„Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra -par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...”

Kā notika tava pirmā sastapšanās ar flamenko?

Nav iespējams noteikt konkrētu brīdi, kad uzzināju par flamenko, drīzāk ir tāda sajūta, ka tas manā apziņā ir bijis vienmēr. Toties skaidri atceros kādu skaistu, melnbaltu fotogrāfiju, kurā bija redzama tumšmataina sieviete garos svārkos, kas pagriezusi muguru. Fotogrāfija atstāja uz mani lielu iespaidu. Man šķita, ka tā ir flamenko dejotāja, kas tikko izpildījusi deju un klusējot aiziet. Tāds ļoti spēcīgs un piepildīts mirklis. Brīdis pēc dejas. Un, protams, man gribējās būt šai sievietei... Tā laikam bija mana pirmā spēcīgā flamenko sajūta, bet tas bija ļoti sen. Pavisam reāli sastapos ar flamenko tikai tad, kad atnācu uz Alegria.

Alegria tulkojumā no spāņu valodas nozīmē - prieks. Vai vari teikt, ka jūties priecīgāka?

Jā, protams! Pirmkārt jau tāpēc, ka kustība nes dzīvesprieku, un deja ir visskaistākā kustība. Otrkārt - tāpēc, ka es daru to, ko tiešām ļoti gribu darīt.

Vēlējos runāt par skumjām, bet varbūt nevajag? Flamenko taču ir ļoti dramatiska māksla. Dziesmu teksti lielākoties ir par sāpēm, ciešanām, dvēseles alkām, cerībām - zudušām un nepiepildītām... Vai prieks, ko izjūti, ir prieks caur skumjām?

Protams, ka flamenko ir skumjas un ilgas, un tieši tās mani visvairāk piesaista šajā mākslā. Tomēr, nenoliedzami, tajā ir arī prieks, enerģija un lepnums. Dramatismu rada tieši šie pretstati. Flamenko - tie ir kontrasti. Kāju piesitienu asums un roku kustību maigums, sarkans un melns, ritms un pēkšņs klusums. Tāpat arī prieks un skumjas, kas reizēm pastāv līdzās pat vienā dziesmā. Tomēr es nedomāju, ka tie, kas nodarbojas ar flamenko, būtu īpaši skumji cilvēki. Vienkārši, tas ir veids, kā par skumjām un ilgām runāt, kā tās izpaust. Varbūt - kā pašam labāk saprast savas skumjas un ar tām tikt galā? Traģiskāko un ciešanu pilno flamenko mūziku es nekad neklausos ilgi - to nedrīkst par daudz. Man prieks flamenko nozīmē sekojošo - es daru to, kas mani ļoti iedvesmo, piepildu sapni, un man ir iespēja piedalīties skaistumā! Tas taču ir lielākais prieks!

Kāda ir tava ikdienas dzīve? Ar ko nodarbojies?

Strādāju astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā, tāpat kā daudzi citi. Brīvdienās man patīk izbraukt ārpus pilsētas - nomainīt vidi. Arī flamenko dejošana nu jau pieder pie manas ikdienas.

Par tālāku nākotni domājot - vai spēj sevi iedomāties flamenko deju pasniedzējas pozīcijā?

Šobrīd īsti nespēju. Tomēr jāatceras, ka vēl pirms pāris gadiem nevarēju iedomāties arī to, ka dejošu flamenko! Laikam jau nekas nav neiespējams.

Dejot flamenko - tas nozīmē pārstāvēt spāņu kultūru. Kā ir ar latvietību? Vai nejūties to zaudējusi?

Esmu par to domājusi. Flamenko es uztveru kā daļu no pasaules kultūras mantojuma, vairāk kā kaut ko globālu un universālu, nekā tikai un vienīgi Spānijai piederīgu. Flamenko taču jau sākotnēji ir vairāku kultūru sajaukums, un tagad ar to nodarbojas cilvēki visā pasaulē. Un kāpēc gan ne? Domāju - tas, ko izsaka flamenko, ir saprotams un sajūtams gan spāņiem, gan latviešiem, gan japāņiem. Jautājums vienīgi - cik autentiski to spēj darīt cilvēks, kas dzīvo un ir izaudzis citā kultūrā? Un laikam jau ir taisnība, ka tāds flamenko, kā Spānijā, ir tikai Spānijā! Tāpēc es sevi gluži neuzskatu par īstas spāņu kultūras nesēju vai izplatītāju, drīzāk par tās baudītāju! Jā, tas lielā mērā ir arī tāpēc, ka es joprojām dejoju galvenokārt pati sev un nevis citiem. Es taču esmu tikai šī ceļa sākumā. Latvietība? Tā jau nekur nepazūd. Man patīk flamenko un spāņu valoda, un vispār valodas, un ļoti daudz kas cits no dažādām pasaules malām. Bet es nedomāju, ka tas man kaut ko atņemtu, drīzāk tieši otrādi - tas padara bagātāku. Sakņu sajūta manī ir ļoti stipra - par spānieti kļūt es neplānoju un nemaz nespētu...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

"Iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē..."

Kādreiz stāstīji, ka tavā dzīvē viss svarīgais sākas uz burta f... – filozofija, fotogrāfija, flamenko...

Jā, atceros. Ja nemaldos, tas bija maģistra darba rakstīšanas periods - franču filozofi Sartrs, Lakāns un darba vadītāja prof. Freiberga... Intensīvs un notikumiem bagāts bija šis laiks. Brīžos, kad ievelc elpu un atskaties, meklē savā dzīvē kādas kopsakarības... Ik pa laikam gribas sakārtot domas un lietas, kas dzīvē svarīgas, dod jēgu un piepildījumu. Filozofija, fotogrāfija un flamenko...

Sešus gadus pavadīju LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Gāja ļoti grūti un bija brīži, kad velējos mest visu pie malas. Bet, zini, tieši grūtais ir tas, kas galu galā dod to vajadzīgo sajūtu dzīvē - jēgu un sapratni par lietām, spēju paskatīties no dažādām pusēm un perspektīvām. Ļoti cienu cilvēkos domāšanas elastību un zinātkāri. Arī šīs svarīgās lietas, ko minēji, manuprāt, ir kompleksas, un tās noteikti nepadara dzīvi vieglāku un saprotamāku, bet uzdod daudz citu jautājumu par to, kā būt...

Fotogrāfija jau kopš sevi atceros mani vilinājusi ar tēliem, stāstiem un nereālajiem notikumiem. Attēlu pasaule - cita realitāte, paralēla esošajām sociālajām kolīzijām. Brīžiem liekas, tā ir kā bēgšana no ikdienas rutīnas un savā ziņā it kā nenozīmīgiem notikumiem. Patverties fotogrāfijās - tas ir tik kārdinoši, un bieži vien ļaujos... Pēdējā laikā arvien biežāk... Organizēju dažādas fotosesijas, domāju koncepciju, tēlus, grimu, apģērbu, aksesuārus, lai uz mirkli ierautu tajā arī savus domubiedrus, un galu galā rezultāti gandrīz vienmēr ir pārsteidzoši.

Flamenko ir ļoti īpašs. Šobrīd dažādu iemeslu dēļ nedejoju, bet domās tik un tā atgriežos laikā, kad dejoju, kad bijām kopā Spānijā... Pārskatu foto... Fotogrāfija ir veids kā saglabāt mirkļus... Tāpēc ar lielu sajūsmu arī fotografēju flamenko koncertus. Flamenko ir ļoti emocionāla, ar spēcīgu ekspresiju un ļoti sarežģīta deja. Nepieciešama ritma izjūta un kustību plastiskums. Lai attīstītu visas nianses, vajag gadus. Man bija iespēja klātienē redzēt, kā to dara profesionāli dejotāji Spānijā. Jā, tā ir mentalitāte, gadsimtu kultūra... Tas ir jāredz un jājūt...

Tu biji tik aizrāvusies un tomēr aizgāji... Meklēšana un meklējumi turpinās, vai ne?

