Federiko Garsija Lorka

Federiko Garsija Lorka (1898 – 1936), viens no ievērojamākajiem ’27. gada paaudzes pārstāvjiem spāņu literatūrā, ieņem nozīmīgu lomu flamenko vidē.  Flamenko mākslinieki studējuši viņa daiļradi un savā mākslā centušies atainot to milzīgo spēku, kaisli un traģiku, ko caurstrāvo viņa dzeja.

Daudzi flamenko dziedātāji savām dziesmām izvēlējušies F. G. Lorkas dzejas tekstus. Viņa daiļrades cienītāju vidū ir tādi mūziķi kā Kamarons, Enrike Montoja, Karmena Linares, Enrike Morente, Lola Flores, Pata Negra, Pepa Marčena u.c.

F. G. Lorka jau sākotnēji bija pārliecināts, ka tradicionālajai kultūrai jātuvinās populārajai. Dzejnieks kolekcionēja dziesmu tekstus. Ļoti daudz bija tieši flamenko un čigānu dziesmu vārdi. Starp šīm dziesmām tika atrastas dažas tonadillas, bulerias, jaleos, seguidillas, kuras F.G. Lorka 1931. g. ierakstīja, uz klavierēm pavadot dziedātāju La Argentinu.

Ai!

No kliedziena paliek vējā

cipreses ēna.

Atstājiet mani šai laukā

raudāt.

Pasaulē viss ir sairis.

Nav vairs nekā,

tikai klusums.

Apvārsni tumšo

nomaitā ugunskuri.

Es taču teicu: atstājiet mani

šai laukā raudāt.

Peteneras nāve

Tajā baltajā mājā

mirst pavedinātāja.

Zem vaska svecīšu zvaigznēm,

kas plīvo pie nāves guļas,

ap mirējas vara gurniem

muāra svārki kuļas.

Uztrītas ēnas stiepjas

caur apvārsni miglaino tālu,

un ģitāras piespēle pēkšņi

salūst.

Un pēc tam

Labirinti,

ko veido laiks,

pārvēršas pīšļos.

Paliek vienīgi tuksnesis.

Sirds,

alku avots,

pārvēršas pīšļos.

Rītausmas maldi

un skūpsti

pārvēršas pīšļos.

Paliek vienīgi tuksnesis.

Viļņots tuksnesis.

No spāņu valodas atdzejojis K. Skujenieks.

F. G. Lorkas dzeju iesaka: FlamencoRiga.lv