Pastāstiet par Jūsu jauno inscenējumu „Lietus”. Kāds tas ir?

„Lietus” – melanholija, zaudēta mīlestība, nespēja komunicēt. Es nespēju iedomāties mākslinieku, kurš nav skumjš brīdī, kad rada. Mans vīrs un meita vienmēr teic, ka esmu ļoti melanholiska. Es par to esmu domājusi un atzīstu, ka tā tas patiešām ir. „Lietus” ir manas melanholijas atspoguļojums. Patiesībā tādejādi centos atbrīvoties no savām skumjām. Tas ir savāds. Atšķiras no tā, ko ar savu kompāniju esam darījuši pēdējos 10 gadus. Mūzika, horeogrāfija, tērpi – viss ir citādāks. Ir pat atsevišķa horeogrāfija „Lauztie vārdi” – veltījums nedzirdīgajiem, ar kuriem strādājām kopā, sazinoties zīmju valodā. H. Garsija šai daļai uzrakstīja dzeju. Man pašai ļoti patīk šī daļa. Esmu apmierināta.

Kādēļ tāds nosaukums – „Lietus”?

Man lietus nozīmē dzīvi un nāvi. Būtībā tas var asociēties ar jebko – ar asarām, dzimšanu, cerībām vai skumjām...

Kā savas idejas un jūtas spējat transformēt horeogrāfijās?

Tas nav viegli. Uzskatu, ka šis ir vissaturīgākais un vērtīgākais inscenējums, ko jebkad esmu veikusi. Tajā ir taranetas, levantikas, soleas, bulerias, tangillos no Kadizas un skaists tremolo ar nosaukumu „Viņš bez dzīves beigām”.

Kas bija Jūsu iedvesmas avots?

Pēdējā laikā saskaros ar iejūtības trūkumu. Cilvēkos ir zudis cilvēcīgums. Mani biedē attiecību vēsums. Tad es sev vaicāju- kāpēc tā notiek? Tas viss mani ļoti satrauc, un es mēģinu iedziļināties šajās problēmās. Cilvēkiem ir dotas jūtas un prāts, taču ne visi tos aktīvi pielieto – skatās, bet nesaredz būtisko, neieklausās, neizjūt... Un tad es domāju par tiem, kuriem nemaz nav dota iespēja redzēt vai dzirdēt, kuriem tas atņemts jau no dzimšanas. Tiem cilvēkiem parasti ir vairāk attīstīta kāda no esošajām maņām. Kaut kas tiek atņemts, kaut kas iedots. Šo pārdomu vadīta, tikos ar Spānijas neredzīgo organizācijas direktoru, psihologu un neredzīgajiem bērniem. Pirms tikšanās biju ļoti uztraukusies, bet vēlāk secināju, ka mēs – pieaugušie- esam tie, kuri pārāk daudz uztraucas. Bērni visu uztver vienkāršāk. Viņi tik daudz neuztraucas. Tiekoties ar neredzīgajiem bērniem, uzzināju, ka viņi nekad nesmaida. Viņi smejas, bet nesmaida. Tas mani šokēja. Viņi visu dara no sirds... Tas viss rada pārdomas un vēlāk atspoguļojas manā mākslā.

Vai varat aprakstīt radošo procesu, kad domas pārtop dejā?

Drūmas un lietainas dienas sabango manu drosmi tā, kā jūra. Ja nevaru iet ārā, ļauju pildspalvai vaļu un rakstu. Pēc kāda laika atgriežos pie senajiem pierakstiem un domāju: „Ak, Dievs, tā es jutos tai dienā! Kā lai es to interpretēju uz skatuves?” Tā viss sākas.

Vai Jūs savā dejā sapludināt moderno ar tradicionālo?

Mans nolūks nav dejot moderno deju. Tā būtu kļūda, jo es to neprotu un nezinu, kā to darīt. Es nevaru teikt: „Nu es uztaisīšu modernu deju šovu.” Tas būtu absurds. Es vienkārši aizveru acis, ieklausos mūzikā un veidoju kustības. Daru tā, kā mans ķermenis vēlas. Es sevi neierobežoju. Ļauju sev vaļu un skatos, kas no tā visa iznāk. Mans pašmērķis nav likt cilvēkiem izprast, ko es vēlos pateikt. Nē. Viss, ko es vēlos, ir lai cilvēki vienkārši justu... Es nespētu atkāpties no tradicionāla flamenko. Es tā nevarētu. Un ne tāpēc, ka es tiektos pēc skaistām, tīrām, tehniski perfektām kustībām.

Pēc kā tad? Radošuma, inovācijām?

Jau pirms vairākiem gadiem – 1998. g. es teicu, ka vairs nav palicis nekā, ko radīt no jauna. Viss jau ir bijis. Un vēl jo projām domāju tāpat. Nemuļķosim sevi. Viss jau ir radīts. Izpētīsim bijušo un esošo. Ir daudz kas pārsteidzošs no 40tajiem 50tajiem gadiem. Tas, ko šodien sauc par inovāciju, manī izraisa smīnu. Visbrīnišķīgākā inovācija māksliniekam ir - radīt pašam savu stilu. Tieši pēc tā es tiecos. Nekas cits man neeksistē.

Atgriezīsimies vēl pie „Lietus”. Tas noslēdzas ar solea – stilu, ko pieprotat vislabāk.

Man solea ir flamenko māte. Es to vienmēr esmu teikusi. Lai to izdejotu, ir nepieciešams miers, harmonija un nepārtrauktība. Es esmu māte, sieviete... Solea ir ārkārtīgi dziļa, tā iedarbojas tā, kā tai jāiedarbojas. Man nav iebildumu, ka tieku asociēta ar šo deju. Protams, arī šajā uzvedumā ir solea, bet tā nav tāda, kādu rasts redzēt. Šī solea man ir īpaša. Vienmēr esmu teikusi, ka iepazīstu sevi caur flamenko. Soli pa solim atklāju sevi, un šī solea ir vēl viens manas personības aspekts, daļa no manas patiesās būtības – mana iekšējā Eva.

Ar savu iepriekšējo uzvedumu Jūs svinējāt deju kompānijas 10gadi – augstu punktu Jūsu karjerā. Kā jūtaties?

Esmu priecīga. Tas bija ļoti intensīvs posms. Laiks, kurā mācījos. Šie 10 gadi devuši man pieredzi, kā sastrādāties un sadzīvot ar deju kompānijas cilvēkiem. Pieredzi, kā organiski iesaistīt dejotājus manis pašas radītajā. Man nepatīk pieķerties pagātnei, atmiņām. Es nejūtos laimīga vai lepna, bet man patīk dzīvot šim mirklim. Pagātne ir izbijusi. Es vēl jo projām esmu Eva – normāls cilvēks, kuram patīk būt mājās, iet iepirkties, gatavot, tīrīt. Esmu pateicīga, jo varu darīt sirdij tīkamu darbu. Es ar nevienu nesacenšos – tikai ar sevi...

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Intervēja: Juanjo Castillo

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

Intervija ar Omayru Amayu

"Tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu..."

Pastāstiet, lūdzu, kā sākāt dejot flamenko?

Es jau piedzimu dejojot. Mamma dejoja līdz pat pēdējai grūtniecības nedēļai un, kad piedzimu, uzreiz atsāka. Neatceros, kad tieši sāku dejot, bet zinu, ka tas bija uzreiz pēc tam, kad iemācījos staigāt. Jau 3 gadu vecumā vecāki man ļāva uzstāties kompānijas šova noslēgumā. Šova laikā, kamēr vecāki atradās uz skatuves, es dzīvojos pa aizkulisēm. Jau bērnībā zināju, ka vēlos kļūt par dejotāju, ka tas ir tieši tas, kas man nepieciešams. Es nemaz nespēju savu dzīvi iedomāties citādu – bez dejām, kustības, mūzikas.

