Slava un atzinība noteikti nav visa centrā. Īstenībā pamatā ir fundamentāls jautājums – kādēļ man ik dienas jāceļas? Galu galā gribas taču dzīvei piešķirt jēgu. Lielākā laime ir tad, kad izdodas būt brīvai un vienlaikus darīt sirdij tīkamo.

Milzīgs mērķis ir labāks par mazu mērķi. Daudz vērtīgāk ir domāt lielās kategorijās. Laika ziņā tas prasa vienlīdz daudz. Māksliniekiem ļoti labi padodas mērķu izvirzīšana un sevis izaicināšana. Sevi pieskaitu pie tādiem. Ja gadījumā vēl neesmu, tad noteikti būšu.

Kad es sev nosaku, ka piecu gadu laikā sasniegšu vienu savu konkrēto mērķi un nākamo piecu – vēl vienu, tad viss mans organisms ir fokusēts un darīs tikai to, kas ir harmonijā ar šo iekšējo mērķi.

Vēl viena svarīga lieta ir ambīcijas. Un tās man it kā esot lielas.

Flamenko sieviete ir sarežģītas dabas sieviete ar spēcīgu intuīciju. Pateicoties savai sarežģītībai, šī sieviete ir visdziļākā un daudzšķautņainākā no visām citām sievietēm. Izceļas ar neparastu personību un magnētisku pievilcību. Intuitīvi gudra, ar dziļu dzīves izpratni. Necieš melus un viltību. Pret flamenko sievieti vai nu jābūt patiesam, vai arī no viņas jāizvairās. Flamenko sieviete ir emocionāla, pat ļoti. Pirmajā brīdī viņa var šķist auksta, bezjūtīga, oficiāla, lai gan tā ir tikai maska, aiz kuras slēpjas izsmalcināta un dziļa personība, kas iemācījusies neatklāt visas savas īpašības apkārtējai pasaulei. Par vīriešiem parunāsim citreiz.

Autors: FlamencoRiga.lv

Kas rada pozitīvu rezultātu nodarbībā? Kāpēc vienlaicīgi ir situācijas, kad audzēkņu progress ir straujš un kad skolēnu attīstība ir lēna, pat mokoša? Kādi ir mūsdienu pētījumi par iemācīšanās psiholoģiskajiem nosacījumiem?

Tradicionāli dažādās apmācību auditorijās tiek uzsvērta intelekta, domāšanas un uztveres primārā loma. Mūsdienu pozitīvās psiholoģijas, pedagoģijas teoriju un prakses kontekstā būtiskākā nozīme tiek piešķirta emocijām, individuālajām īpatnībām (smadzeņu pusložu dominantei, personības īpatnībām, mācīšanās stiliem), kā arī grupas savstarpējās mijiedarbības ietekmei uz iemācīšanās rezultativitāti. Arvien vairāk pētījumu liecina, ka efektīgākā pedagoģiskā komunikācija saistās ar empātijas attīstību, ar savstarpējo atbalstu, nevis voluntāriem norādījumiem, ar pozitīvo bioķīmisko procesu smadzenēs ierosināšanu (serotonīns aktivitātei un gribai, endorfīns priekam u.c.) Tas viss kā meklējumu un kļūdu, kā jaunatklājumu un izaicinājumu process rada jauna tipa audzēkni, kas gatavs nevis izpildīt tikai pēc parauga, bet spēj attīstīties meklējumu un izaicinājumu procesā...

Strauju attīstību flamenko dejās vēlot, FlamencoRiga.lv

Ilze Bērziņa

Nesen iepazinos ar kādu indiešu dejotāju. Izrādās, Indijā lielākā daļa skolotāju, iegūstot maģistra grādu dejās, pārstāj uzstāties un koncentrējas uz audzēkņu skološanu – sēž savā zāles stūrī, sit kociņu un stāsta, kā vajadzētu... Par to, ka pie mums tā nenotiek, varēsim pārliecināties Eksotisko deju centra „Alegria” skolotāju koncertā 26. martā, kurš ikgadēji notiks Rīgas Dailes teātra mazajā zālē un solās rādīt ne tikai indiešu, čigānu un vēderdejas, bet arī ziņu portālam FlamencoRiga.lv tik saistošās flamenko dejas.

