Alboreá jeb albolá ir flamenko stils, kurš tradicionāli tiek izpildīts čigānu kāzās. Šī stila dziedāšana un dejošana ārpus precību konteksta ir stingri aizliegta. Deja tiek uzskatīta par ļoti intīma rituāla sastāvdaļu, tāpēc to izpilda tikai ģimenes lokā. Balstoties uz čigānu tradīcijām, Alboreá izpildīšana nevietā un nelaikā piesauc nelaimi, tāpēc čigāni nekad to nedejo svešinieku klātbūtnē.

Alboreá nosaukums radies no spāņu albor, luz de albor, kas tulkojumā nozīmē – rītausma, rītausmas gaisma. Šim stilam ir cieša saite ar čigānu romancēm, tāpēc arī dziesmu tekstos jaušamas līdzības. Lielākoties tie stāsta par kādu skaistu čigānu meiteini un cildina šīs meitenes jaunavību pirms kāzām. Dejas ritms un ģitāras pavadījums savukārt identisks flamenko stilam soleá.

Y yeli, yeli, yeli ya.... Ar šādiem vārdiem sākas gandrīz katra Alboreá dziesma. Visai savdabīgi... Kas gan ir šis žēlabaini izdziedātais Yeli? Kāda ir tā simboliskā nozīme? Vārds Yeli ir čigānu kāzu rituāla – līgavas jaunavības pārbaudes - apzīmējums. Saskaņā ar tradīciju, kāzu norises laikā dažas čigānu sievas sapulcējas kādā mazā istabā un gatavojas svarīgajam rituālam. Uz gultas vai galda tiek uzklāts palags un spilvens, kuru izdaiļo ar rožu un neļķu ziedlapiņām. Kad daiļavas šķīstības pārbaudei viss sagatavots, telpā nāk liels skaits čigāniešu, sev līdzi vezdamas līgavu. Jaunavības pārbaude tiek uzticēta čigānu vecākajai, kurai piešķirtas šādas tiesības. Asinis uz aptraipītā lakatiņa trīs ielocēm dēvē par trīs šķīstības rozēm. Ja pēc pārbaudes uz baltā lakatiņa parādījušās sarkanās rozes, laulības var norisināties.

Autors: FlamencoRiga.lv

Ak, kurš gan devis tev vārdu, daiļā Petenera! Ir kļūdījies viņš un nezinājis, ka pareizais vārds tev būtu - vīriešu posts un elles mokas...

Petenera - sens flamenko stils, ko izpilda 12 sitienu taktsmērā ar stingriem uzsvariem uz norādītajiem sitieniem: [1][2][3][4][5][6][7][8][9][10][11][12]. Par tās izcelšanās laiku tiek uzskatīts 16. gs. Rašanās vieta, neskatoties uz daudzajām izvirzītajām teorijām, nav zināma. Tā ir radniecīga un ritma ziņā identiska spāņu dejām - zarabandai un hakarai (jacara). Peteneras dziesmu teksti sarakstīti četrrindu vārsmās.

Viena no teorijām uzsver, ka šis flamenko stils nāk no pilsētas Paterna de Rivera Kadizas apgabalā. Saskaņā ar leģendu, dziesmas nosaukums attiecināms uz šai pilsētā dzimušo, Seviljā dzīvojošo dziedātāju vārdā La Petenera, kura, izmantodama savu pavedināšanas spēku, nolādēja viņas miesas alkstošos, kaisles neprātā kritušos vīriešus. No šiem laikiem Andalūzijas flamenko folkloras simbolismā Petenera tiek uzskatīta par nāves figūru un tās dziesmu tekstiem piedēvēts iznīcinošs spēks.

Tāpat kā tautas mutvārdu daiļradi, tā arī spāņu tradicionālo deju caurvij stāsti un leģendas. Gadsimtu gaitā iesakņojušies, tie vēl joprojām ietekmē flamenko mākslu un tās attīstību. Šis mītiskais tēls- citu nesaprastā, vientuļā sieviete, flamenko tradīcijas vajātāja 500 gadu garumā, La Petenera, kļuvusi par flamenko dziesmas un dejas drāmu. 

Autors: FlamencoRiga.lv

Ir dziesmu un deju stili, kuru robežas sniedzas ārpus flamenko. Kaut arī to izcelsme saistīta ar spāņu un Dienvidamerikas tautas mūziku, šiem stiliem ir neliela saite ar flamenko mākslu.

Rumbas izcelsme ir Kuba. Šis stils atceļojis uz Spāniju pēc kara starp Kubu un Ameriku 1898. gadā. Karam beidzoties, Rumbu uz Spāniju atveda tolaik Kubā karadienestā iesauktie andalūzieši. Rumba ir izteikti latīņamerikāniska deja, kuras izpildījumā dominē seksīgas un pavedinošas gurnu kustības. Sākotnēji ritmiski tā bija daudz sarežģītāka, bet Eiropu tā sasniedza jau kā stipri novienkāršots stils. Ap 1950. g. Rumbas popularitāti Spānijā veicināja Barselonā dzīvojošie čigāni, kuri adaptēja šo stilu. Čigānu šarmu un juteklību ieguvušais stils nu tika dēvēts par Rumba Gitana. Vēlāk šo stilu pārņēma tādi mūziķi kā Paco de Lucia, Cameron un Gypsy Kings.

Colombiana ritmiski ļoti līdzīga Rumbai. Kaut arī daži eksperti lēš, ka šo stilu radījis Pepe Marchena, tā attīstījusies no Latīņamerikas tautas mūzikas. Pepe Marchena savas Colombianas balstīja uz Rumbas. Viņa Colombianas tika pamatīgi kritizētas. Flamenko mākslas pētnieki atzīst, ka Marchena un Valderama, spēlējot Colombianas, postīja flamenko patieso būtību, padarot to par lētu komerciju. Kā Rumba, tā Colombianas ir absolūtā kontrastā ar flamenko raksturojošo cante jondo (Dziļā dziesma). Šie stili ir daudz vieglāki, melodiskāki, tāpēc vidusmēra klausītāja ausīm tīkamāki un saprotamāki. Tikpat vienkārši ir Colombianu dziesmu teksti – pārsvarā aprobežojas ar stāstu par jaunu Kolumbiešu meiteni. Kaut gan pētnieki Colombianu neuzskata par flamenko, neoficiāli šajā kategorijā tā iekļuvusi pateicoties leģendārajai flamenko dejotājai Carmen Amaya, kura kopā ar savu ģitāristu Sabicas šo stilu popularizēja, koncertējot ārpus Spānijas.

Arī Guajira ir kubiešu stils, kas Andalūzijā nonācis ap 1840. gadu. Spāņi lieto vārdu guajiro, lai apzīmētu kubiešu zemnieku, bet guajira Kubā dzīvojošo indiāņu valodā nozīmē – meitene. Guajiru dziesmu teksti attiecināmi uz kādu skaistu meiteni no Havannas. Tās ritms ir identisks Buleriām, mainās tikai akcentējums. Arī šo stilu bija iemīļojis Pepe Marchena. Guajiru saldās, jaukās, harmoniskās melodijas kļuva par viņa mūzikas raksturojošo iezīmi, tādējādi izraisot vieglu smīnu un zobošanos par Pepes Marchenas nenopietnību, jo tīrs flamenko nesatur nevienu no šiem elementiem.

Pārpublicēts no: www.andalucia.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv