Slava un atzinība noteikti nav visa centrā. Īstenībā pamatā ir fundamentāls jautājums – kādēļ man ik dienas jāceļas? Galu galā gribas taču dzīvei piešķirt jēgu. Lielākā laime ir tad, kad izdodas būt brīvai un vienlaikus darīt sirdij tīkamo.

Milzīgs mērķis ir labāks par mazu mērķi. Daudz vērtīgāk ir domāt lielās kategorijās. Laika ziņā tas prasa vienlīdz daudz. Māksliniekiem ļoti labi padodas mērķu izvirzīšana un sevis izaicināšana. Sevi pieskaitu pie tādiem. Ja gadījumā vēl neesmu, tad noteikti būšu.

Kad es sev nosaku, ka piecu gadu laikā sasniegšu vienu savu konkrēto mērķi un nākamo piecu – vēl vienu, tad viss mans organisms ir fokusēts un darīs tikai to, kas ir harmonijā ar šo iekšējo mērķi.

Vēl viena svarīga lieta ir ambīcijas. Un tās man it kā esot lielas.

Ilze Bērziņa

Nesen iepazinos ar kādu indiešu dejotāju. Izrādās, Indijā lielākā daļa skolotāju, iegūstot maģistra grādu dejās, pārstāj uzstāties un koncentrējas uz audzēkņu skološanu – sēž savā zāles stūrī, sit kociņu un stāsta, kā vajadzētu... Par to, ka pie mums tā nenotiek, varēsim pārliecināties Eksotisko deju centra „Alegria” skolotāju koncertā 26. martā, kurš ikgadēji notiks Rīgas Dailes teātra mazajā zālē un solās rādīt ne tikai indiešu, čigānu un vēderdejas, bet arī ziņu portālam FlamencoRiga.lv tik saistošās flamenko dejas.

Uz šādiem ikgadējiem koncertiem FlamencoRiga.lv jau dodas ikgadēji... Tiesa, šis būs tikai trešais gads, tāpēc rutīna vēl nav iestājusies. Visvairāk atmiņā palicis 2008. gada koncerts „Mozaīkas”, kurā FlamencoRiga.lv redakcija ar lielu fascinējumu varēja baudīt flamenko vecākās grupas skolotājas Ilzes Bērziņas pārliecinošo sniegumu. Arī Zanes Oliņas izteikti tradicionālās Alegrias ar lakatu redaktores redzes un dzirdes maņām izraisīja zināmu prieku. 2009. gads Eksotisko deju centram „Alegria” aizsākās ar koncertu „Ziemas dārzs”, kurā ļoti cienījamā deju centra direktore un pasniedzēja Ilze Zariņa FlamencoRiga.lv redakciju iejūsmoja ar savas personīgās horeogrāfijas – dejas Tangos – izpildījumu. Patīkamu pārsteigumu - Sevillanas ar bata de cola un lielajiem flamenko lakatiem - skatītājiem sagādāja flamenko skolotāja Santa Kasatkina ar savu meitu Lāsmu, kuru svārku lidojumam bija piemeklētas visskaistākās un smeldzīgākās Sevillanu vārsmas. Droši vien jebkurš Seviljas iedzīvotājs ar milzīgu lepnumu atkārtotu šīs rindas - „Sevilla tiene una cosa, que sólo tiene Sevilla...” Bet arī latviešiem zināma gudrība piemīt... Šajā kontekstā FlamencoRiga.lv labprāt piemin dziesmu ar vārdiem „Gadi skrien kā stirnas...”, kura, liekas, absolūti vietā, ja attiecinām uz faktu – Eksotisko deju centrs „Alegria” skriešus aizdejojies līdz 2010. gadam. Ko redzēsim šoreiz, varam vien minēt, tāpēc labāk gaidīsim un ļausimies „Tauriņiem saules pinumā”...

Nu, tad Olé! Par mūsu skolotājiem - bijušajiem, esošajiem un visiem tiem, kuri vēl būs... Lai viņiem iedvesma un spēks audzināt jaunos talantus! Un priecāsimies par „kā vajadzētu...” ziņojumu ne tikai no zāles stūra, bet arī no skatuves...

Fotogrāfs: Ance Fokerote

Autors: FlamencoRiga.lv

„Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…”

Nu jau gandrīz 10 gadus esiet SO „Eksotisko deju centrs „Alegria”” direktore un deju pasniedzēja. Tā izveidē un attīstībā ieguldīts milzīgs darbs. Vai jūtaties gandarīta?

Jā, nenoliedzami esmu gandarīta, bet tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu stipras un saliedētas komandas. Uzskatu, ka viens ilgstoši neesi cīnītājs. Sākumā un krīzes brīžos, protams, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja, bet ilgstoši - vajadzīgs kolektīvs ieguldījums. Mūsu dejotāji iziet pasaulē, un par to man ir milzīgs prieks. Bet uzskatu, ka tas ir tikai sākums. Ja Alegria audzinās dejotājus jau no 10 - 12 gadu vecuma, rezultāts būs daudz labāks. Tam tikai vajadzīgs laiks.