Man noteikti nepieciešams ar kaut ko aizrauties. Es bez tā nevaru. Tas iedvesmo. Visas līdzšinējās radošās aktivitātes un meklējumi ir daļa no tā, kas biju, kas esmu. Noteikti notiek virzība uz priekšu un uz augšu. Jā, meklējumi turpinās... Joprojām reizēm pamoku sevi ar jautājumiem, varbūt atgriezties, jo bija tik labi... Bet tad atkal izspēlēju "visu vai neko" kārti un pielieku punktus. Ja flamenko nevari veltīt tik daudz laika, cik būtu nepieciešams, tad labāk nedarīt to vispār...

Šī brīža meklējumi mani aizveduši līdz kikboksam, kas tiek uzskatīts kā meitenēm nepiemērots, bet te nu es esmu! Droši saku - tas ir jāizmēģina pašam, un tikai tad var izdarīt secinājumus. Kikbokss norūda raksturu, radina pie disciplīnas, un tā ir fantastiska fiziskā slodze, turklāt palīdz gan psiholoģiski, gan emocionāli justies stabilāk un drošāk. Protams, jāpārvar iekšējās bailes uzdrošināties un aiziet uz pirmo, otro treniņu. Tālākais jau notiek pats no sevis. Bieži vien aizspriedumu un stereotipu, kā arī neuzdrīkstēšanās dēļ tiek palaists vējā milzum daudz sevis attīstīšanas iespēju. Mans sevis izzināšanas un attīstības ceļš ir tikai sācies. Jūtu, vēl paies pāris gadi, kamēr nonākšu līdz fundamentam...

Nesen lasīju interviju ar flamenko dejotāju un horeogrāfu Israel Galván, kurš gatavo savu jauno deju uzvedumu. Un tici vai nē, tas norisināsies boksa ringā... Kas kopīgs boksam ar flamenko?

Tā noteikti ir vēlme pēc nebijušām izjūtām, iekšējās brīvības alkas, bet lai līdz tam nonāktu, ir jāiet garš un nogurdinošs ceļš. Tā ir cīņa. Gan iekšēja, gan ārēja. Abos gadījumos. Ķermeņa valoda ir tik dažāda un apbrīnojami bagāta ar smalkām niansēm, un flamenko to perfekti parāda. Kā jebkurā sportā, arī dejā, lai sasniegtu noteiktu meistarības līmeni, ir jāpārvar sevi, jāizcīna cīņa galvenokārt ar sevi, kas norūda gan raksturu un morālo stāju, gan arī fiziski. Es pat samērā viegli varētu iedomāties divu flamenko dejotāju cīņu ringā. Protams, mēs varam būt toleranti un teikt, ka uzvarētāji ir abi, bet kāds vienmēr ir spēcīgāks, ātrāks, izveicīgāks, izturīgāks, vai vienkārši vairāk paveicas, respektīvi - kāds uzvar un kāds paliek otrais. Cīņas spars, cīņa - tas noteikti ir gan flamenko, gan boksā.

Par cīņu runājot, cilvēkā nemitīgi cīnās divas vēlmes; pirmā ir: kaut visi liktu mani mierā; otrā: vajadzība pēc sabiedrības. Kura vēlme tev dominējošā?

Manī noteikti ir abas, bet viņas neteiktu, ka cīnās, vienkārši, ja apstākļi neļauj realizēties vienai, tad otra kļūst bezjēdzīga un neproduktīva... Pēc darba nedēļas noteikti labprātāk pavadu laiku vienatnē vai šaurā ģimenes lokā. Ikdienas sarunas un notikumi vienā brīdī ir par daudz, iestājas pārsātinājums, emocijas sāk ņemt virsroku un reakcijas uz sociāliem notikumiem kļūst neadekvātas...Tad ir skaidrs, ka vajag "off mode" un prom no visa un visiem - pabūt pāris dienas klusumā, dabā, mājās, lasot grāmatas, klausoties mūziku.

Neprasīšu, vai esi laimīga, bet gan – vai esi pašpietiekama?