Uz šādiem ikgadējiem koncertiem FlamencoRiga.lv jau dodas ikgadēji... Tiesa, šis būs tikai trešais gads, tāpēc rutīna vēl nav iestājusies. Visvairāk atmiņā palicis 2008. gada koncerts „Mozaīkas”, kurā FlamencoRiga.lv redakcija ar lielu fascinējumu varēja baudīt flamenko vecākās grupas skolotājas Ilzes Bērziņas pārliecinošo sniegumu. Arī Zanes Oliņas izteikti tradicionālās Alegrias ar lakatu redaktores redzes un dzirdes maņām izraisīja zināmu prieku. 2009. gads Eksotisko deju centram „Alegria” aizsākās ar koncertu „Ziemas dārzs”, kurā ļoti cienījamā deju centra direktore un pasniedzēja Ilze Zariņa FlamencoRiga.lv redakciju iejūsmoja ar savas personīgās horeogrāfijas – dejas Tangos – izpildījumu. Patīkamu pārsteigumu - Sevillanas ar bata de cola un lielajiem flamenko lakatiem - skatītājiem sagādāja flamenko skolotāja Santa Kasatkina ar savu meitu Lāsmu, kuru svārku lidojumam bija piemeklētas visskaistākās un smeldzīgākās Sevillanu vārsmas. Droši vien jebkurš Seviljas iedzīvotājs ar milzīgu lepnumu atkārtotu šīs rindas - „Sevilla tiene una cosa, que sólo tiene Sevilla...” Bet arī latviešiem zināma gudrība piemīt... Šajā kontekstā FlamencoRiga.lv labprāt piemin dziesmu ar vārdiem „Gadi skrien kā stirnas...”, kura, liekas, absolūti vietā, ja attiecinām uz faktu – Eksotisko deju centrs „Alegria” skriešus aizdejojies līdz 2010. gadam. Ko redzēsim šoreiz, varam vien minēt, tāpēc labāk gaidīsim un ļausimies „Tauriņiem saules pinumā”...

Nu, tad Olé! Par mūsu skolotājiem - bijušajiem, esošajiem un visiem tiem, kuri vēl būs... Lai viņiem iedvesma un spēks audzināt jaunos talantus! Un priecāsimies par „kā vajadzētu...” ziņojumu ne tikai no zāles stūra, bet arī no skatuves...

Fotogrāfs: Ance Fokerote

Autors: FlamencoRiga.lv

Visvērtīgākie ir tie dzīves brīži, kad mūs piemeklē pirmreizīgums. Īpašā, ne ar ko nesalīdzināmā, racionāli neizskaidrojamā sajūta - mirkļa mūžība. Mākslā šis iedvesmas brīdis, kas nācis no andalūziešu kultūras, tiek saukts par duendi. Tas nozīmē, ka bez talanta, tehnikas un profesionalitātes īstam mākslas notikumam vēl nepieciešams kāds īpašs, racionāli neizskaidrojams spēks, kas radītāju un klausītāju vieno pirmreizīgā dvēseles piedzīvojumā. Kā rakstīja Federiko Garsija Lorka, duende visdabiskāk un brīvāk jūtas mūzikā, jo šī māksla dzimst un mirst mūžīgi, bet dzīvo vien rašanās mirklī. Duende ir mistisks spēks, kuru katrs var izjust, bet neviena filozofija nespēj izskaidrot. Kāds virtuozs flamenko ģitārists reiz teicis: ”Duende nav rīklē. Duende nāk no iekšām... Duende plūst uz augšu no kurpju zolēm...” Šis mistiskais spēks ir tas pats, kurš liek zemeslodei griezties un neapstāties, jebšu tas pats, kurš iekvēloja Nīčes sirdi, un arī tas, kurš caurstrāvo Bizē mūziku.

Katrs cilvēks, katrs mākslinieks kāpj sevis izveidotā perfekciju tornī, līdz tiek sasniegta maksimālā robeža. Ceļā uz savu sasniegumu augstumiem viņu pavada duende (nevis eņģelis vai mūza). Lai atrastu savu duendi, nelīdzēs ne karte, plāns vai disciplīna. Arī centība ne. Vien palīdzēt var apzināšanās - tā iekur liesmas, liek starot uz āru...

