrošību citu iemeslu dēļ. Tāpēc mums ļoti ieteicams strādāt kopā, kaut arī bail.

Kādas ir Jūsu attiecības ar tēvu?

Viņš ir dejotājs. Tā ir nasta. Vienmēr esmu centusies būt atšķirīga, distancēties, radīt pašai savu valodu, neietekmēties. Bet viss tik un tā beidzas ar to, ka esmu viņam līdzīga. Jo nevar izvairīties no fakta - tās ir manas saknes, tātad - es pati.

Vai nejūtaties izolēta no apkārtējiem?

Cilvēks ir vientuļa sala. Jūtos izolēta. Mēs – flamenko mākslinieki – katrs esam izveidojuši savu individuālo valodu, katrs darām savas lietas. Nav laika dalīties. Esam iegrimuši darbos, jaunos producējumos. Eva dara savu, Andres Marin, Rafaela – savu... Mēs visi esam vientuļas salas...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv