Intervija ar Omayru Amayu

"Tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu..."

Pastāstiet, lūdzu, kā sākāt dejot flamenko?

Es jau piedzimu dejojot. Mamma dejoja līdz pat pēdējai grūtniecības nedēļai un, kad piedzimu, uzreiz atsāka. Neatceros, kad tieši sāku dejot, bet zinu, ka tas bija uzreiz pēc tam, kad iemācījos staigāt. Jau 3 gadu vecumā vecāki man ļāva uzstāties kompānijas šova noslēgumā. Šova laikā, kamēr vecāki atradās uz skatuves, es dzīvojos pa aizkulisēm. Jau bērnībā zināju, ka vēlos kļūt par dejotāju, ka tas ir tieši tas, kas man nepieciešams. Es nemaz nespēju savu dzīvi iedomāties citādu – bez dejām, kustības, mūzikas.

Kāda ir atšķirība starp spāņu klasisko flamenko un Andalūzijas čigānu flamenko?

Čigānu flamenko no spāņu flamenko atšķiras ar pilnīgi citādu estētikas ievirzi.

Kā jūsu radiniece Karmena Amaja ietekmējusi Jūsu darbu?

Flamenko, ko pazīstu, ir tāds, kādu es to mācījos no savas ģimenes. Mēs visi turpinām Karmenas Amajas skolas stilu. Abi mani vecāki bija viņas deju kompānijas dalībnieki. Mamma sāka strādāt viņas kompānijā 15 gadu vecumā. Tētis ceļoja, mācījās un trenējās ar šo kompāniju jau kopš dzimšanas. Karmena Amaja nevienu nekopēja. Viņas stils bija unikāls – nevainojama tehnika, varens spēks, ritms, ātrums, muzikalitāte. Viņas kustības bija ārkārtīgi asas un precīzas, taču arī maigas, lieganas un jutekliskas. Viņas dejā bija dziļums...

Ko flamenko mākslā nozīmē vārds Duende?

Duendi var izskaidrot un izteikt daudzos veidos, bet man tas nozīmē sekojošo. Kad ģitārists spēlējot izjūt dziļu emocionālu piepildījumu, kad dejotājs izjūt, un publika izjūt... un kad viņi visi izjūt kopā... Šai brīdī tu sāc redzēt dvēseli, domas, jūtas, emocijas. Mirklis intimitātes, kad enerģija tiek spēcīgi sakoncentrēta un plūst laukā kā vulkāna izvirdums. Tā ir Duende. Šis brīdis. Absolūta laime un brīvība caur ekspresiju.

Kā ar flamenko un tā vēsturi?

Flamenko sākotnēji bija veids, kā čigāni izteica savu politisko, sociālo un arī personīgi emocionālo situāciju – bailes, prieku, dusmas, cerības, vilšanos, sapņus, mistēriju, vientulību, ilgas... dzīvi. Bet nekas nav mainījies. Ir bailes, problēmas, kuras mums, čigāniem, vēl joprojām saglabājušās līdz pat šodienai. Tāpēc flamenko ir mākslas forma šodienai – šim brīdim. Kaut arī čigānu vēsture gadsimtiem gara, tie paši stāsti, notikumi – to visu es izjūtu šobrīd.

Ievēroju, ka dažas roku kustības ļoti līdzīgas hindu mudrām. Vai ir kāda saistība?

Es lasīju, ka katrai roku kustībai flamenko dejā kādreiz bijusi sava nozīme, bet šī nozīme laika gaitā izzudusi.

Skatoties, kā Jūs dejojat, liekas – tas varētu būt ļoti nogurdinoši. Vai Jūs praktizējat vēl kādus veidus, kā sevi uzturēt formā? Jogu, piemēram?

Eju uz studiju un dejoju. Parasti 4 līdz 6 reizes nedēļā. Mīlu būt savā deju studijā. Kad varu, ņemu arī džeza dejas un baleta nodarbības, īpaši, ja esmu Ņujorkā. Esmu arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem. To daru katru dienu. Mans ķermenis to pieprasa. Es izbaudu.

Jūs teicāt, ka Karmena ļoti ietekmējusi Jūsu deju. Tā tas ir. Arī es to redzu. Bet Jums arī pašai ir savs īpatnējs stils. Liekas, esiet sajaukusi Karmenas Amajas tradicionālo ar pašas moderni eksperimentālo. Vai esiet kādreiz jutusi atbildības nastu par savas ģimenes tradīciju turpināšanu? Nav bijis bail to lauzt un aiziet par tālu?

Tā ir. Jūtos atbildīga. Bet vēl vairāk atbildīga es jūtos pret sevi – man jābūt uzticīgai, godīgai pret sevi, savām sajūtām. Tas ir ļoti būtiski. Man jārunā pašai savā valodā. Man nav jādejo tikai bata de cola kleitā – varu to nomest. Bata de cola atspoguļo tradīciju. Mani centieni ir atrast savu stilu. Kad novelku kleitu, mans ķermenis ir brīvs, brīvs... pavisam brīvs no tradīcijas. Es varu izpaust, ko patiešām jūtu un domāju. Bet tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu...

Pārpublicēts no:  www.heyokamagazine.com

Intervēja: Johnn LeKay

Tulkoja: FlamencoRiga.lv