Lielie flamenko mākslinieki zina, ka neviena emocija nav iespējama bez duendes starpniecības. Protams, viņi var arī muļķot cilvēkus, dodot duendes klātbūtnes ilūziju, taču patiesu duendi no neīstas var atšķirt tāpat kā dārglietas no bižutērijas. Īstas duendes klātbūtne vienmēr paredz radikālas pārmaiņas. Tā rada atjaunotnes, mirkļa vienreizīguma - brīnuma sajūtu.

Visā arābu mūzikā - dejās, dziesmās, elēģijās – duende tiek sveikta ar kvēliem saucieniem - Allah! Allah! - līdzīgi kā spāņu Olé! Olé!. Arī Andalūzijas dziesmās duendes klātbūtni pielīdzina idejai par Dieva godināšanu, tā esības apzināšanos.

Kur tu esi, mana duende? Kur tu esi, mans Dievs?

Autors: FlamencoRiga.lv

Neatkarība nozīmē pašnoteikšanos, nevis kāda cita valdīšanu. Neatkarības iegūšana - veiksmīgi izcīnītu atdalīšanos, un tāpēc tā tiek svinēta. Pofigisms savukārt ir kaut kas līdzīgs neatkarībai, bet izklausās nepieklājīgi, tāpēc nosauksim to par „apskaidroto pofigismu”.

Latviešiem patīk flamenko – it sevišķi tā straujais, ugunīgais raksturs. Vientulība un smeldze reti tiek pieprasīta. Neatkarīgais ekscentrisms valdzinošāks. Tāds pamanāmāks un uzrunājošāks, bet uz nerviem krītošāks.

Visuma centrs ir neatkarīgo privilēģija. Atrasties centrā taču tik tīkami. Uzmanības trūkums izraisa skumjas.

Paspēlēsim monopolu?

Autors: neatkarīgais FlamencoRiga.lv

„Es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...”

Runā, ka esi galīgi traka uz flamenko...

Ak, jā, esmu galīgi traka. Pilnīgi un absolūti. Neredzu neko jēdzīgāku, ar ko nodarboties. Godīgi sakot, cits nekas mani vairs neinteresē.

Vai fanātisms nav kaitīgs?

Domāju, ka nē. Vismaz manā gadījumā. Tas palīdz apzināties mērķi, uz ko tiecos...

Uz ko tiecies?

Hmmm...

Tu esi ļoti nopietna?

Jā, esmu ārkārtīgi nopietna. Bet reiz mans filozofijas pasniedzējs teica tā: „Jūs esiet ļoti nopietna, taču Jūsos ir dzīvs humors. Tas labi...” Agrāk ļoti kompleksēju par savu nopietnību, jo visi grib redzēt smaidīgus cilvēkus. Man tas riebjas. Man nepatīk smaidīt. Es dažreiz viltīgi smīnu, bet smaidu ļoti reti. Un man pašai arī labāk patīk nopietni cilvēki. Tādi drūmie – mūžīgie domātāji.

Tev patīk domāt?

Es agrāk nedomāju. Neiedziļinājos. Visu darīju automātiski. Darīju tikai tāpēc, ka jādara, jo tā vajag, jo tas ir pareizi – to no manis sagaida. Tagad man nospļauties. Esmu baigā egoiste. Daru to, ko jūtu. Iedziļinos sevī.

Kā sāki dejot flamenko?

Vienmēr esmu dejojusi. Daudzus gadus dejoju tautas dejas. Man ļoti labi padevās. Savā grupā biju vislabākā. Tad mani paaicināja uz vecāko grupu, kur sarežģītākas dejas. Arī tur viss sanāca. Pēc tam estrādes dejas pie Ritas Spalvas dejoju. Tad aizgāju uz Veizāna modes dejām. Visur patika. Veizāna modes dejās daudz ieguvu. Kaut arī dejojām hiphopu, funky, jazz, swing. Mums bija labi pasniedzēji – Gunta Bāliņa, Andris Bukolovskis, Sergejs Ostrenko u.c. Pēc tam staigāju uz vēderdejām. Tas bija kaut kas jauns – gribējās pamēģināt. Arī salsu un Argentīnas tango izmēģināju, līdz beidzot nonācu līdz flamenko. Garš posms. Dažreiz žēl, ka flamenko sāku tik vēlu. Nu, kāpēc neatnācu agrāk...