Viltniece! Es vienalga atbildēšu! Ir tādi brīži, kad piefiksē, lūk, tagad ir viss un jūties aizkustināts, saviļņots, kaut kas ir izdarīts labāk nekā plānots... Nu, reizēm, jā, liekas, esmu laimīga. Bet tā ir tikai tāda mirkļa struktūra. Tas nav nekas apaļš un formulējams, kā senie grieķu filozofi centās to definēt... Ir arī teiciens - ja vēlies būt laimīgs, tad esi! Katram ir visas iespējas būt laimīgam. Arī man un tev. Un domāju, ka mēs uz to ejam, lai galu galā varētu pateikt, jā, mana dzīve ir piepildīta, un tā laimes mirkļa struktūra tad varētu būt kādu sekundi ilgāka... Pašpietiekamība, domāju, nav iespējama. Cilvēks un pasaule jau balstās uz pretpoliem, pretmetiem, pretējām enerģijām un viedokļiem. Dievs ir pašpietiekams. Cilvēks tāds nevar būt. Uz to var tiekties - sasniegt zināma veida emocionālu vai finansiālu, ekonomisku pašpietiekamību, bet jebkurā brīdī tas viss var pajukt, un tad vairs nav uz kā balstīt savu imagināro pašpietiekamību... No otras puses, jā, šobrīd man ar sevi pietiek. Bet tomēr... iņ bez jaņ nevar eksistēt un neeksistē... Pietrūkst tās pašpietiekamības, īpaši pilnmēnesī...

Intervēja: FlamencoRiga.lv

Marta Alberinga

Viņa dzīvoja īstā dzīves mutulī, dega un kvēloja. Ar savu iekšējo uguni spēja aizdedzināt. Šī uguns piešķirta tikai patiesi lieliem māksliniekiem...

Mīlestība uz deju Martai Alberingai (1909.27.07.-2005.06.12.) sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Drīz pēc tam Marta sāka mācīties Rīgā un apmeklēja baletskolu. Vēlāk meitene mācījās klasisko baletu pie kādas itālietes, tad Fjodorovas baletskolā. Kad Harijs Plūcis nodibināja valsts baletskolu, Marta nolēma pēc vasaras brīvdienām tur iestāties, bet, kad viņa rudenī atgriezās Rīgā, jau bija par vēlu: visas vietas aizpildītas, un meitenei toreiz kļuva tik skumji, ka gribējās mesties Daugavā. Tad radās iespēja mācīties Beatrises Vīgneres studijā, kura, ievērojusi savas audzēknes temperamentīgo un neatlaidīgo dabu, ieteica viņai pievērsties spāņu dejām. Sākumā Marta šo priekšlikumu pieņēma bez lielas intereses, bet, pamazām apgūstot aizraujošos flamenko deju ritmus, viņa pakļāvās to burvībai. Rezultāts bija lielisks, - jau pēc diviem gadiem kritiķi atzina, ka viņai ir liels talants.

1937. gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai pilnveidotu un padziļinātu spāņu dejas prasmi un iemaņas pie slavenajiem flamenko deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero un Doloresas Moreno. Tomēr jaunajai dejotājai visu laiku bija jārēķinās ar naudas problēmām, tādēļ viņa dzīvoja klosterī, pati pāršuva un pēc izjūtas uzlaboja Francijas veikalos pirktos lietotos tērpus, patstāvīgi iestudēja savas dejas. Viņai bija laba dzirde un dejas tehnika. Braucot transportlīdzekļos, viņa dažkārt domās par deju tā aizrāvās, ka sāka sist kājas dejas ritmā. Mācību laikā viņa bieži brauca ciemos uz Latviju, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, atgriezās mājās pavisam.

Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940.gada 12.februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu. Jaunās mākslinieces nodejotās spāņu dejas tā iespaidoja publiku, ka pēc koncerta daudzi uzskatīja dejotāju par īstu spānieti. Otrs deju vakars notika jau pēc divām nedēļām. Pēc tam sākās neskaitāmas viesizrādes tuvās un tālās vietās daudzu gadu garumā, prasot no mākslinieces lielu fizisko spēku un garīgo izturību.

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri viņu dievināja. Sajūsminātie spāņi viņas albūmā ierakstījuši daudzus jaukus komplimentus un dzejoļus.

Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1947.gadā māksliniece piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes. Arī pašu mājās tā laika komunistiskā režīma dīvaino uzskatu un aizdomīguma apstākļos divas reizes Martu Alberingu Maskavā noņēma no skatuves, jo modrie uzraugi domāja, ka viņa nelegāli atbēgusi no ārzemēm.

