"Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta..."

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz mūzikai?

Esmu izaugusi dziedātāju ģimenē. Mans tēvs Yitzak Levy bija mūziķis, komponists, dzejnieks un dziedātājs. Viņa ģimene cēlusies no trimdiniekiem, kuri 1492. gadā tika izsūtīti no Spānijas. Tolaik ebrejiem un musulmaņiem Spānijā tika uzspiesta katoļticība. Tiem, kuri nevēlējās pakļauties, nācās bēgt. Tēva priekšteči nonāca Turcijā un dzīvoja tur apmēram 500 gadus. Kad tēvam bija 3 gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Jeruzalemi, bet viņi vēl joprojām saglabāja spāņu dziedāšanas tradīcijas, kuras kā mutvārdu daiļrade tika nodotas no paaudzes paaudzē. Mans tēvs bija pirmais, kurš saprata, cik nozīmīgi ir to visu pierakstīt, jo laika gaitā šīs zināšanas var izzust. Viņš mēdza doties no vienas mājas uz otru, lai runātos ar cilvēkiem un klausītos viņu dziesmās. Pirms savas nāves viņš paspēja izdot četrpadsmit dziesmu grāmatu sējumus. Šī iemesla dēļ viņš tiek uzskatīts par Spānijas ebreju kultūras mantojuma sargātāju. Diemžēl viņš nomira, kad biju tikai vienu gadu veca. Viss, kas man palicis no tēva, ir viņa dziesmas. Esmu uzaugusi, klausoties viņa ierakstos. Ļoti daudz esmu dziedājusi kopā ar savu māti, bet nekad nebiju domājusi kļūt par dziedātāju. Mans sapnis bija kļūt par veterinārārsti, bet 17 gadu vecumā, tieši pirms manas dienēšanas armijā, aizbraucu uz Spāniju. Apciemoju mātes draudzeni, spāņu kristieti Jūliju, kura vēlējās ierakstīt ladino mūzikas albumu. Viņai bija daži mana tēva ieraksti, un viņa lūdza, lai es padziedu. Teicu, ka neprotu, bet viņa uzstāja, apgalvodama, ka mūzika ir manī un mans pienākums ir dziedāt šīs dziesmas. Tā viss sākās...

Kā radies ladino?

Kad kristieši atkaroja Spāniju no musulmaņiem, gan ebrejiem, gan musulmaņiem tika uzstādīts ultimāts - pieņemt jauno situāciju vai arī izvākties no valsts. Daudzi kļuva par kristiešiem, bet liela daļa pieņēma lēmumu doties prom. Tajā laikā Spānijā visi runāja, kā šobrīd saka, senajā spāņu valodā. Tiem, kuri izbrauca no Spānijas un uzsāka dzīvi citās valstīs, nācās asimilēt šo valstu valodas, kā rezultātā izveidojās jauna valoda  ar daudziem dialektiem – ladino. Ebrejiem, kuri 1492. gadā izceļoja no Spānijas, nebija iespējas paņemt līdzi savu mantību. Vienīgais viņu īpašums bija atmiņas un dziesmas, kuras stāsta par mīlu, skumjām, ilgām pēc Jeruzalemes, vīriem, kuri aizgājuši karā. Ir arī ļoti daudz dziesmu ar „slēpto” vēstījumu.

Jūs savos priekšnesumos mēdzat miksēt ladino ar flamenko...

Čigāni flamenko radīja, klejodami no Indijas uz Spāniju. Patiesībā ļoti daudz viņi aizguva no arābu mūzikas, visvairāk tieši no muedzi dziesmām, un pievienoja savu ritmu. Vai flamenko ir arī ebreju ietekme, tas ir diskutējams jautājums, jo čigāni Spāniju sasniedza krietni pēc 1492. gada izraidīšanas. Manuprāt, šīs saknes tomēr ir, jo ebreji, kuri pievērsās kristietībai un palika Spānijā, vēl joprojām dziedāja savas sinagogas dziesmas – baznīcas kormūziku, kura iepludinājās flamenko.

Jūs tiekat pamatīgi kritizēta par Mercedes Sosas dziesmas „Gracias a la Vida” pārveidojumu...

Jā, bija ļoti daudz negatīvu atsauksmju. Ielīdu kurpēs, kuras man par lielām... Dziedātājam nepieciešams uzkrāt pieredzi... Likās, ka rīkojos pareizi. Tā ir dziesma, pie kuras uzaugu un mani ļoti iedvesmo. Vēlējos piešķirt citu skanējumu, bet cilvēkiem tā patīk tāda, kāda ir. Es to pārveidoju par agresīvāku flamenko. Nu, jā, šī ir dziesma, kura pieder lieliskajai Mercedes. Un tad atnāk mazā Jasmīna, paņem un pārveido viņas burvīgo dziesmu... Rezultātā dabūju pamatīgu pļauku... Ir klasika, kura nedrīkst tikt mainīta...

Pārpublicēts no: www.challenge-mag.com

Tulkoja: FlamencoRiga.lv