Kāda ir atšķirība starp spāņu klasisko flamenko un Andalūzijas čigānu flamenko?

Čigānu flamenko no spāņu flamenko atšķiras ar pilnīgi citādu estētikas ievirzi.

Kā jūsu radiniece Karmena Amaja ietekmējusi Jūsu darbu?

Flamenko, ko pazīstu, ir tāds, kādu es to mācījos no savas ģimenes. Mēs visi turpinām Karmenas Amajas skolas stilu. Abi mani vecāki bija viņas deju kompānijas dalībnieki. Mamma sāka strādāt viņas kompānijā 15 gadu vecumā. Tētis ceļoja, mācījās un trenējās ar šo kompāniju jau kopš dzimšanas. Karmena Amaja nevienu nekopēja. Viņas stils bija unikāls – nevainojama tehnika, varens spēks, ritms, ātrums, muzikalitāte. Viņas kustības bija ārkārtīgi asas un precīzas, taču arī maigas, lieganas un jutekliskas. Viņas dejā bija dziļums...

Ko flamenko mākslā nozīmē vārds Duende?

Duendi var izskaidrot un izteikt daudzos veidos, bet man tas nozīmē sekojošo. Kad ģitārists spēlējot izjūt dziļu emocionālu piepildījumu, kad dejotājs izjūt, un publika izjūt... un kad viņi visi izjūt kopā... Šai brīdī tu sāc redzēt dvēseli, domas, jūtas, emocijas. Mirklis intimitātes, kad enerģija tiek spēcīgi sakoncentrēta un plūst laukā kā vulkāna izvirdums. Tā ir Duende. Šis brīdis. Absolūta laime un brīvība caur ekspresiju.

Kā ar flamenko un tā vēsturi?

Flamenko sākotnēji bija veids, kā čigāni izteica savu politisko, sociālo un arī personīgi emocionālo situāciju – bailes, prieku, dusmas, cerības, vilšanos, sapņus, mistēriju, vientulību, ilgas... dzīvi. Bet nekas nav mainījies. Ir bailes, problēmas, kuras mums, čigāniem, vēl joprojām saglabājušās līdz pat šodienai. Tāpēc flamenko ir mākslas forma šodienai – šim brīdim. Kaut arī čigānu vēsture gadsimtiem gara, tie paši stāsti, notikumi – to visu es izjūtu šobrīd.

Ievēroju, ka dažas roku kustības ļoti līdzīgas hindu mudrām. Vai ir kāda saistība?

Es lasīju, ka katrai roku kustībai flamenko dejā kādreiz bijusi sava nozīme, bet šī nozīme laika gaitā izzudusi.

Skatoties, kā Jūs dejojat, liekas – tas varētu būt ļoti nogurdinoši. Vai Jūs praktizējat vēl kādus veidus, kā sevi uzturēt formā? Jogu, piemēram?

Eju uz studiju un dejoju. Parasti 4 līdz 6 reizes nedēļā. Mīlu būt savā deju studijā. Kad varu, ņemu arī džeza dejas un baleta nodarbības, īpaši, ja esmu Ņujorkā. Esmu arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem. To daru katru dienu. Mans ķermenis to pieprasa. Es izbaudu.

Jūs teicāt, ka Karmena ļoti ietekmējusi Jūsu deju. Tā tas ir. Arī es to redzu. Bet Jums arī pašai ir savs īpatnējs stils. Liekas, esiet sajaukusi Karmenas Amajas tradicionālo ar pašas moderni eksperimentālo. Vai esiet kādreiz jutusi atbildības nastu par savas ģimenes tradīciju turpināšanu? Nav bijis bail to lauzt un aiziet par tālu?

Tā ir. Jūtos atbildīga. Bet vēl vairāk atbildīga es jūtos pret sevi – man jābūt uzticīgai, godīgai pret sevi, savām sajūtām. Tas ir ļoti būtiski. Man jārunā pašai savā valodā. Man nav jādejo tikai bata de cola kleitā – varu to nomest. Bata de cola atspoguļo tradīciju. Mani centieni ir atrast savu stilu. Kad novelku kleitu, mans ķermenis ir brīvs, brīvs... pavisam brīvs no tradīcijas. Es varu izpaust, ko patiešām jūtu un domāju. Bet tradīcija ir dziļi iesakņojusies šodienā, un mēs jūtam bailes to pārkāpt. Bailes, kas mūs ierobežo un grauj... Tāpēc es to laužu...

Pārpublicēts no:  www.heyokamagazine.com

Intervēja: Johnn LeKay

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

"Vēlos zināt, vai kādreiz spēšu dejot, laimes sajūtas vadīta..."

Brīva. Radoša. Drosmīga. Nemierīga. Bez aizspriedumiem. Belen Maya vēl joprojām simbolizē progresu flamenko dejā. Nemitīgi izaicinājumu un jauninājumu meklējumi dzen no vienas galējības otrā - no neoklasicisma sadarbībā ar Maiti Martin līdz pat mūsdienām, apvienojoties ar Rafaelu Karrasko. Pēc intensīvas darbības, kurai iedvesmu smēlusies sevī, nu meklē jaunus stimulus un vēlas zināt, vai kādreiz spēs dejot, laimes sajūtas vadīta.

Uzvedums „Kamermūzikas flamenko” turpina baudīt vispasaules slavu. Kāds ir sadarbības Belen Maya – Maite Martin mākslinieciskais koncepts?

„Kamermūzikas flamenko” ir inscenējums, kuru rādījām Herezas flamenko festivālā pirms diviem gadiem, taču tas vēl joprojām tiek rādīts. Nokrāsa ir tā pati, kas „Maite + Belen” - tā pati filozofija un estētika. Tradicionāla deja, tradicionāls pavadījums, samērā dūmakains apgaismojums, klasiska garderobe, taču tas viss pielāgots mūzikai. Mēs visi sanācām kopā, lai radītu neatkārtojamu uzvedumu. Sākotnēji ideja radās Maitei un man, taču tā attīstījās. Visa grupa ir devusi savu ieguldījumu. Man pašai ļoti patīk. Ir divas tradicionālas horeogrāfijas bata de cola kleitās: alegrias un solea. Tientos mūziku izvēlējāmies no Pastoras repertuāra - ne tik ātru, kā viņa mēdza dziedāt, bet gan pietuvinājām tradicionālajam variantam. Maite aranžēja un pārņēma vokālās īpatnības - viņa dedzīgi apbrīno Pastoru. Un visbeidzot - tarantos. Es vai beidzos nost no neizsakāmas vēlmes atkal dejot tarantos – biju izdegusi, tāpēc ilgi šo stilu neskāru. Nu atkal tam pieķēros un atgriezu savā dejā jau kā daudz intīmāku stilu. Šī deja ir pavisam vienkārša, ar maz soļiem, nudien. Taču tajā ir daudz klusuma...

Kādā līmenī notiek Jūsu un Maites komunikācija?