Tad mākslinieces dzīvē nāca jauns pagrieziens, jo reiz, uzstājoties Frunzē, Marta Alberinga sastapa slaveno pasaules tautu deju izpildītāju Mahmudu Esambajevu, kurš ar savu savdabīgo dejas stilu bija izsaucis publikas apbrīnu un sajūsmu daudzās pasaules valstīs. Mākslinieks, redzot Martas Alberingas uzstāšanos un augstu novērtēdams viņas dejas tehniku un mūzikas ritma izjūtu, lūdza dejotāju kļūt par viņa flamenko deju skolotāju. Viņu sadarbība ilga divus gadus, kopā uzstājoties uz ievērojamākajām tā laika skatuvēm. Tad pēkšņi Marta Alberinga pārtrauca koncertdarbību un par šo dzīves periodu viņa stāsta grāmatā Likteņstāsti : ”... 1960.gadā pārbraucu atpakaļ Latvijā. Mamma bija smagi slima, es pēc tam viņu deviņus gadus uz gultas gulošu kopu, un mana dejas karjera bija beigusies. Mahmuds pēc tam vairākkārt brauca uz Rīgu un Jūrmalu ar solovakariem un vienmēr sūtīja man biļetes. Reiz koncerts bija Kolhoznieku namā, es nokavējos, jo briesmīgi lija. Jau gandrīz pusstunda pāri sākumam, eju ar draudzeni Elvīru iekšā foajē, administrators sarkans un nobijies skrien pretī: “ Marta, Marta, ātrāk, Mahmuds sēž ģērbtuvē un bez jums nesāk dejot. Direktors Šveiņiks pārskaities, ka bail!”

Koncerts beidzās, Esambajevam nes puķes, viņš taisa savas parastās “špāses” ar apmetņa sviešanu puķu dāvinātājām zem kājām, bet tad aicina pārtraukt aplausus un saka : “Neaplaudējiet man! Aplaudējiet manai dārgajai Martai, kas mani iemācīja dejot spāņu dejas! Jūs varat būt lepni, ka jums ir tādi spāņu dejotāji.”

Visa Martas Alberingas dzīve ir pagājusi nepārtrauktā darbā un mīlestībā uz mākslu. Līdz mūža beigām viņa katru dienu kavējās atmiņās par savu mākslai veltīto un piedzīvojumiem bagāto mūžu, uzstājās radiopārraidēs, tikās ar preses pārstāvjiem un saviem draugiem.

Martas Alberingas mūža darbs novērtēts ar Spānijas Goda ordeni, Latvijas augstāko apbalvojumu - Triju zvaigžņu ordeni un mūža stipendiju. Viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone, un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā. Viņu ir gleznojuši ievērojami mākslinieki, un viņas dzīve iemūžināta grāmatās.