Cik ilgi dejo flamenko?

Vēl pat īsti divi gadi nav pagājuši, kopš atnācu uz Alegria flamenko grupu pie Ilzes Zariņas. Tas ir ļoti maz. Flamenko mācās gadiem. Uzskatu, ka tāda īsta flamenko dejotāja no manis varētu sanākt pēc gadiem septiņiem. Man priekšā pamatīgs darbs. Un Spānija man vēl priekšā. Flamenko man jāmācās Spānijā. Es nevaru būt īsta flamenko dejotāja, dzīvojot Latvijā. Tas nav nopietni.

Ko tad tu vēl šeit dari?

Mjā... Studēju. Man jāpabeidz augstskola. Studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību. Pēc vidusskolas beigšanas biju galīgi izmisusi, nezināju, ko iesākt. Jutos kā no laivas izmesta. Braucu prom no Latvijas. Dzīvoju Vācijā, strādāju par auklīti 3 bērnu ģimenē. Vēlāk mani iepazīstināja ar franču mākslinieci – gleznotāju. Es viņai iepatikos, viņa mani paņēma strādāt savā galerijā. Tas bija interesants laiks. Nokļuvu pavisam citā sabiedrībā - mākslinieki, intelektuāļi. Bija tāda ļoti viegla dzīve. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, bija vietējās slavenības, ļoti bagāti. Tādu bagātību mūžā nebiju redzējusi. Sākumā tas mani šokēja. Dzīvoju villā. Man tika dots viss trešais stāvs. Varēju izvērsties. Pieradu pie luksusa. Tad sāku just diskomfortu – it kā viss ir, naudas arī pietika, bet piepildījumu kā nejutu, tā nejutu. Izdomāju, ka jābrauc atpakaļ, kaut kas jāstudē, par kaut ko jākļūst... Tikai nevarēju saprast, par ko... Meklēju iespējamos studiju variantus. Ieraudzīju kultūras vadības programmu – likās saistoša. Pirmajās lekcijās mums stāstīja, ka mēs esam tie, kuriem dzīvē būs jāmācās saskatīt lietas, ko citi nesaredz. Vēl mums stāstīja, ka esam unikāli un īpaši. Es tam noticēju. Mums piekodināja meklēt pašiem savu kultūras un mākslas formu, kurā izpausties. Arī to es ņēmu vērā un cītīgi meklēju. Kas meklē, tas atrod. Liekas, esmu atradusi...

Vai jūties laimīga?

Nezinu. Laikam nejūtos. Vēl jo projām kaut kas pietrūkst... Es, protams, novērtēju to, kas man ir. Kad ir pavisam grūti, es domāju par tiem, kam ir vēl grūtāk. Piemēram – par tiem, kuriem nav kāju vai roku. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Netālu no manām mājām ir rehabilitācijas centrs. Tur ir daudz invalīdu. Kad braucam ar mašīnu, jāuzmanās, jo pa ceļa malu braukā cilvēki ratiņkrēslos. Katru dienu redzu tādus cilvēkus. Man ļoti žēl. Tad es apzinos, ka īstenībā esmu laimīga un man tādai jābūt. Man ir kājas un rokas. Man ir acis, ar kurām es redzu, un ausis, kuras man ļauj sadzirdēt. Man ir brīnišķīgs ķermenis. Vienreiz redzēju, kā flamenko koncertā zālē ieved sievieti ratiņkrēslā un pieved tuvu pie skatuves, lai arī viņa varētu baudīt koncertu. Baudīt. Bet kā var baudīt, apzinoties, ka pats nekad nevarēsi staigāt... Sāpīgi. Tāpēc es dejoju un dejošu par visiem tiem, kuri to nevar. Jo man ir kājas, un es to varu...

Intervēja: Tatjana Petrova