Mums ir ļoti cieša emocionāla saikne. Es apbrīnoju daudzus, bet tikai kādas divas, trīs reizes ar mani ir noticis tā - tu dzirdi kādu vai redzi dejojam un vari teikt: „Ar šo cilvēku es vēlos strādāt kopā.” Ar Maiti bija mazliet citādi. Es dzirdēju viņu dziedam un zināju – šī ir balss, kuru vēlos savai dejai. Tas ir kaut kas, ko izjūtu dziļi sevī. Un arī viņai bija tā pati sajūta. Tas bija milzīgs atklājums. Mums ir daudz vienojošu domu un ideju, taču nemitīgi savā starpā cīnāmies. Bet tā ir darba sastāvdaļa – iedvesmas un atklāsmes sastāvdaļa. Un personīgi man tas patīk. Vēl joprojām neesmu atradusi kādu, kura dziedāšana liktos atbilstošāka manai dejai. Es dievinu Estrellu Morenti, bet nespēju iedomāties sevi dejojam pie viņas mūzikas. Tas nebūtu dabiski.

Jūsu dejotās tradicionālās dejas ar bata de cola... tām ir savāda, netverami maģiska aura...

Bata de cola es mācījos no Yolandas Heredia. Vēlāk daudz redzēju, kā dejo La Tona. Un arī Milagrosa Manjibara mazliet. Man nav pārliecinošas tehniskās bāzes, bet lielisks imitēšanas talants gan. Es daudz vēroju, pārņemu un piemēroju savam stilam, vēlāk atspoguļoju kustībās. Man bija iespēja atrast tieši tādu izteiksmes formu, kādu vēlējos. Taču tas bija sarežģīti, jo bata de cola vienmēr jāizskatās tradicionāli, vismaz tehnikai noteikti, citādi nav vajadzīgā efekta. Deja ar bata de cola paver tādas ķermeņa kustību iespējas, kādas īsākā kleitā nepielietot.

Jūsu skatuviskais tēls mēdz būt ļoti dažāds.

Jā, man nepieciešamas pārmaiņas. Man ļoti ātri kļūst garlaicīgi – gan pašai ar sevi, gan ar lietām kopumā. Tāpat ir arī ar Rafi (Rafaela Karrasko), tāpēc mēs tik labi satiekam un veiksmīgi sastrādājamies.

Rafaela intervijā teica tieši to pašu!

Mākslā, ja tu esi ko paveicis, tas jau ir bijušais – aizgājušais. Es esmu mazliet vecāka par Rafaelu. Laika gaitā, saskaroties ar lietām, kuras vairs nesagādā baudu, sāku pamanīt savu vecumu. Viņa vēl joprojām dziļi iegrimst lietās, kuras mani vairs  neuzrunā. Bet, paldies Dievam, to visu uztveru mierīgi un saprotoši. Mēs esam līdzīgas, jo protam respektēt, un mums abām ātri kļūst garlaicīgi – nepieciešami jauni izaicinājumi.

Jums ar Rafaelu ir īpaša mākslinieciskā saskaņa, tā ir?

Esam ļoti labas draudzenes jau 18 gadus. Viņa ir persona, kuru labprāt skatos dejojam. Es saprotu, ko viņa jūt – lasu viņas domas. Zinu, ko viņa vēlas pateikt. Bet Rafi mani nepapildina, kā tas ir ar Maiti Martin. Rafaela ir mans pretstats, it kā mēs būtu pretpoli. Viņa ir auksta, es – silta. Viņas kustības, izteiksme ir pavisam atšķirīga no manējās. Un tieši tāpēc uzvedums „Ārpus robežām” ir tik skaists. Tajā ir 8 solo, kuri ir pilnīgi dažādi. Katrs no tiem reprezentē spilgtus raksturus. Mēs neatkārtojamies. Varbūt es atkārtoju kaut ko no tā, ko esmu jau kādreiz darījusi, bet mēs nekad viena otru nekopējam. Mums katrai ir sava pieeja, skatījums uz lietām, taču protam respektēt. Viņa ir visinteliģentākā dejotāja pēc Evas Yerbabuenas - vispatiesākā, sirsnīgākā.

Rafaela izteicās, ka Jums vienai no otras bail...

Mēs viena otru tik labi pazīstam, ka nespējam neko noslēpt... Mums bail kāpt uz skatuves, jo viena otru pārāk iespaidojam. Viņa izsauc manī nedrošību – par piesitieniem, ritma palēlināšanu. Viņa, savukārt, izjūt nedrošību citu iemeslu dēļ. Tāpēc mums ļoti ieteicams strādāt kopā, kaut arī bail.

Kādas ir Jūsu attiecības ar tēvu?

Viņš ir dejotājs. Tā ir nasta. Vienmēr esmu centusies būt atšķirīga, distancēties, radīt pašai savu valodu, neietekmēties. Bet viss tik un tā beidzas ar to, ka esmu viņam līdzīga. Jo nevar izvairīties no fakta - tās ir manas saknes, tātad - es pati.

Vai nejūtaties izolēta no apkārtējiem?

Cilvēks ir vientuļa sala. Jūtos izolēta. Mēs – flamenko mākslinieki – katrs esam izveidojuši savu individuālo valodu, katrs darām savas lietas. Nav laika dalīties. Esam iegrimuši darbos, jaunos producējumos. Eva dara savu, Andres Marin, Rafaela – savu... Mēs visi esam vientuļas salas...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra -par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...”

Kā notika tava pirmā sastapšanās ar flamenko?

Nav iespējams noteikt konkrētu brīdi, kad uzzināju par flamenko, drīzāk ir tāda sajūta, ka tas manā apziņā ir bijis vienmēr. Toties skaidri atceros kādu skaistu, melnbaltu fotogrāfiju, kurā bija redzama tumšmataina sieviete garos svārkos, kas pagriezusi muguru. Fotogrāfija atstāja uz mani lielu iespaidu. Man šķita, ka tā ir flamenko dejotāja, kas tikko izpildījusi deju un klusējot aiziet. Tāds ļoti spēcīgs un piepildīts mirklis. Brīdis pēc dejas. Un, protams, man gribējās būt šai sievietei... Tā laikam bija mana pirmā spēcīgā flamenko sajūta, bet tas bija ļoti sen. Pavisam reāli sastapos ar flamenko tikai tad, kad atnācu uz Alegria.

Alegria tulkojumā no spāņu valodas nozīmē - prieks. Vai vari teikt, ka jūties priecīgāka?

Jā, protams! Pirmkārt jau tāpēc, ka kustība nes dzīvesprieku, un deja ir visskaistākā kustība. Otrkārt - tāpēc, ka es daru to, ko tiešām ļoti gribu darīt.

Vēlējos runāt par skumjām, bet varbūt nevajag? Flamenko taču ir ļoti dramatiska māksla. Dziesmu teksti lielākoties ir par sāpēm, ciešanām, dvēseles alkām, cerībām - zudušām un nepiepildītām... Vai prieks, ko izjūti, ir prieks caur skumjām?

Protams, ka flamenko ir skumjas un ilgas, un tieši tās mani visvairāk piesaista šajā mākslā. Tomēr, nenoliedzami, tajā ir arī prieks, enerģija un lepnums. Dramatismu rada tieši šie pretstati. Flamenko - tie ir kontrasti. Kāju piesitienu asums un roku kustību maigums, sarkans un melns, ritms un pēkšņs klusums. Tāpat arī prieks un skumjas, kas reizēm pastāv līdzās pat vienā dziesmā. Tomēr es nedomāju, ka tie, kas nodarbojas ar flamenko, būtu īpaši skumji cilvēki. Vienkārši, tas ir veids, kā par skumjām un ilgām runāt, kā tās izpaust. Varbūt - kā pašam labāk saprast savas skumjas un ar tām tikt galā? Traģiskāko un ciešanu pilno flamenko mūziku es nekad neklausos ilgi - to nedrīkst par daudz. Man prieks flamenko nozīmē sekojošo - es daru to, kas mani ļoti iedvesmo, piepildu sapni, un man ir iespēja piedalīties skaistumā! Tas taču ir lielākais prieks!

Kāda ir tava ikdienas dzīve? Ar ko nodarbojies?

Strādāju astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā, tāpat kā daudzi citi. Brīvdienās man patīk izbraukt ārpus pilsētas - nomainīt vidi. Arī flamenko dejošana nu jau pieder pie manas ikdienas.

Par tālāku nākotni domājot - vai spēj sevi iedomāties flamenko deju pasniedzējas pozīcijā?

Šobrīd īsti nespēju. Tomēr jāatceras, ka vēl pirms pāris gadiem nevarēju iedomāties arī to, ka dejošu flamenko! Laikam jau nekas nav neiespējams.

Dejot flamenko - tas nozīmē pārstāvēt spāņu kultūru. Kā ir ar latvietību? Vai nejūties to zaudējusi?

Esmu par to domājusi. Flamenko es uztveru kā daļu no pasaules kultūras mantojuma, vairāk kā kaut ko globālu un universālu, nekā tikai un vienīgi Spānijai piederīgu. Flamenko taču jau sākotnēji ir vairāku kultūru sajaukums, un tagad ar to nodarbojas cilvēki visā pasaulē. Un kāpēc gan ne? Domāju - tas, ko izsaka flamenko, ir saprotams un sajūtams gan spāņiem, gan latviešiem, gan japāņiem. Jautājums vienīgi - cik autentiski to spēj darīt cilvēks, kas dzīvo un ir izaudzis citā kultūrā? Un laikam jau ir taisnība, ka tāds flamenko, kā Spānijā, ir tikai Spānijā! Tāpēc es sevi gluži neuzskatu par īstas spāņu kultūras nesēju vai izplatītāju, drīzāk par tās baudītāju! Jā, tas lielā mērā ir arī tāpēc, ka es joprojām dejoju galvenokārt pati sev un nevis citiem. Es taču esmu tikai šī ceļa sākumā. Latvietība? Tā jau nekur nepazūd. Man patīk flamenko un spāņu valoda, un vispār valodas, un ļoti daudz kas cits no dažādām pasaules malām. Bet es nedomāju, ka tas man kaut ko atņemtu, drīzāk tieši otrādi - tas padara bagātāku. Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra - par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

"Iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē..."

Kādreiz stāstīji, ka tavā dzīvē viss svarīgais sākas uz burta f... – filozofija, fotogrāfija, flamenko...

Jā, atceros. Ja nemaldos, tas bija maģistra darba rakstīšanas periods - franču filozofi Sartrs, Lakāns un darba vadītāja prof. Freiberga... Intensīvs un notikumiem bagāts bija šis laiks. Brīžos, kad ievelc elpu un atskaties, meklē savā dzīvē kādas kopsakarības... Ik pa laikam gribas sakārtot domas un lietas, kas dzīvē svarīgas, dod jēgu un piepildījumu. Filozofija, fotogrāfija un flamenko...

Sešus gadus pavadīju LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Gāja ļoti grūti un bija brīži, kad velējos mest visu pie malas. Bet, zini, tieši grūtais ir tas, kas galu galā dod to vajadzīgo sajūtu dzīvē - jēgu un sapratni par lietām, spēju paskatīties no dažādām pusēm un perspektīvām. Ļoti cienu cilvēkos domāšanas elastību un zinātkāri. Arī šīs svarīgās lietas, ko minēji, manuprāt, ir kompleksas, un tās noteikti nepadara dzīvi vieglāku un saprotamāku, bet uzdod daudz citu jautājumu par to, kā būt...

Fotogrāfija jau kopš sevi atceros mani vilinājusi ar tēliem, stāstiem un nereālajiem notikumiem. Attēlu pasaule - cita realitāte, paralēla esošajām sociālajām kolīzijām. Brīžiem liekas, tā ir kā bēgšana no ikdienas rutīnas un savā ziņā it kā nenozīmīgiem notikumiem. Patverties fotogrāfijās - tas ir tik kārdinoši, un bieži vien ļaujos... Pēdējā laikā arvien biežāk... Organizēju dažādas fotosesijas, domāju koncepciju, tēlus, grimu, apģērbu, aksesuārus, lai uz mirkli ierautu tajā arī savus domubiedrus, un galu galā rezultāti gandrīz vienmēr ir pārsteidzoši.

Flamenko ir ļoti īpašs. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ nedejoju, bet domās tik un tā atgriežos laikā, kad dejoju, kad bijām kopā Spānijā... Pārskatu foto... Fotogrāfija ir veids kā saglabāt mirkļus... Tāpēc ar lielu sajūsmu arī fotografēju flamenko koncertus. Flamenko ir ļoti emocionāla, ar spēcīgu ekspresiju un ļoti sarežģīta deja. Nepieciešama ritma izjūta un kustību plastiskums. Lai attīstītu visas nianses, vajag gadus. Man bija iespēja klātienē redzēt, kā to dara profesionāli dejotāji Spānijā. Jā, tā ir mentalitāte, gadsimtu kultūra... Tas ir jāredz un jājūt...

Tu biji tik aizrāvusies un tomēr aizgāji... Meklēšana un meklējumi turpinās, vai ne?

Man noteikti nepieciešams ar kaut ko aizrauties. Es bez tā nevaru. Tas iedvesmo. Visas līdzšinējās radošās aktivitātes un meklējumi ir daļa no tā, kas biju, kas esmu. Noteikti notiek virzība uz priekšu un uz augšu. Jā, meklējumi turpinās... Joprojām reizēm pamoku sevi ar jautājumiem, varbūt atgriezties, jo bija tik labi... Bet tad atkal izspēlēju "visu vai neko" kārti un pielieku punktus. Ja flamenko nevari veltīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams, tad labāk nedarīt to vispār...

Šī brīža meklējumi mani aizveduši līdz kikboksam, kas tiek uzskatīts kā meitenēm nepiemērots, bet te nu es esmu! Droši saku - tas ir jāizmēģina pašam, un tikai tad var izdarīt secinājumus. Kikbokss norūda raksturu, radina pie disciplīnas, un tā ir fantastiska fiziskā slodze, turklāt palīdz gan psiholoģiski, gan emocionāli justies stabilāk un drošāk. Protams, jāpārvar iekšējās bailes uzdrošināties un aiziet uz pirmo, otro treniņu. Tālākais jau notiek pats no sevis. Bieži vien aizspriedumu un stereotipu, kā arī neuzdrīkstēšanās dēļ tiek palaists vējā milzum daudz sevis attīstīšanas iespēju. Mans sevis izzināšanas un attīstības ceļš ir tikai sācies. Jūtu, vēl paies pāris gadi, kamēr nonākšu līdz fundamentam...

Nesen lasīju interviju ar flamenko dejotāju un horeogrāfu Israel Galván, kurš gatavo savu jauno deju uzvedumu. Un tici vai nē, tas norisināsies boksa ringā... Kas kopīgs boksam ar flamenko?