Tekstu adaptēja: FlamencoRiga.lv

„1962. gads. Pēc Itālijā pavadītā laika kāpu vilcienā un garām Monako karalistei braucu uz flamenko zemi Spāniju. Biju nolēmusi studēt flamenko no pirmavotiem. Pirmās stundas uzsāku Barselonā, tad Madridē (tur pieteicos Indijas konsulātā, avīzē parādījās raksts – „Šī ir pirmā hinduiste no Latvijas, kura dejo arī flamenko”) nokļuvu pie leģendārās flamenko skolotājas La Quicka. Viņa bija kādreizējā skolotāja un partnere tādām flamenko slavenībām kā Hosē Greko, Antonio, Lusillo un citiem. La Quicka savas meistarklases pasniedza kādas daudzdzīvokļu mājas pagrabā. Līdz pagrabam varēja tikt, izejot cauri ēdienu asajām smakām, izžautai veļai, trauku šķindoņai un spāņu vienkāršo ļaužu skaļajiem izsaucieniem. Pati La Quicka, reiz skaistule, tagad tukla spāņu sieva, sēdēja uz krēsla un ar ģitāru pavadīja savas stundas. Kad kāds no mazbērniem gribēja naudu saldumiem, viņa iebāza roku aiz krūštura un žūksnīti izvilka. Nauda glabājās ļoti drošā vietā. Šajā pagrabā uz bedrainās grīdas, kur viegli varēja salauzt potīti, no La Quicka iemācījos ļoti būtiskas flamenko dejas – Alegrias jeb Prieka deju, Seguiriyas un Soleares vai Dvēseles sāpju un vientulības izteiksmes dejas, Farrucas, kas sākumā radušās kā vīriešu dejas, bet tās tagad dejo arī sievietes, un Sevillanas. Šai laikā iepazinos ar flamenko vecmeistaru Eskudēro. Pavadījām laiku garās sarunās. Viņš, tāpat kā es, bija pārliecināts, ka deja iederas dievkalpojumā. Jo nopietnā flamenko deja, kas pieder Cante Jondo grupai (Dziļā dziesma), ir dvēseles dziļumu izteiksme. Arī tur, tāpat kā indiešu dejā, harmoniski apvienojas fiziskā būtne ar garīgo, zeme ar debesīm. Ieguvusi šos pamatus, braucu tālāk uz Andalūziju, lai turienes tavernās skatītu flamenko dejotājus iz tautas. Dzēru sangriju un vērojot mācījos no viņiem tālāk. Kā savu deju radīt katrreiz no jauna. Improvizēt. Kā dejā vienlaicīgi izteikt kaislību un savaldību, bijību un lepnumu. Tas viss ir izteikts šajā Spānijas čigānu dejā. Flamenko – saka, šis vārds esot radies no teiciena, ka „čigāni uzvedoties skaļi kā flāmi”. Čigāni ir cēlušies no Indijas ziemeļiem, no Sindas apgabala. Flamenko ir daudz līdzību ar Indijas ziemeļu deju Kathak. Tie paši ritmu piesitieni kājām, tikai Kathak dejotājs atšķirībā no flamenko dejotāja vienmēr dejo basām kājām. Andalūzijā, Granadā,  redzēju dažus flamenko dejotājus, kuri dejas laikā aizmeta kurpes un dejoja basām kājām. Tās pašas orientālās, izsmalcinātās roku kustības un lepnā stāja, ātrie pagriezieni un pēkšņais sastingums, svārkiem vēl plīvojot. Sākumos čigāni Ziemeļindijas Sindas apgabalā piederēja pie reliģiskas sektas, kuras galvenais uzdevums bija dejot un dziedāt par godu Dievam. Viņi nedrīkstēja pārāk ilgi uzkavēties vienā vietā, lai nesakrātu pasaulīgu mantu. Tā viņi gāja no vietas uz vietu, dziedot un dejojot. No Ziemeļindijas cauri Ēģiptei viņi nonāca Eiropā un izklīda pa dažādām zemēm. Tie, kas nonāca Spānijā, Andalūzijā, ir šodienas flamenko dejotāji. Lai kur čigāni nonāca, viņi pārņēma dejas elementus no tām tautām, kurās dzīvoja, un pārveidoja tos pēc sava temperamenta. Andalūzijas čigāni savā dejā iekļāva tos elementus, kas bija raksturīgi tur tolaik dzīvojošiem spāņiem un mauriem. Tātad pasaulē pazīstamā spāņu deja flamenko ir radusies, čigāniem savā dejā apvienojot Ziemeļindijas Kathak dejas un Andalūzijas mauru dejas elementus. Tikai vēlāk flamenko dejā līdztekus plaukstu sitieniem un pirkstu klikšķiem sāka izmantot spāņu tautas dejām raksturīgās kastaņetes, kā arī tādu spāņu mūzikas elementu kā 12 daļīgās frāzes iedalījums.”

Pārpublicēts no: Vētra, Vija. Ikstena, Nora. Vija Vētra. Deja un dvēsele. Atēna. 2001. 83., 84. lpp. ISBN 9984 – 635 – 64 – 3

Grāmatu iesaka: FlamencoRiga.lv

„Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…”

Nu jau gandrīz 10 gadus esiet SO „Eksotisko deju centrs „Alegria”” direktore un deju pasniedzēja. Tā izveidē un attīstībā ieguldīts milzīgs darbs. Vai jūtaties gandarīta?