Droši vien piekritīsiet teicienam – nekad nav par vēlu, taču jo ātrāk, jo labāk...

Uzskatu, ka flamenko sākas ar labu bāzi. Ja mēs gribam labus dejotājus, tā ir veidojama jau no bērnības un - pie stangas. Lielākajai daļai Spānijas flamenko dejotāju šī bāze ir, un tas dod papildus bonusus meistarības kaldināšanā. Flamenko, kā jebkurā dejā, ir daudz griezienu, kur baleta pieredze ir noderīga. Protams, arī vispārējā koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta, bez kā nav iedomājama neviena deja.

Eksotisko deju centrs „Alegria” nupat kā pārcēlis nodarbību vietu. RJTC telpām bijāt pamatīgi pieķērusies. Ar ko saistījās šī vieta?

Deju centram jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas daudzas nodarbību vietas. Arī pašlaik esam dažādās Rīgas vietās. Par RJTC jāsaka tā - tā bija vieta, kur labi dejojās, jo bijām 3.stāvā - tuvāk debesīm - ar skatu uz Pēterbaznīcas torni, rietošas saules staros…

Jūs dejojat gan flamenko, gan čigānu, gan vēderdejas. Katrai no šīm dejām ir sava specifika – tās ir tik dažādas! Kā spējat sevi sadalīt visam?

Katrā nākošajā deju stilā atpūšos no iepriekšējā. Lai kā mēs spētu iemācīties identificēties ar citu nacionalitāti - tas ir uz laiku un nosacīti. Katram no šiem pieminētajiem stiliem ir kaut kāda sava rozīnīte - vēderdejām - saldums un optimisms, čigāniem - augošais temperaments, spāņiem - iespēja padusmoties un pailgoties. Pēdējais man ir vistuvākais, jo raksturā esmu ārkārtīgi nopietna un tieša. Mana būtība ar flamenko sakrīt visvairāk. Flamenko arī ir tiešs. Tik tiešs, ka sit pa nerviem…

Kur rodat spēku darbam un ģimenei?

Savos studentos, viņu smaidos un viņu dejā. Komunikācijā. Skaistā mūzikā. Dabā. Gleznošanā. Klusumā…

Vai esiet romantiķe?

Mēdz teikt, ka katra sieviete ir vismaz drusku romantiķe. Uzskatu, ka esmu pragmatiķe un praktisks cilvēks. Mana vide ap mani nav romantiska, un tātad arī es tāda nevaru būt. Patiesībā romantisms man asociējas ar naivismu un pārspīlētu puķīšmīlestību, aiz kuras kaut kas slēpjas. Tie ir mani dzīves novērojami, ka pārlieku romantiski cilvēki aiz romantisma slēpj savas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Jā, man patīk zīmēt ziedus, bet šajā gadījumā tas ir vairāk skaistuma un erotikas simbols. Pavisam noteikti - neesmu par romantismu un romantiķiem.

Mums pieder noteikts, taču nezināms daudzums dzīves pieredzes. Tiklīdz smilšu pulkstenis tiks apgriezts, smiltis sāks plūst un plūdīs… Kādas ir Jūsu attiecības ar laiku? Vai nav gribējies apturēt šo plūdumu?

Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…

Intervēja: FlamencoRiga.lv

„Es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...”

Runā, ka esi galīgi traka uz flamenko...

Ak, jā, esmu galīgi traka. Pilnīgi un absolūti. Neredzu neko jēdzīgāku, ar ko nodarboties. Godīgi sakot, cits nekas mani vairs neinteresē.

Vai fanātisms nav kaitīgs?

Domāju, ka nē. Vismaz manā gadījumā. Tas palīdz apzināties mērķi, uz ko tiecos...

Uz ko tiecies?

Hmmm...

Tu esi ļoti nopietna?

Jā, esmu ārkārtīgi nopietna. Bet reiz mans filozofijas pasniedzējs teica tā: „Jūs esiet ļoti nopietna, taču Jūsos ir dzīvs humors. Tas labi...” Agrāk ļoti kompleksēju par savu nopietnību, jo visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus. Man tas riebjas. Man nepatīk smaidīt. Es dažreiz viltīgi smīnu, bet smaidu ļoti reti. Un man pašai arī labāk patīk nopietni cilvēki. Tādi drūmie – mūžīgie domātāji.

Tev patīk domāt?

Es agrāk nedomāju. Neiedziļinājos. Visu darīju automātiski. Darīju tikai tāpēc, ka jādara, jo tā vajag, jo tas ir pareizi – to no manis sagaida. Tagad man nospļauties. Esmu baigā egoiste. Daru to, ko jūtu. Iedziļinos sevī.