Tā noteikti ir vēlme pēc nebijušām izjūtām, iekšējās brīvības alkas, bet lai līdz tam nonāktu, ir jāiet garš un nogurdinošs ceļš. Tā ir cīņa. Gan iekšēja, gan ārēja. Abos gadījumos. Ķermeņa valoda ir tik dažāda un apbrīnojami bagāta ar smalkām niansēm, un flamenko to perfekti parāda. Kā jebkurā sportā, arī dejā, lai sasniegtu noteiktu meistarības līmeni, ir jāpārvar sevi, jāizcīna cīņa galvenokārt ar sevi, kas norūda gan raksturu un morālo stāju, gan arī fiziski. Es pat samērā viegli varētu iedomāties divu flamenko dejotāju cīņu ringā. Protams, mēs varam būt toleranti un teikt, ka uzvarētāji ir abi, bet kāds vienmēr ir spēcīgāks, ātrāks, izveicīgāks, izturīgāks, vai vienkārši vairāk paveicas, respektīvi - kāds uzvar un kāds paliek otrais. Cīņas spars, cīņa - tas noteikti ir gan flamenko, gan boksā.

Par cīņu runājot, cilvēkā nemitīgi cīnās divas vēlmes; pirmā ir: kaut visi liktu mani mierā; otrā: vajadzība pēc sabiedrības. Kura vēlme tev dominējošā?

Manī noteikti ir abas, bet viņas neteiktu, ka cīnās, vienkārši, ja apstākļi neļauj realizēties vienai, tad otra kļūst bezjēdzīga un neproduktīva... Pēc darba nedēļas noteikti labprātāk pavadu laiku vienatnē vai šaurā ģimenes lokā. Ikdienas sarunas un notikumi vienā brīdī ir par daudz, iestājas pārsātinājums, emocijas sāk ņemt virsroku un reakcijas uz sociāliem notikumiem kļūst neadekvātas...Tad ir skaidrs, ka vajag "off mode" un prom no visa un visiem - pabūt pāris dienas klusumā, dabā, mājās, lasot grāmatas, klausoties mūziku.

Neprasīšu, vai esi laimīga, bet gan – vai esi pašpietiekama?

Viltniece! Es vienalga atbildēšu! Ir tādi brīži, kad piefiksē, lūk, tagad ir viss un jūties aizkustināts, saviļņots, kaut kas ir izdarīts labāk nekā plānots... Nu, reizēm, jā, liekas, esmu laimīga. Bet tā ir tikai tāda mirkļa struktūra. Tas nav nekas apaļš un formulējams, kā senie grieķu filozofi centās to definēt... Ir arī teiciens - ja vēlies būt laimīgs, tad esi! Katram ir visas iespējas būt laimīgam. Arī man un tev. Un domāju, ka mēs uz to ejam, lai galu galā varētu pateikt, jā, mana dzīve ir piepildīta, un tā laimes mirkļa struktūra tad varētu būt kādu sekundi ilgāka... Pašpietiekamība, domāju, nav iespējama. Cilvēks un pasaule jau balstās uz pretpoliem, pretmetiem, pretējām enerģijām un viedokļiem. Dievs ir pašpietiekams. Cilvēks tāds nevar būt. Uz to var tiekties - sasniegt zināma veida emocionālu vai finansiālu, ekonomisku pašpietiekamību, bet jebkurā brīdī tas viss var pajukt, un tad vairs nav uz kā balstīt savu imagināro pašpietiekamību... No otras puses, jā, šobrīd man ar sevi pietiek. Bet tomēr... iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē... Pietrūkst tās pašpietiekamības, īpaši pilnmēnesī...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

„Karmena ir izteikti flamenkisks personāžs, jo vienmēr cīnās par savu taisnību un pauž patiesas jūtas...”

Ir bijušas neskaitāmas Karmenas versijas – Merimē, Bizē, Gadesa, Aīdas Gomezas, Lubiča, Karlosa Sauras, Arandas, un beidzot arī Sarai Baras ir pašai sava Karmena – brīva no jebkurām klišejām. Dziļi sievišķīga, mūsdienīga sieviete, kura izmanto savas tiesības mīlēt un būt mīlētai.

Kāpēc Karmena?

Visu savu mūžu esmu vēlējusies dejot šo personāžu, bet nekad nejutos pietiekami gatava – ne kā dejotāja, ne - kā sieviete... Karmenai ir ārkārtīgi spēcīga individualitāte. Šis ir visdrosmīgākais inscenējums, ko jebkad esmu veikusi. Tas atnāca pats no sevis – es vienkārši vēlējos to izdarīt. Vienmēr esmu domājusi, ka ir noteiktas lietas – lomas, dejas, kuras man kā māksliniecei – dejotājai ir jāizdejo. Vismaz vienreiz mūžā noteikti. Bet tas attiecas ne tikai uz mani, bet uz jebkuru nopietni domājošu un ar atdevi strādājošu mākslinieku. Piemēram, flamenko vidē mēdz teikt – ja tu nekad neesi nodejojis solea, tu neesi īsts flamenko dejotājs.

Cik ilgi gatavojāties šai lomai?

Kopš redzēju Antonio Gadesa radīto Karmenu, sapņoju, kaut būtu viņa. Mēs ar Gadesu ļoti daudz runājām par šo varoni – par viņas raksturu, tēlu, par dejošanu. Tas viss iegūlās dziļi sirdī. Gadess izveidoja savu Karmenu, kad es vēl biju mazs bērns. Bet es vienmēr zināju, ka kaut kad to paveikšu. Es, protams, nevarēju iedomāties, ka pati to arī režisēšu. Es tik ļoti mīlēju un mīlu šo varoni, ka pienāca laiks, kad cilvēki paši nāca man klāt un vaicāja: „Tu taču esi ļoti drosmīga! Kādēļ gan tu to nedari?”

Vai tā ir patiesība, ka no neskaitāmajām Karmenas versijām Gadesa radītā ir Jums vismīļākā?

Uzskatu, ka Gadesa Karmena ir visu Karmenu Karmena. Tas ir piemērs mums visiem. Bet viena lieta gan var ļoti kaitēt jaunajiem producējumiem – Antonio Gadesa Karmenas dvesma - tās atdarināšana. Antonio Gadess bija unikāls – īsts flamenko meistars. Domāju, viņu kopēt būtu liela kļūda. Taču ārkārtīgi sarežģīti ir to neizdarīt, jo gaume ir gaume. Un es nevaru noliegt faktu, ka viņa Karmena ir vislabākā...

Kāda ir Jūsu Karmena?

Karmenu radīju paļaujoties uz savām sajūtām – kā es kā sieviete izjūtu citu sievieti. Manuprāt, ir ļoti liela atšķirība starp sievietes un vīrieša redzējumu. Karmenu sarakstīja vīrietis. Arī pirmais inscenējums bija vīrieša radīts. Kad to izdara sieviete, šim tēlam ir citas perspektīvas. Vīrietis Karmenu redz ārēji. Sieviete sajūt iekšēji...

Kāds ir Karmenas tēlā ietvertais ziņojums? Ko viņa simbolizē?

Karmena simbolizē sievietes attieksmi - domas un jūtas. Un tā ir ļoti interesanta attieksme, jo ne visi ir spējīgi izrādīt savas patiesās jūtas. Karmena to dara. Ļoti labi! Domāju, šim inscenējumam ir ārkārtīgi spēcīgs ziņojums – katrai sievietei ir tiesības mīlēt un būt mīlētai! Un šīs tiesības ir jāizmanto!

Karmena un flamenko...