Jā, nenoliedzami esmu gandarīta, bet tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu stipras un saliedētas komandas. Uzskatu, ka viens ilgstoši neesi cīnītājs. Sākumā un krīzes brīžos, protams, ka daudz kas ir atkarīgs no vadītāja, bet ilgstoši - vajadzīgs kolektīvs ieguldījums. Mūsu dejotāji iziet pasaulē, un par to man ir milzīgs prieks. Bet uzskatu, ka tas ir tikai sākums. Ja Alegria audzinās dejotājus jau no 10 - 12 gadu vecuma, rezultāts būs daudz labāks. Tam tikai vajadzīgs laiks.

Droši vien piekritīsiet teicienam – nekad nav par vēlu, taču jo ātrāk, jo labāk...

Uzskatu, ka flamenko sākas ar labu bāzi. Ja mēs gribam labus dejotājus, tā ir veidojama jau no bērnības un - pie stangas. Lielākajai daļai Spānijas flamenko dejotāju šī bāze ir, un tas dod papildus bonusus meistarības kaldināšanā. Flamenko, kā jebkurā dejā, ir daudz griezienu, kur baleta pieredze ir noderīga. Protams, arī vispārējā koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta, bez kā nav iedomājama neviena deja.

Eksotisko deju centrs „Alegria” nupat kā pārcēlis nodarbību vietu. RJTC telpām bijāt pamatīgi pieķērusies. Ar ko saistījās šī vieta?

Deju centram jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas daudzas nodarbību vietas. Arī pašlaik esam dažādās Rīgas vietās. Par RJTC jāsaka tā - tā bija vieta, kur labi dejojās, jo bijām 3.stāvā - tuvāk debesīm - ar skatu uz Pēterbaznīcas torni, rietošas saules staros…

Jūs dejojat gan flamenko, gan čigānu, gan vēderdejas. Katrai no šīm dejām ir sava specifika – tās ir tik dažādas! Kā spējat sevi sadalīt visam?

Katrā nākošajā deju stilā atpūšos no iepriekšējā. Lai kā mēs spētu iemācīties identificēties ar citu nacionalitāti - tas ir uz laiku un nosacīti. Katram no šiem pieminētajiem stiliem ir kaut kāda sava rozīnīte - vēderdejām - saldums un optimisms, čigāniem - augošais temperaments, spāņiem - iespēja padusmoties un pailgoties. Pēdējais man ir vistuvākais, jo raksturā esmu ārkārtīgi nopietna un tieša. Mana būtība ar flamenko sakrīt visvairāk. Flamenko arī ir tiešs. Tik tiešs, ka sit pa nerviem…

Kur rodat spēku darbam un ģimenei?

Savos studentos, viņu smaidos un viņu dejā. Komunikācijā. Skaistā mūzikā. Dabā. Gleznošanā. Klusumā…

Vai esiet romantiķe?

Mēdz teikt, ka katra sieviete ir vismaz drusku romantiķe. Uzskatu, ka esmu pragmatiķe un praktisks cilvēks. Mana vide ap mani nav romantiska, un tātad arī es tāda nevaru būt. Patiesībā romantisms man asociējas ar naivismu un pārspīlētu puķīšmīlestību, aiz kuras kaut kas slēpjas. Tie ir mani dzīves novērojami, ka pārlieku romantiski cilvēki aiz romantisma slēpj savas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Jā, man patīk zīmēt ziedus, bet šajā gadījumā tas ir vairāk skaistuma un erotikas simbols. Pavisam noteikti - neesmu par romantismu un romantiķiem.

Mums pieder noteikts, taču nezināms daudzums dzīves pieredzes. Tiklīdz smilšu pulkstenis tiks apgriezts, smiltis sāks plūst un plūdīs… Kādas ir Jūsu attiecības ar laiku? Vai nav gribējies apturēt šo plūdumu?

Jo cilvēks ir vecāks, jo bieži viņš ir vērtīgāks un interesantāks. Smiltis, kas plūst, ir zelta…

Intervēja: FlamencoRiga.lv

Puerto Flamenco

"Viņu priekšnesumā ir viss- ekstāze, asaras, skaņu orģijas un satriecošs klusums. Tikai šo mirkļu dēļ vien bija vērts šodien no rīta pamosties..."