Kā sāki dejot flamenko?

Vienmēr esmu dejojusi. Daudzus gadus dejoju tautas dejas. Man ļoti labi padevās. Savā grupā biju vislabākā. Tad mani paaicināja uz vecāko grupu, kur sarežģītākas dejas. Arī tur viss sanāca. Pēc tam estrādes dejas pie Ritas Spalvas dejoju. Tad aizgāju uz Veizāna modes dejām. Visur patika. Veizāna modes dejās daudz ieguvu. Kaut arī dejojām hiphopu, funky, jazz, swing. Mums bija labi pasniedzēji – Gunta Bāliņa, Andris Bukolovskis, Sergejs Ostrenko u.c. Pēc tam staigāju uz vēderdejām. Tas bija kaut kas jauns – gribējās pamēģināt. Arī salsu un Argentīnas tango izmēģināju, līdz beidzot nonācu līdz flamenko. Garš posms. Dažreiz žēl, ka flamenko sāku tik vēlu. Nu, kāpēc neatnācu agrāk...

Cik ilgi dejo flamenko?

Vēl pat īsti divi gadi nav pagājuši, kopš atnācu uz Alegria flamenko grupu pie Ilzes Zariņas. Tas ir ļoti maz. Flamenko mācās gadiem. Uzskatu, ka tāda īsta flamenko dejotāja no manis varētu sanākt pēc gadiem septiņiem. Man priekšā pamatīgs darbs. Un Spānija man vēl priekšā. Flamenko man jāmācās Spānijā. Es nevaru būt īsta flamenko dejotāja, dzīvojot Latvijā. Tas nav nopietni.

Ko tad tu vēl šeit dari?

Mjā... Studēju. Man jāpabeidz augstskola. Studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Pēc vidusskolas beigšanas biju galīgi izmisusi, nezināju, ko iesākt. Jutos kā no laivas izmesta. Braucu prom no Latvijas. Dzīvoju Vācijā, strādāju par auklīti 3 bērnu ģimenē. Vēlāk mani iepazīstināja ar franču mākslinieci – gleznotāju. Es viņai iepatikos, viņa mani paņēma strādāt savā galerijā. Tas bija interesants laiks. Nokļuvu pavisam citā sabiedrībā - mākslinieki, intelektuāļi. Bija tāda ļoti viegla dzīve. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, bija vietējās slavenības, ļoti bagāti. Tādu bagātību mūžā nebiju redzējusi. Sākumā tas mani šokēja. Dzīvoju villā. Man tika dots viss trešais stāvs. Varēju izvērsties. Pieradu pie luksusa. Tad sāku just diskomfortu – it kā viss ir, naudas arī pietika, bet piepildījumu kā nejutu, tā nejutu. Izdomāju, ka jābrauc atpakaļ, kaut kas jāstudē, par kaut ko jākļūst... Tikai nevarēju saprast, par ko... Meklēju iespējamos studiju variantus. Ieraudzīju kultūras vadības programmu – likās saistoša. Pirmajās lekcijās mums stāstīja, ka mēs esam tie, kuriem dzīvē būs jāmācās saskatīt lietas, ko citi nesaredz. Vēl mums stāstīja, ka esam unikāli un īpaši. Es tam noticēju. Mums piekodināja meklēt pašiem savu kultūras un mākslas formu, kurā izpausties. Arī to es ņēmu vērā un cītīgi meklēju. Kas meklē, tas atrod. Liekas, esmu atradusi...

Vai jūties laimīga?

Nezinu. Laikam nejūtos. Vēl jo projām kaut kas pietrūkst... Es, protams, novērtēju to, kas man ir. Kad ir pavisam grūti, es domāju par tiem, kam ir vēl grūtāk. Piemēram – par tiem, kuriem nav kāju vai roku. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Netālu no manām mājām ir rehabilitācijas centrs. Tur ir daudz invalīdu. Kad braucam ar mašīnu, jāuzmanās, jo pa ceļa malu braukā cilvēki ratiņkrēslos. Katru dienu redzu tādus cilvēkus. Man ļoti žēl. Tad es apzinos, ka īstenībā esmu laimīga un man tādai jābūt. Man ir kājas un rokas. Man ir acis, ar kurām es redzu, un ausis, kuras man ļauj sadzirdēt. Man ir brīnišķīgs ķermenis. Vienreiz redzēju, kā flamenko koncertā zālē ieved sievieti ratiņkrēslā un pieved tuvu pie skatuves, lai arī viņa varētu baudīt koncertu. Baudīt. Bet kā var baudīt, apzinoties, ka pats nekad nevarēsi staigāt... Sāpīgi. Tāpēc es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...

Intervēja: Tatjana Petrova