Jā! Kāpēc gan ne? Uzskatu – Karmena ir izteikti flamenkisks personāžs, jo vienmēr cīnās par savu taisnību un pauž patiesas jūtas. Kāpēc gan lai flamenko vienmēr rādītu mazās telpās? Kāpēc flamenko kādreiz nevarētu uzvilkt Sibillas kleitu? Kāpēc lai neuztaisītu vislabāko apgaismojumu? Mūsdienās taču ir tik daudz iespēju! Es nedomāju, ka manis radītā patiesība būtu mazāk vērta par citu cilvēku radīto patiesību. Mana patiesība ir tāda pati! Tikai es to daru ar citiem līdzekļiem. Izmantoju elementus, kas ļauj man uzrunāt plašāku auditoriju. Man ļoti svarīgi būt brīvai savās radošajās idejās un producējumos. Arī Karmena bija ārkārtīgi brīva. Es ļoti mīlu šo viņas brīvības izjūtu!

Pārpublicēts no: www.esflamenco.com

Intervēja: Juanjo Castillo

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…”

Nu jau gandrīz 10 gadus esiet SO „Eksotisko deju centrs „Alegria”” direktore un deju pasniedzēja. Tā izveidē un attīstībā ieguldīts milzīgs darbs. Vai jūtaties gandarīta?

Jā, nenoliedzami esmu gandarīta, bet tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu stipras un saliedētas komandas. Uzskatu, ka viens ilgstoši neesi cīnītājs. Sākumā un krīzes brīžos, protams, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja, bet ilgstoši - vajadzīgs kolektīvs ieguldījums. Mūsu dejotāji iziet pasaulē, un par to man ir milzīgs prieks. Bet uzskatu, ka tas ir tikai sākums. Ja Alegria audzinās dejotājus jau no 10 - 12 gadu vecuma, rezultāts būs daudz labāks. Tam tikai vajadzīgs laiks.

Droši vien piekritīsiet teicienam – nekad nav par vēlu, taču jo ātrāk, jo labāk...

Uzskatu, ka flamenko sākas ar labu bāzi. Ja mēs gribam labus dejotājus, tā ir veidojama jau no bērnības un - pie stangas. Lielākajai daļai Spānijas flamenko dejotāju šī bāze ir, un tas dod papildus bonusus meistarības kaldināšanā. Flamenko, kā jebkurā dejā, ir daudz griezienu, kur baleta pieredze ir noderīga. Protams, arī vispārējā koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta, bez kā nav iedomājama neviena deja.

Eksotisko deju centrs „Alegria” nupat kā pārcēlis nodarbību vietu. RJTC telpām bijāt pamatīgi pieķērusies. Ar ko saistījās šī vieta?

Deju centram jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas daudzas nodarbību vietas. Arī pašlaik esam dažādās Rīgas vietās. Par RJTC jāsaka tā - tā bija vieta, kur labi dejojās, jo bijām 3.stāvā - tuvāk debesīm - ar skatu uz Pēterbaznīcas torni, rietošas saules staros…

Jūs dejojat gan flamenko, gan čigānu, gan vēderdejas. Katrai no šīm dejām ir sava specifika – tās ir tik dažādas! Kā spējat sevi sadalīt visam?

Katrā nākošajā deju stilā atpūšos no iepriekšējā. Lai kā mēs spētu iemācīties identificēties ar citu nacionalitāti - tas ir uz laiku un nosacīti. Katram no šiem pieminētajiem stiliem ir kaut kāda sava rozīnīte - vēderdejām - saldums un optimisms, čigāniem - augošais temperaments, spāņiem - iespēja padusmoties un pailgoties. Pēdējais man ir vistuvākais, jo raksturā esmu ārkārtīgi nopietna un tieša. Mana būtība ar flamenko sakrīt visvairāk. Flamenko arī ir tiešs. Tik tiešs, ka sit pa nerviem…

Kur rodat spēku darbam un ģimenei?

Savos studentos, viņu smaidos un viņu dejā. Komunikācijā. Skaistā mūzikā. Dabā. Gleznošanā. Klusumā…

Vai esiet romantiķe?

Mēdz teikt, ka katra sieviete ir vismaz drusku romantiķe. Uzskatu, ka esmu pragmatiķe un praktisks cilvēks. Mana vide ap mani nav romantiska, un tātad arī es tāda nevaru būt. Patiesībā romantisms man asociējas ar naivismu un pārspīlētu puķīšmīlestību, aiz kuras kaut kas slēpjas. Tie ir mani dzīves novērojami, ka pārlieku romantiski cilvēki aiz romantisma slēpj savas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Jā, man patīk zīmēt ziedus, bet šajā gadījumā tas ir vairāk skaistuma un erotikas simbols. Pavisam noteikti - neesmu par romantismu un romantiķiem.

Mums pieder noteikts, taču nezināms daudzums dzīves pieredzes. Tiklīdz smilšu pulkstenis tiks apgriezts, smiltis sāks plūst un plūdīs… Kādas ir Jūsu attiecības ar laiku? Vai nav gribējies apturēt šo plūdumu?

Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…

Intervēja: FlamencoRiga.lv

Pagājuši vairāk nekā 10 gadi, kopš pirmoreiz tika demonstrēta filma „Flamenco”...

Jā. Vai tiešām mana filma? Kā plūst laiks... Nespēju aptvert.

Kā Jums liekas, cik lielā mērā Jūsu filmas ietekmējušas flamenko internacionālo pieejamību?

Esmu absolūti apmierināts ar visiem mūzikliem, kurus radīju sadarbībā ar Antonio Gadesu. Sākot  no „Bodas de sangre” („Asinskāzas”) līdz pat „Carmen”, kurai bija vērienīgi panākumi. Mūs visus tas pārsteidza. Tā bija filma, kura ceļoja pa visu pasauli un vēl joprojām tiek rādīta TV daudzās valstīs. Brīnumaini! Pēcāk kopā ar producentu Juan Lebron filmējām „El amor brujo” („Burvju mīla”) un „Sevillanas”. Lai gan šīs filmas sasniedza acīmredzami mazāka mēroga popularitāti, tā bija revolūcija – jauna, fascinējoša filmu žanra aizsākums. Burvīgs dokumentālās filmas hibrīds. Varen radošs. Nu, nevar to nosaukt par dokumentālo filmu. Mākslinieki piekrita rādīt specifiskas lietas, ko mēs ar Manolo izdomājām. Viņi atskaņoja gabalus speciāli mums, mēģinādami pārveidot Sevillanas. Es un Manolo Sanlucar uzskatījām, ka Sevillanas nav ar flamenko nesaistīts dejas stils. Ja pietiekami nopietni pavēro, flamenko un Sevillanām ir kopīgas iezīmes. Un, liekas, mēs tās atradām. Sevillanas gan ir ļoti ierobežotas, taču man patīk šī ierobežotība, jo arī ciešā rāmī pastāv daudz brīvas izpausmes iespēju. Mūsu atklāsme pārsteidza pat pašus Sevillanu cienītājus. Protams, tāds arī bija mans nodoms – nevis aprobežoties ar jau esošā atspoguļošanu, bet meklēt jaunus, neredzētus apvāršņus. Šo izaicinājumu veicu kopā ar lielisko un neaizstājamo Manolo Sanlucar.

Atgriežoties pie filmas „Flamenco” – kādi bija Jūsu nolūki šai sakarā?