(SZIGET, Budapešta, 2006)

10. Pasaules mūzikas festivāla PORTA 2009 ietvaros Rīgā viesosies no pašas Seviljas sirds nākošā grupa Puerto Flamenco, kurā ir apvienojušies daži no izcilākajiem Seviljas flamenko māksliniekiem - konkursa La Perla de Cadiz uzvarētājs dejotājs Hesus (Jesus) Herrera, ar unikālu dejas stilu un ārkārtīgu enerģiju apveltītā Frančeska La Chica, publikas mīlulis dziedātājs Hosē (Jose) El Tremendo, u.c. Puerto Flamenco sniegs divus koncertus- Rīgā un Ventspilī.

4. novembris

19:00 Ventspils kultūras centrs

Kuldigas iela 18

PUERTO FLAMENCO (Spānija)

6. novembris

19:00 Lielā Ģilde

Amatu iela 6, Rīga

TAL KRAVITZ (Izraēla)

ANTICHI SUONI (Itālija)

PUERTO FLAMENCO (Spānija)

Biļetes var iegādāties „Biļešu serviss” kasēs.

Saites uz ārējiem resursiem:

http://www.festivalporta.lv/lv/index.php?id=16

http://www.puertoflamenco.com

Koncertu iesaka: FlamencoRiga.lv

Pasaulē labākā nouveau flamenco ģitārista un komponista Otmāra Lieberta (Ottmar Liebert) koncerts Rīgā

11. oktobris

 17:00 Lielā Ģilde 

Lieberta nepārspējamie pasaules muzikālie panākumi bieži šķiet pašsaprotami, ņemot vērā viņa kulturālo izcelsmi un neizsīkstošo ceļošanas prieku. Dzimis 1959.gadā Koloņā, Vācijā daudznacionālā ģimenē: tēvs vācu ķīnietis, bet māte ungāriete, puika sāka spēlēt ģitāru jau 11 gadu vecumā. Intensīvi ceļojot gan pa Eiropu, gan Āziju, Otmārs uzsūca visu mūzikas stilu tradīcijas, kuras tik satika savā ceļā.

Agrā jaunībā Otmārs piepildīja savu rokenrola sapni dzimtajā Vācijā, tad Bostonā, galu galā apmetoties Santafe, Ņūmeksikā, ASV. Šeit viņš dibina savu grupu, ko dēvē par savas dvēseles iemiesojumu Luna Negra (1989), uzsākot pilnīgi jaunu mūzikas stilu Nouveau Flamenco, kur sajaucas flamenko, džeza, bosa nova, hinduistu meditāciju un citu stilu mūzika. Īsā laikā viņu dziesmas nonāk no mākslas galeriju plauktiem līdz radio hitu statusā. Kopš 1990.gada viņš izlaidis 25 albūmus, kur katrs nākošais ir vēl labāks par iepriekšējo. Libertam ir 38 zelta un platīna albūmi ASV, Kanādā, Austrālijā un Jaunzēlandē, kā arī 5 Grammy nominācijas, sadarbojies ar tādiem pasaules līmeņa māksliniekiem kā Selīna Diona (Celine Dion) un Diāna Ross (Diana Ross).

Ģitāristam patīk uzstāties gan vienam, gan ar Luna Negra. Latvijā viņš būs ar solo koncertu, kur mūs priecēs ar programmu „Vakars ar Otmāru Liebertu: ģitāra un sarunas”.

Otmārs ir ļoti apdāvināts mākslinieks, kas dalās savās ikdienas un filozofiskajās pārdomās par pasauli un tās būtību savā dienasgrāmatā mājaslapā, kā arī publicē savas uzņemtās fotogrāfijas, kur uzreiz redzams liels talants pamanīt ikdienišķajā skaisto. Sava garīgā ceļojuma laikā, pāris gadus atpakaļ viņš ir ordinēts par zen mūku.

Biļetes var iegādāties „Biļešu serviss” kasēs un mājaslapā. Cena pagaidām no 10 latiem.

Saites uz ārējiem resursiem:

www.ottmarliebert.com

www.youtube.com/watch?v=r7eiBgRYMXo

www.youtube.com/watch?v=7dCMvZ4lBKI

Koncertu iesaka: FlamencoRiga.lv