Tā bija daudz sarežģītāka. Ļoti komplicēta filma. To veidot bija samērā grūti. Un laikam jau vissmagāk bija izvēlēties cilvēkus, kuri filmēsies, kuri ne. Diemžēl ne visi, kuriem tur vajadzēja būt, tur arī ir. Bet daudzi no labākajiem ir. (Smejas) Šajā gadījumā sadarbojos ar Manolo brāli Isidro Muñozu, kurš bija mana labā roka. Vienmēr esmu apgalvojis - viss, ko es zinu par flamenko, ir tas, ko esmu spējis iemācīties un pārņemt no līdzcilvēkiem - kolēģiem, biedriem. Vienmēr mēģinu atrast kādu, kurš zina vairāk par mani. Tā es varu mācīties. Ieguvums no sadarbības ar Manolo un Isidro bija milzīgs. Es tik daudz uzzināju. Un „Flamenco” ir šo iegūto zināšanu rezultāts. Tas ir tik kolosāli bagātinoši – stundām ilgi būt kopā ar šādiem cilvēkiem.

„Flamenco” filmējāt vecajā Sevillas Plaza de Armas vilcienu stacijā, to transformējot par uzņemšanas laukumu. Vai filmēšanas laikā bija kādi jautri, anekdotes cienīgi atgadījumi?

Vispārsteidzīgākais un jautrākais bija apziņa, ka man kaut kādā veidā būs jārosina un jāpiespiež La Pagueru un visus tos cilvēkus atnākt uz uzņemšanas laukumu un filmēties. Ja nu viņiem būs auksti, piemēram. Un ja nu viņi nebūs spējīgi parādīt savu mākslu tādu, kāda tā būtu citādā situācijā – dabiskos apstākļos. Man bija bail, ka tikai neiznāk tāpat, kā filmējot „Sevillanas”, kad visi teica: ”Un mums te tagad jārāda viss, ko protam? Kamerām un prožektoriem? Jūs vēlaties, lai mēs šeit dziedam līdz nemaņai, ja?” (Smejas) Taču šoreiz, par laimi, viss bija brīnišķīgi. Cilvēki saprata, ka viņu veikumam ir dziļa jēga - tas, ko viņi rādīs, tiks iemūžināts un saglabāsies kā kultūrvēsturiska liecība. Mēs visi centāmies, cik spējām, lai gūtu maksimāli labu rezultātu. Un šī ir tā svarīgākā lieta kinomākslā – spēja tvert mirkli, iemūžināt. Daudzi izcili flamenko mākslinieki - Lola Florez, Farruco, Antonio Gades - vairs nav starp mums, viņi ir miruši. Cik tas ir skumji! Bet ir saglabājušās dokumentālas liecības. Mēs vēl joprojām varam apbrīnot viņu dziesmas, dejas, talantu.

Talantu, kurš iedvesmo visu pasauli...

Jā, tas ir netverami skaisti...

Jūsu nākamais muzikālais projekts „Iberia” arī ietver flamenko. Kādā veidā šoreiz?

„Iberia” ir citādāka. Šajā filmā ir flamenko, taču tā ietver arī citus deju un mūzikas žanrus. Filmā ir spožs mākslinieku sastāvs - Enrique Morente, Sara Baras, Antonio Canales, Manolo Sanlucar – viņi visi pamatīgi strādājuši, lai mums parādītu patiesu skaistumu... Un ir arī Aragonas tradicionālā deja – hota (jota), basku dejas gabals. Albenizs komponēja pāris nesavienojamus skaņdarbus, tāpēc bija izaicinājums tos miksēt ar flamenko un citiem žanriem. Ir pat pāris hiphopa un flamenko miksējumi, kas ir ļoti interesanti, jo šīm dejām ir daudz kopīga. Mans sapnis ir uztaisīt mūziklu, kurā hiphops būtu samiksēts ar flamenko. Es runāju nopietni. Es patiešām nejokoju...

Kas izraisījis šo flamenko un kino „mīlas dēku”?

Kino spēj parādīt acīmredzamo. Flamenko ir fenomens, kas pārsteidzis mūs visus. Tas ir ceļš, kurš veras arvien plašāks un sniedzas tālu nākotnē. Mans kino nav tuvošanās kaut kam stagnātiskam, pagātnē iestrēgušam. Tas varētu būt bīstami. Tad flamenko kļūtu par nedzīvu mākslu, kā tas ir noticis ar tradicionālo spāņu folkloru. Viss jau būtu lieliski, taču tā noenkurojusies pagātnē un tikai retu reizi bauda atdzimšanu. Savukārt flamenko – kas mani tā iedvesmo – iet citu ceļu. Tas ir kā džezs, kurš var būt ļoti pareizs un arī nepareizs, vai arī pavisam, pavisam dīvains, ja kādreiz tam tādam jābūt. Un es cīnos par to, lai flamenko māksla sasniegtu jaunu kreativitātes pakāpi. Vienmēr esmu dejotājiem teicis – ir jauki, ka tiek dejots tradicionāli, bet var arī citādāk. Kāpēc nepamēģināt ko jaunu? Vai arī – kāpēc nedziedāt citādi? Lieliski, ka ir tādi burvīgi flamenko dziedātāji kā, piemēram, Enrique Morente, kurš lauž visas iespējamās barjeras. Es to uzskatu par unikalitāti. Viņš eksperimentē visos virzienos. Arī citi dziedātāji to dara. Uz ģitāras to ir vieglāk panākt. Ir flamenko ģitāristi, kuri ļaujas izaicinājumam un rada patiešām ļoti personisku mākslu. Arī flamenko dejā to ir vieglāk izdarīt. Nav vērts sevi ielikt rāmjos, iegrožot...

Vai tieši flamenko dejas estētika ir Jums vistīkamākā?

Jā, flamenko deja man patīk vairāk, kā jebkura cita deja. Nevaru izskaidrot, kāpēc. Tur ir kaut kāda mistērija. Kaut kāda maģija. Flamenko deja ir ekskluzīva – jau tas vien, ka nevienā citā dejā tu nevari vienlaicīgi ar kājām iesakņoties zemē un ar rokām pieskarties debesīm. Nu, vai tas nav ekskluzīvi?

Varbūt šī atziņa ir brīnišķīgs iegansts „Flamenco 2” radīšanai?

Nezinu gan. Es jau labprāt gribētu, bet ir jābūt izdevībai to darīt. Es uzfilmēju „Iberia” un šobrīd vēl nezinu, ko darīšu tālāk. Manā dzīvē flamenko vienmēr bijis ļoti aktuāls, taču mani saista arī daudzas citas lietas. Piemēram, man tika piedāvāts uzņemt filmu Portugālē, kuras pamatā būtu tradicionālās fado elēģijas. Nezinu kad, bet es to paveikšu. Fado nav saiknes ar flamenko, bet verētu būt. Atšķirība nemaz nav tik liela. Ja flamenko dziedātājs pēkšņi vēlētos kļūt par fado dziedātāju, tas būtu satriecoši! (Smejas) Esmu atvērts visādām idejām. Jā, es domāju, tas būtu kolosāli!

Kā Jūs vērtējat Antonio Gadesa atstāto māksliniecisko mantojumu?

Mjā... Antonio. Tas, ko viņš paveica... Man liekas, viņš pats to pat neapzinājās. Mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš gan nebija nekāds inovators. Ne soli neatkāpās no solīdā flamenko struktūras, ko apguva ar Pilar Lopez un turpināja kopā ar Cristina Hoyos. Viņš bija akadēmiskās flamenko dejas meistars. Es bieži vēroju viņa vadītos mēģinājumus. Viņš prata iedvesmot savus dejotājus. Prata motivēt, disciplinēt, rosināja dejot maksimāli labi, mēģināt, trenēties tik ilgi, kamēr izdodas. Vēlāk viņš deva brīvību pašiem izvēlēties, ko un kā dejot. Talanta un disciplīnas ziņā viņš bija satriecoša personība. Un lielisks horeogrāfs, ko daudzi aizmirst. Iespējams, tikpat labs horeogrāfs, cik labs dejotājs. Viņā bija tāda ritma izjūta... un telpas izjūta...

Un apgaismojuma...

Jā, arī apgaismojuma izjūta, tas tiesa. Viņam patika fotomāksla, tāpat kā man. Šajā ziņā mums ir dvēseles radniecība. Mēs daudz runājām arī par foto. Viņš man deva fotokameras, kad es tās sāku kolekcionēt, esmu tām ļoti pieķēries. Un šo skaisto pulksteni viņš man atdeva, esmu ļoti saudzīgs pret to. Jā, mēs lieliski sapratāmies.

Kāds viņš bija?

Viņš bija vīrietis ar ļoti dramatisku izskatu. Ārkārtīgi nopietns. Dejoja tā, it kā viss būtu viena liela traģēdija. Es viņam mācīju priecāties par deju – nedejot tikai tāpēc, ka tas ir pienākums, ka viņam ir deju kompānija, kura jāvada, jo tas ir viņa darbs. Liekas, man izdevās viņu iemācīt baudīt...

Pārpublicēts no: www.flamenco-world.com

Intervēja: Silvia Calado

Tulkoja: FlamencoRiga.lv

„Es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...”

Runā, ka esi galīgi traka uz flamenko...

Ak, jā, esmu galīgi traka. Pilnīgi un absolūti. Neredzu neko jēdzīgāku, ar ko nodarboties. Godīgi sakot, cits nekas mani vairs neinteresē.

Vai fanātisms nav kaitīgs?

Domāju, ka nē. Vismaz manā gadījumā. Tas palīdz apzināties mērķi, uz ko tiecos...

Uz ko tiecies?

Hmmm...

Tu esi ļoti nopietna?

Jā, esmu ārkārtīgi nopietna. Bet reiz mans filozofijas pasniedzējs teica tā: „Jūs esiet ļoti nopietna, taču Jūsos ir dzīvs humors. Tas labi...” Agrāk ļoti kompleksēju par savu nopietnību, jo visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus. Man tas riebjas. Man nepatīk smaidīt. Es dažreiz viltīgi smīnu, bet smaidu ļoti reti. Un man pašai arī labāk patīk nopietni cilvēki. Tādi drūmie – mūžīgie domātāji.

Tev patīk domāt?

Es agrāk nedomāju. Neiedziļinājos. Visu darīju automātiski. Darīju tikai tāpēc, ka jādara, jo tā vajag, jo tas ir pareizi – to no manis sagaida. Tagad man nospļauties. Esmu baigā egoiste. Daru to, ko jūtu. Iedziļinos sevī.

Kā sāki dejot flamenko?

Vienmēr esmu dejojusi. Daudzus gadus dejoju tautas dejas. Man ļoti labi padevās. Savā grupā biju vislabākā. Tad mani paaicināja uz vecāko grupu, kur sarežģītākas dejas. Arī tur viss sanāca. Pēc tam estrādes dejas pie Ritas Spalvas dejoju. Tad aizgāju uz Veizāna modes dejām. Visur patika. Veizāna modes dejās daudz ieguvu. Kaut arī dejojām hiphopu, funky, jazz, swing. Mums bija labi pasniedzēji – Gunta Bāliņa, Andris Bukolovskis, Sergejs Ostrenko u.c. Pēc tam staigāju uz vēderdejām. Tas bija kaut kas jauns – gribējās pamēģināt. Arī salsu un Argentīnas tango izmēģināju, līdz beidzot nonācu līdz flamenko. Garš posms. Dažreiz žēl, ka flamenko sāku tik vēlu. Nu, kāpēc neatnācu agrāk...

Cik ilgi dejo flamenko?

Vēl pat īsti divi gadi nav pagājuši, kopš atnācu uz Alegria flamenko grupu pie Ilzes Zariņas. Tas ir ļoti maz. Flamenko mācās gadiem. Uzskatu, ka tāda īsta flamenko dejotāja no manis varētu sanākt pēc gadiem septiņiem. Man priekšā pamatīgs darbs. Un Spānija man vēl priekšā. Flamenko man jāmācās Spānijā. Es nevaru būt īsta flamenko dejotāja, dzīvojot Latvijā. Tas nav nopietni.

Ko tad tu vēl šeit dari?

Mjā... Studēju. Man jāpabeidz augstskola. Studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Pēc vidusskolas beigšanas biju galīgi izmisusi, nezināju, ko iesākt. Jutos kā no laivas izmesta. Braucu prom no Latvijas. Dzīvoju Vācijā, strādāju par auklīti 3 bērnu ģimenē. Vēlāk mani iepazīstināja ar franču mākslinieci – gleznotāju. Es viņai iepatikos, viņa mani paņēma strādāt savā galerijā. Tas bija interesants laiks. Nokļuvu pavisam citā sabiedrībā - mākslinieki, intelektuāļi. Bija tāda ļoti viegla dzīve. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, bija vietējās slavenības, ļoti bagāti. Tādu bagātību mūžā nebiju redzējusi. Sākumā tas mani šokēja. Dzīvoju villā. Man tika dots viss trešais stāvs. Varēju izvērsties. Pieradu pie luksusa. Tad sāku just diskomfortu – it kā viss ir, naudas arī pietika, bet piepildījumu kā nejutu, tā nejutu. Izdomāju, ka jābrauc atpakaļ, kaut kas jāstudē, par kaut ko jākļūst... Tikai nevarēju saprast, par ko... Meklēju iespējamos studiju variantus. Ieraudzīju kultūras vadības programmu – likās saistoša. Pirmajās lekcijās mums stāstīja, ka mēs esam tie, kuriem dzīvē būs jāmācās saskatīt lietas, ko citi nesaredz. Vēl mums stāstīja, ka esam unikāli un īpaši. Es tam noticēju. Mums piekodināja meklēt pašiem savu kultūras un mākslas formu, kurā izpausties. Arī to es ņēmu vērā un cītīgi meklēju. Kas meklē, tas atrod. Liekas, esmu atradusi...

Vai jūties laimīga?

Nezinu. Laikam nejūtos. Vēl jo projām kaut kas pietrūkst... Es, protams, novērtēju to, kas man ir. Kad ir pavisam grūti, es domāju par tiem, kam ir vēl grūtāk. Piemēram – par tiem, kuriem nav kāju vai roku. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Netālu no manām mājām ir rehabilitācijas centrs. Tur ir daudz invalīdu. Kad braucam ar mašīnu, jāuzmanās, jo pa ceļa malu braukā cilvēki ratiņkrēslos. Katru dienu redzu tādus cilvēkus. Man ļoti žēl. Tad es apzinos, ka īstenībā esmu laimīga un man tādai jābūt. Man ir kājas un rokas. Man ir acis, ar kurām es redzu, un ausis, kuras man ļauj sadzirdēt. Man ir brīnišķīgs ķermenis. Vienreiz redzēju, kā flamenko koncertā zālē ieved sievieti ratiņkrēslā un pieved tuvu pie skatuves, lai arī viņa varētu baudīt koncertu. Baudīt. Bet kā var baudīt, apzinoties, ka pats nekad nevarēsi staigāt... Sāpīgi. Tāpēc es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...

Intervēja: Tatjana Petrova